14. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa

noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā

pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai

daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā

norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv

kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst

par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā

līdzsvarojams tiesiskās drošības princips, no vienas puses, un

atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 23. punktu). Tiesai

jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu izveidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu

būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sal.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu).

Ņemot vērā šā lēmuma 13. punktā izteiktos apsvērumus,

Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja lietā Nr. 2022-32-01

tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

92. panta pirmajā un otrajā teikumā, Hartā,

Direktīvā 2014/42 un Pamatlēmumā 2005/212 ietvertajām

prasībām, būtu jālemj par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē

spēku.

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tikai izņēmuma kārtā,

piemērojot Eiropas Savienības tiesību sistēmai raksturīgo

vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju

visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto

tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās

attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu,

jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti,

ieinteresēto personu labticības esībai un būtisku traucējumu

rašanās riskam (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā

Nr. C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima

(Pārkāpumu uzskaites punkti)" 132. punktu).

Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā,

kurā nolemts lūgt interpretāciju. Proti, ir nepieciešams noteikt

vienu vienīgu brīdi, ar kuru sākas kādas pēc dalībvalsts tiesas

lūguma Eiropas Savienības Tiesas sniegtas Eiropas Savienības

tiesību normas interpretācijas iedarbība laikā. Princips, ka

ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā, kurā

nolemts lūgt interpretāciju, nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret

dalībvalstīm un citām iesaistītajām personām saistībā ar

attiecīgo tiesību normu un līdz ar to nodrošina arī no tiesiskās

drošības principa izrietošo prasību izpildi (sk., piemēram,

Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija

sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima

(Pārkāpumu uzskaites punkti)" 133. punktu).

Izskatāmajā lietā par šādu apsvērumu varētu uzskatīt to, ka

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija tiek veikta, lai

aizsargātu nozīmīgas sabiedrības intereses, un ir vērsta uz

tiesiskuma principa nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 26.3. punktu). Eiropas Cilvēktiesību

tiesa atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir novērst iespēju

netaisni iedzīvoties noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Pat tad, ja

personai izdevies izvairīties no tā, ka tās vaina tiek konstatēta

kriminālprocesā, noziedzīgas darbības nevar radīt finansiāla

rakstura priekšrocības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2015. gada 12. maija sprieduma lietā "Gogitidze

and Others v. Georgia", pieteikums Nr. 36862/05, 102.

un 103. punktu).

Tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj procesa virzītājam

pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu

savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt

no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un

uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ir ietverts

Kriminālprocesa likumā jau kopš 2005. gada 1. oktobra,

kad šis likums stājās spēkā. Savukārt Kriminālprocesa likuma

124. panta sestā daļa un 126. panta

3.1 daļa to sākotnējā redakcijā bija spēkā no

2017. gada 1. augusta līdz 2019. gada

23. decembrim, bet visas apstrīdētās normas to pašreizējā

redakcijā ir spēkā no 2019. gada 24. decembra. Tādu

tiesisko attiecību, kuras tiktu ietekmētas ar Satversmes tiesas

galīgo nolēmumu, ir ļoti daudz. Noziedzīgi iegūta manta, ja tā

nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, tiek

konfiscēta valsts labā, un finanšu līdzekļi tiek ieskaitīti

valsts budžetā. Tādējādi apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar

valsts budžetu un tā plānošanu un ietekmē visu tautsaimniecību.

Tādēļ apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža

pagātnē varētu atstāt negatīvu ietekmi uz valsts budžeta

stabilitāti un izraisīt tiesiskās drošības apdraudējumu.

Tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskās drošības principa

sastāvdaļa, kas prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet

arī tiesiski noturīgu tā noslēgumu. Apstrīdētās normas tiek

uzskatītas par tiesiskām, un valsts iestādes tās piemēro visos

procesos par noziedzīgi iegūtu mantu.

Ņemot vērā šajā punktā minēto, lietas Nr. 2022-32-01

izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja tiktu

atzīts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajā un otrajā teikumā, Hartā, Direktīvā 2014/42 un

Pamatlēmumā 2005/212 ietvertajām prasībām, tiesiskās drošības

princips un Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips būtu

interpretējami tādējādi, ka atbilstoši šiem principiem no lietas

Nr. 2022-32-01 apstākļiem izriet tādi apsvērumi, kuru dēļ

apstrīdētā norma varētu būt piemērojama un tās tiesiskās sekas

saglabājamas uz laiku līdz brīdim, kuru Satversmes tiesa nolēmumā

būs noteikusi kā brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada

28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu

par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: