13. pants

Satversmes tiesas ieskatā, nodarījumi, saistībā ar

kuriem uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par

noziedzīgi iegūtu mantu, pieder pie tiem nodarījumiem, uz kuriem

attiecas Direktīvas 2014/42 3. pantā norādītie tiesību akti,

un tātad tie ietilpst šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomā

(sk. šā lēmuma 3.1. punktu un, piemēram, Direktīvas

2014/42 3. panta "d" punktu).

Krimināllikuma 195. panta trešā daļa, pēc kuras uzsākti

kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu

mantu, paredz kriminālsodu - brīvības atņemšanu uz laiku no trim

līdz divpadsmit gadiem, kas atbilst Pamatlēmuma 2005/212

2. panta 1. punktā paredzētajam sodam.

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2014/42 -

tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas

atbilstoši minētās direktīvas ievada 9. apsvērumam ar to ir

paredzēts paplašināt, - ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm

uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai

atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas

rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Direktīva 2014/42

nereglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā

procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu

nodarījumu konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās. Proti, uz šādu

konfiskāciju neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās

1. panta 1. punktu paredzētie minimālie noteikumi, un

tās tiesiskais regulējums tātad ietilpst minētās direktīvas

ievada 22. apsvērumā norādītajā dalībvalstu kompetencē

paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts tiesību aktos

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada

19. marta sprieduma lietā C-324/18 "Agro in

2001" 56.-57. punktu un 2021. gada

28. oktobra sprieduma lietā C 319/19 "Komisia za

protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno

pridobitoto imushtestvo" 36.-37. un

41. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Direktīva

2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - var tikt

attiecināta uz Kriminālprocesa likumā ietverto procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu tiesisko regulējumu.

13.1. Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam

lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un attiecīgi par

tās konfiskāciju var pieņemt Kriminālprocesa likuma

59. nodaļā noteiktajā kārtībā, prokurors, pabeidzot

kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā,

izskatot lietu pēc būtības (sal. Satversmes tiesas

2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Lietā Nr. 2022-32-01

apstrīdētās normas attiecas uz mantas noziedzīgas izcelsmes

pierādīšanu arī Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā

kārtībā, tas ir, atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

pirms tiesas galīgā nolēmuma krimināllietā.

Likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu vērtēšanu

sevišķā procesā, bija nodrošināt kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu savlaicīgu un uz procesa ekonomijas interesēm vērstu

atrisināšanu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un

nošķirts process, kura ietvaros tiesa vērtē tikai vienu lietā

radušos jautājumu - mantisko jautājumu (sal. Satversmes

tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-10-01 20.1. un 20.2. punktu). Proti,

procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā

procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par

mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu.

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētais process par

noziedzīgi iegūtu mantu atbilst Latvijas tiesību doktrīnā

atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par

lietu" (process in rem) (sal. Satversmes

tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Arī Latvijas tiesu

praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi šīs mantas

atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā

Nr. 11816005518).

Satversmes tiesa savā judikatūrā atzinusi, ka process par

noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai tad, ja pastāv

Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie nosacījumi, proti:

1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta

vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar

noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas

nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav

iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus.

Turklāt šajā procesā mantiskie jautājumi tiek izlemti galīgi. Ja

pirmstiesas kriminālprocesā ir ietilpis process par noziedzīgi

iegūtu mantu un tā ietvaros tiesa ir atzinusi mantu par

noziedzīgi iegūtu, tad tiesa pamata kriminālprocesā vairs nelemj

par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir viens no veidiem,

kādos galīgi tiek izlemts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1. punktu).

Līdz ar to atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina un šis

process nav balstīts uz notiesājošu spriedumu. Likumdevējs ir

paredzējis iespēju izdalīt no kriminālprocesa mantisko jautājumu

vērtēšanu sevišķā procesā, kas pēc būtības nav atkarīgs no

izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu un

tās iznākuma.

Tātad Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums

2005/212 - varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā neattiecas uz

tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts Kriminālprocesa likumā

par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo attiecīgajā procesā

mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu neattiecas uz viena vai

vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju un šis process

nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras. Proti, manta ar tiesas

lēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu pirms noziedzīga

nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

13.2. Tomēr lietā Nr. 2022-32-01 jāņem vērā, ka,

atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada

19. marta sprieduma lietā C-234/18 un 2021. gada

28. oktobra sprieduma lietā C-319/19 vērtētā Bulgārijas

tiesiskā regulējuma, Latvijā mantas īpašās konfiskācijas

procedūra netiek veikta civilprocesuālā kārtībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konfiskācija bez

notiesājoša sprieduma atbilst sodam Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

7. panta izpratnē, atzina, ka sākotnēji jāņem vērā tas, vai

konfiskācija tiek veikta pēc lēmuma, ar kuru persona atzīta par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tomēr šajā vērtējumā

nozīme ir arī citiem faktoriem, piemēram, attiecīgās procedūras

raksturam, mērķim un konfiskācijas smagumam, kā arī valsts

tiesību aktos noteiktajai šīs procedūras būtībai un īstenošanas

kārtībai (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā

"G.I.E.M. S.r.l. and Others v. Italy", pieteikums

Nr. 1828/06, 211., 223.-225. un 233. punktu).

Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu no izmeklēšanā esošās krimināllietas par

noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti tie materiāli, kas pamato

mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo

izcelsmi (sk. Kriminālprocesa likuma 626. panta

pirmo daļu un 627. panta otrās daļas 1. punktu).

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lietas dalībniekiem ir

tiesības iesniegt pierādījumus (sk., piemēram, Kriminālprocesa

likuma 628. pantu un 629. panta ceturto daļu),

tomēr šajā atsevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

secinājumi par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai

mantas noziedzīgo izcelsmi ir citstarp pamatoti ar tiem

krimināllietas materiāliem, kas savākti pamata kriminālprocesā

par noziedzīga nodarījuma konstatēšanu un personas atzīšanu par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 19. marta

spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra

spriedumā lietā C-319/19 vērtēja Direktīvas 2014/42

piemērošanas jomu arī atbilstoši tās 4. panta

1. punktam. Tomēr Direktīvas 2014/42 4. panta

2. punktā noteikts, ka atsevišķos gadījumos šī direktīva ir

piemērojama arī tad, kad ir ierosināta krimināllieta par

noziedzīgu nodarījumu, bet kriminālprocesā nav pieņemts

notiesājošs spriedums. Attiecībā uz minēto normu Eiropas

Savienības Tiesas judikatūra nav izveidojusies.

No minētās tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2014/42

2. panta 4. punktu varētu secināt, ka

Direktīva 2014/42 noteiktos apstākļos ir piemērojama arī

tādai noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas procedūrai, kura

neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu

konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras, proti,

noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai bez notiesājoša

sprieduma. Turklāt Direktīvas 2014/42 4. panta

2. punkta teksts citstarp varētu liecināt arī par to, ka

tajā norādītie iemesli, kuru dēļ konfiskācija nav iespējama, nav

izsmeļoši.

13.3. Tādējādi lietā Nr. 2022-32-01,

interpretējot Direktīvu 2014/42 un Pamatlēmumu 2005/212, varētu

tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par to, vai Kriminālprocesa

likumā ietvertais procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskais

regulējums ietilpst Direktīvas 2014/42 ievada 22. apsvērumā

norādītajā dalībvalstu kompetencē un līdz ar to minētie tiesību

akti šādai procedūrai ir vai nav piemērojami.

Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi

Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktu un Pamatlēmuma

2005/212 2. panta 1. punktu, tostarp saistībā ar valsts

tiesisko regulējumu, kurā paredzēta noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskācija bez notiesājoša sprieduma, līdz šim minēto tiesību

aktu interpretācija nav sniegta attiecībā uz tādu valsts tiesību

aktos paredzētu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, kura

netiek veikta civilprocesuālā kārtībā un tiek ierosināta,

pamatojoties uz krimināllietā esošo pierādījumu kopuma, pirms

noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kā izriet no šajā

lēmumā iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras,

Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 interpretācijas un

piemērošanas pareizība, ņemot vērā to mērķi uzlabot īpašuma

konfiskāciju krimināllietās Eiropas Savienības līmenī,

izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik

acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām par

minēto tiesību aktu piemērošanas jomu.

13.4. Ja uz tādu tiesisko regulējumu, kāds noteikts

Kriminālprocesa likumā par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu,

attiecas Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums

2005/212 -, tad dalībvalstīm ir pienākums veikt nepieciešamos

pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā

noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības

līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības

(sk. Direktīvas 2014/42 8. panta

1. punktu).

Direktīvas 2014/42 ievada 38. apsvērums nosaka:

"Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas

atzīti Hartā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī

direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un

principiem [..]." Saskaņā ar Hartas 47. panta

pirmo daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas

garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz

efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri

paredzēti šajā pantā. Hartas 47. pantā paredzētās

pamattiesības ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42, tostarp

tās 8. panta 1. punktā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm

ir jāveic nepieciešamie pasākumi ar mērķi nodrošināt personām,

kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz

efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai

saglabātu šo personu tiesības (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2021. gada 21. oktobra sprieduma lietā C-845/19

75. punktu). Savukārt Hartas 48. pantā ietverta

nevainīguma prezumpcija.

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā ir

ieviests samazināts noziedzīgi iegūtas mantas pierādīšanas

standarts - "iespējamības pārsvars", tādējādi procesa

virzītājam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ārpus saprātīgām

šaubām nav jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme. No brīža, kad

procesa virzītājs ar mantu saistītajai personai ir paziņojis

pieņēmumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta

(sk. Kriminālprocesa likuma 356. panta piekto

daļu), ja ar mantu saistītā persona uzskata, ka manta nav

uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt mantas

izcelsmes likumību ir šai personai (sk. Kriminālprocesa

likuma 126. panta 3.1 daļu). Ja

ar mantu saistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās

mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa

virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir

noziedzīga izcelsme, tad atbilstoši Kriminālprocesa likuma

125. panta trešajai daļai ir uzskatāms par pierādītu tas, ka

manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi

iegūta.

Tiesvedība, kas nav saistīta ar kriminālsoda piemērošanu vai

notiesāšanu, neattiecas uz "apsūdzības pamatotību

krimināllietā" Konvencijas 6. panta pirmās daļas

izpratnē. Tomēr procesa par noziedzīgi iegūtu mantu rezultātā par

noziedzīgi iegūtu atzītās mantas konfiskācija ir uzskatāma par

īpašuma izmantošanas "kontrolēšanu" Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta izpratnē, un tādējādi arī ar to saistītā

tiesvedība attiecas uz personas civilo tiesību un pienākumu

noteikšanu Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada

12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others v.

Georgia", pieteikums Nr. 36862/05,

121. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir

neatņemama jēdziena "taisnīga tiesa" sastāvdaļa, kas

taisnīga līdzsvara izpratnē attiecas gan uz civillietām, gan

krimināllietām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1986. gada 29. maija sprieduma lietā "Feldbrugge

v. The Netherlands", pieteikums Nr. 8562/79,

44. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips nozīmē,

ka katrai pusei ir jādod saprātīga iespēja pārstāvēt sevi,

tostarp iesniegt pierādījumus, apstākļos, kas to nenostāda

būtiski neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 27. oktobra

sprieduma lietā "Dombo Beheer B.V. v. The Netherlands",

pieteikums Nr. 14448/88, 33. punktu).

Kā tas izriet no pieteikumos norādītā, atbilstoši lietā

Nr. 2022-32-01 apstrīdētajām normām pēc tam, kad procesa

virzītājs ir izteicis pieņēmumu, ka mantai ir noziedzīga

izcelsme, Pieteikumu iesniedzējiem esot uzlikts nesamērīgs

pienākums pierādīt mantas izcelsmes likumību un viņiem neesot

paredzētas pietiekamas un efektīvas procesuālās garantijas šā

pieņēmuma atspēkošanai. Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu procesa virzītājs varētu būt nostādīts izdevīgākā situācijā

nekā ar mantu saistītā persona.

Lai arī atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam process

par noziedzīgi iegūtu mantu nav vērsts uz personas vainas

konstatēšanu, tomēr nevainīguma prezumpciju pārkāpj ne tikai

konkrēts atzinums par personas vainu, bet arī konstatējams

vērtējums par personu kā vainīgu noziedzīgā nodarījumā. Tas, vai

nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta, izvērtējams, ņemot vērā

katras konkrētās situācijas apstākļus (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 15. jūlija sprieduma lietā

"Šikić v. Croatia", pieteikums Nr. 9143/08, 52.

punktu).

Kā norādījuši Pieteikumu iesniedzēji, atbilstoši apstrīdētajām

normām mantas iespējamās noziedzīgās izcelsmes izvērtējums ir

cieši saistīts ar to, vai ar attiecīgo mantu ir veiktas

legalizēšanas darbības. Proti, tiekot konstatētas noziedzīga

nodarījuma sastāva pazīmes. Šāds procesa virzītāja vai tiesas

secinājums, iespējams, varētu tikt uzskatīts par vērtējumu

attiecībā uz personu kā vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Attiecīgi varētu secināt, ka ar apstrīdētajām normām ar mantu

saistītajai personai tiek uzlikts pienākums atspēkot prezumpciju,

ka tā ir veikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šāda

situācija būtu pretēja nevainīguma prezumpcijas principam.

Tādējādi pastāv šaubas, vai tad, ja uz lietā

Nr. 2022-32-01 apstrīdētajām normām ir attiecināmi Eiropas

Savienības tiesību akti, ar Hartas 47. pantā ietvertajām

personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, 48. pantā

ietverto nevainīguma prezumpcijas principu un Direktīvas 2014/42

8. panta 1. punktā noteiktajiem aizsargpasākumiem, kuru

mērķis ir nodrošināt tiesības uz efektīviem aizsardzības

līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības,

ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, kas procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu paredz fakta legālo prezumpciju attiecībā

uz mantas noziedzīgu izcelsmi un ar mantu saistītās personas

pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka lietā

Nr. 2022-32-01 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams

lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.