12. pants

Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai

apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts

atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1.

punkta izpratnē.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru,

konkrētu pasākumu var kvalificēt kā "valsts atbalstu"

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta

izpratnē tad, ja ir izpildījušies četri nosacījumi, proti: pastāv

valsts iejaukšanās vai "valsts līdzekļu izmantošana",

šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar

minēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās

saņēmējam un ar šo iejaukšanos tiek kropļota konkurence vai tiek

radīti tās kropļošanas draudi (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20 un

C-17/21 "DOBELES HES" 31. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa sniedz Eiropas Savienības tiesību

interpretācijas elementus, kas iesniedzējtiesai ļauj noteikt, vai

valsts pasākums var tikt kvalificēts kā "valsts

atbalsts" Eiropas Savienības tiesību izpratnē, lai

iesniedzējtiesa varētu pieņemt nolēmumu tās izskatāmajā lietā

(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12.

janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20 un C-17/21

"DOBELES HES" 58. punktu un 2022. gada 27.

janvāra sprieduma lietā C‑179/20 "Fondul Proprietatea"

85. punktu).

Ministru kabinets apstrīdētajā normā ir paredzējis izņēmumu no

vispārējās izsoles kārtības apbūves tiesību piešķiršanai. Proti,

vispārējā kārtība ir tāda, ka apbūves tiesīgo uz neapbūvētu

zemesgabalu, kurā būtu pamatoti veikt vēja parka ierīkošanas

izpēti un ierīkošanu, noskaidro apbūves tiesību piešķīrēja

organizētā izsolē, kurā apbūves tiesību pretendenti ar

augšupejošu soli sola vienreizēju maksājumu par tiesībām noslēgt

apbūves tiesību līgumu (sk. Noteikumu Nr. 350 87.1

un 87.2 punktu). Turpretim saskaņā ar apstrīdēto

normu izsolēs netika iekļauts aptuveni 39 941 hektārs SIA

"Latvijas vēja parki" izraudzītās valsts meža zemes

(sk. SIA "Latvijas vēja parki" 2023. gada 20. jūlija

iesniegumu par izpētes un apbūves tiesību piešķiršanu stratēģiski

nozīmīgu vēja parku izvietošanai valsts meža zemēs. Pieejams:

tapportals.mk.gov.lv). Apbūves tiesības uz minēto zemi tika

piešķirtas SIA "Latvijas vēja parki" par neatkarīga

vērtētāja vērtējumā noteikto vienreizējo maksājumu 3 142 877

euro (sk. Ministru kabineta 2023. gada 28. novembra

rīkojumu Nr. 831 "Par vienreizējā maksājuma apmēra

apstiprināšanu saistībā ar tiesībām noslēgt apbūves tiesību

līgumu stratēģiski nozīmīgu vējparku izvietošanai valsts meža

zemē").

Satversmes tiesai nav šaubu, ka apstrīdētā norma paredz valsts

līdzekļu piešķiršanu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024.

gada 7. marta sprieduma lietā C‑558/22 "Fallimento Esperia

and GSE" 67.-72. punktu). Turklāt Satversmes tiesa

jau atzinusi, ka valsts piešķirts atbalsts elektroenerģijas

ražotājiem var apdraudēt konkurenci Eiropas Savienības iekšējā

tirgū (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2018-16-03 15.2. punktu; sk. arī Eiropas

Savienības Tiesas 2024. gada 7. marta sprieduma lietā C‑558/22

"Fallimento Esperia and GSE" 64. punktu). Tomēr

izskatāmajā lietā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai ar

apstrīdētajā normā paredzēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva

priekšrocība tās saņēmējam.

12.1. Par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības

darbību 107. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāmi valsts

pasākumi jebkādā formā, kuri tieši vai netieši ir labvēlīgi

noteiktiem uzņēmumiem vai ir uzskatāmi par ekonomisku

priekšrocību, kādu uzņēmums nebūtu varējis gūt parastos tirgus

apstākļos. Lai novērtētu, vai pastāv priekšrocība, kādu uzņēmums

nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos, piemēro privātā

tirgus dalībnieka principu (sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā C‑758/21 P

"Ryanair and Airport Marketing Services" 140.-142.

punktu; sk. arī Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta

jēdzienu (2016/C 262/01) 73. un turpmākos punktus).

Tomēr, lai novērtētu, vai pastāv tāda priekšrocība, kādu

uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt, ir jāņem

vērā tikai tās priekšrocības un saistības, kas attiecas uz valsts

situāciju privāta tirgus dalībnieka statusā, bet jāizslēdz tās,

kas ir saistītas ar valsts kā varas nesējas statusu (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 6. marta sprieduma lietā

C‑579/16 P "Commission v FIH Holding and FIH

Erhversbank" 55. punktu). Proti, ja valsts ir rīkojusies

kā valsts varas nesēja, nevis ekonomikas dalībniece, tad privātā

tirgus dalībnieka princips nav piemērojams (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2025. gada 13. marta sprieduma apvienotajās

lietās C‑746/23 un C‑747/23 "Cividale and Flag" 42.

punktu). Savukārt tad, ja dalībvalsts norāda, ka ir

rīkojusies kā privāts tirgus dalībnieks, tai šaubu gadījumā ir

pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem

jāpierāda, ka valsts īstenotais pasākums izriet no tās kā privāta

tirgus dalībnieka statusa (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021.

gada 11. novembra sprieduma lietā C‑933/19 P "Autostrada

Wielkopolska v Commission and Poland" 106. punktu un 2013.

gada 24. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑214/12 P,

C‑215/12 P un C‑223/12 P "Land Burgenland v Commission"

57. un 58. punktu).

Apstrīdētajā normā ir norādīts, ka minētais izņēmums no

vispārējās izsoles kārtības noteikts nolūkā nodrošināt valsts

stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai, kā arī enerģētisko

neatkarību un sabiedrības interešu aizsardzību. Konkurences

padome norādījusi, ka SIA "Latvijas vēja parki" ir

dibināta, ņemot vērā virkni politikas plānošanas dokumentu ar

vispārēju stratēģisku mērķi īstenot stratēģiski svarīgu vēja

parku projektus Enerģētikas un klimata plānā iekļauto mērķu

sasniegšanai un turpmākai virzībai uz klimatneitralitātes

sasniegšanu, veicinot enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu.

Savukārt Ministru kabinets norādījis, ka apstrīdētā norma ir

vērsta uz to, lai pēc iespējas efektīvāk un lietderīgāk veicinātu

valsts funkciju izpildi klimatneitralitātes un enerģētiskās

neatkarības jomās, speciālā kārtībā atvēlot valstij piederošu

meža zemi stratēģiski nozīmīgu vēja parku būvniecībai. Valstij

vajagot saglabāt kontroli pār kapitālsabiedrību, kas attīsta

stratēģiski nozīmīgos vēja parkus, lai nodrošinātu to, ka valsts

klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības mērķi tiek

sasniegti noteiktajos termiņos. Tādējādi apstrīdētajā normā

paredzētā pasākuma raksturs un priekšmets, konteksts, kādā tas

iekļaujas, kā arī izvirzītais mērķis liecina par to, ka valsts,

šo normu pieņemot, ir rīkojusies kā valsts varas nesēja, nevis kā

privāts tirgus dalībnieks.

Turklāt Ministru kabinets norādījis, ka valsts par apbūves

tiesību piešķiršanu uz tai piederošajām zemēm ir saņēmusi tirgus

cenu, tātad ir rīkojusies tāpat, kā salīdzināmos apstākļos

rīkotos privāts tirgus dalībnieks. Tomēr tas, ka apbūves

tiesības, iespējams, ir piešķirtas par tirgus cenu, nenozīmē, ka

ir piemērojams privātā tirgus dalībnieka princips (sal. sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. marta sprieduma lietā

C‑127/16 P "SNCF Mobilités v Commission" 141.

punktu). Savukārt Informatīvajā ziņojumā norādīts, ka

stratēģiskie vēja enerģijas ražošanas attīstības projekti tiek

īstenoti bez jebkādiem valsts atbalsta mehānismiem atbilstoši

racionālam biznesa plānam, bet ne ar pārmērīgām atdeves prasībām.

Projekta kapitāla atdevei vajagot būt atbilstošai vismaz vidējai

kapitāla atdevei tirgū konkrētajā sektorā. Minētie projekti

nesīšot lielāku atdevi nekā citi kapitāla tirgi, līdz ar to

ieguldījums no privātā investora viedokļa šajos projektos

uzskatāms par ekonomiski pamatotu (sk. lietas materiālu 3.

sēj. 102.-103. un 121. lp.). Tomēr minētie ekonomiskie

apsvērumi par stratēģiski nozīmīgu vēja parku projektu atdevi nav

bijuši izšķiroši apstrīdētās normas pieņemšanā.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai radušās šaubas, vai

izskatāmajā lietā, vērtējot to, vai apstrīdētajā normā

paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ir

piemērojams privātā tirgus dalībnieka princips.

12.2. Piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu,

būtībā ir jāpārbauda, vai privāts tirgus dalībnieks parastos

tirgus apstākļos, situācijā, kas ir pēc iespējas vistuvākā

attiecīgajai valsts situācijai, būtu īstenojis tādu pašu

pasākumu, kādu izskatāmajā gadījumā ir īstenojusi valsts. Šādā

kontekstā ir jāvērtē, vai uzņēmums, kas saņem labumu, ar to

salīdzināmu labumu noteikti nebūtu saņēmis no šāda privāta tirgus

dalībnieka. Šajā ziņā par nozīmīgu ir uzskatāma jebkura

informācija, kas noteikti var ietekmēt vidēji piesardzīga un

rūpīga privāta tirgus dalībnieka lēmumu pieņemšanas procesu

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 23. novembra

sprieduma lietā C‑758/21 P "Ryanair and Airport Marketing

Services" 141.-144. punktu).

Privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos, cenšoties

iegūt visaugstāko cenu par apbūves tiesībām uz tam piederošajiem

zemesgabaliem, visticamāk, neparedzētu atšķirīgu kārtību apbūves

tiesību piešķiršanai atkarībā no tā, kam pieder pretendenta

kapitāla daļas. Privāta tirgus dalībnieka lēmumu pieņemšanas

procesu neietekmē valsts politikas apsvērumi klimatneitralitātes

un enerģētiskās neatkarības jomā. Tāpēc šāds tirgus dalībnieks,

visticamāk, neparedzētu vienam konkrētam uzņēmumam tiesības

priviliģētā kārtā izvēlēties piemērotākos zemesgabalus vēja parku

attīstīšanai un nepiešķirtu tam apbūves tiesības uz šiem

zemesgabaliem par vērtētāja norādīto cenu, nerīkojot izsoli.

Tomēr Ministru kabinets apgalvo, ka apbūves tiesības izņēmuma

kārtībā SIA "Latvijas vēja parki" ir piešķirtas par

tirgus cenu. Starp Eiropas Komisijas atzītajām tirgus vērtības

noteikšanas metodēm neesot savstarpējas hierarhijas, turklāt

apstrīdētajā normā izraudzītā metode - neatkarīga eksperta

vērtējums - esot atbilstoša un piemērota tirgus cenas

noteikšanai. Turpretim Pieteikumu iesniedzējas būtībā norādījušas

uz to, ka cena, par kādu SIA "Latvijas vēja parki"

ieguvusi apbūves tiesības, neatbilst tirgus vērtībai. Proti, tās

uzskata, ka konkursa (izsoles) procedūra ir labāk piemērota

tirgus cenas noteikšanai un vērtējuma metode var tikt piemērota

tikai tad, ja izsole nav rīkota vai arī nav bijusi atklāta,

pārskatāma un bez nosacījumiem. Turklāt apstrīdētā norma esot

ļāvusi minētajai kapitālsabiedrībai iegūt apbūves tiesības un

uzsākt projekta īstenošanu ātrāk nekā tās konkurentiem.

No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka

tirgus cena ir visaugstākā cena, ko privāts tirgus dalībnieks

parastos tirgus apstākļos ir gatavs maksāt (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma

apvienotajās lietās C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P

"Land Burgenland v Commission" 92. punktu).

Pārdodot publiskas zemes par cenu, kas ir zemāka nekā tirgus

vērtība, tās pircējam kā labuma guvējam var tikt piešķirta

priekšrocība, kuras rezultāts ir valsts budžeta ieņēmumu

samazinājums, proti, valsts atteikšanās no starpības starp

zemesgabala tirgus vērtību un pircēja samaksāto zemāko cenu

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 16. jūlija sprieduma

lietā C‑39/14 "BVVG" 27. un 28. punktu). Lai

pārbaudītu tirgus cenu, valsts iestādes var citstarp ņemt vērā

īpašumtiesību nodošanā izmantoto formu, piemēram, atklātu

konkursu, kas tiek uzskatīts par tādu, kurš nodrošina, ka

pārdošana notikusi tirgus apstākļos, vai ekspertīzi, kas,

iespējams, veikta īpašumtiesību nodošanas sakarā. Gadījumā, kad

valsts iestāde pārdod tai piederošos līdzekļus, izmantojot

atklātu, pārskatāmu un beznosacījuma procedūru uzaicinājuma

iesniegt piedāvājumus izteikšanai, var pieņemt, ka tirgus cena

atbilst visaugstākajai piedāvātajai cenai, ja, pirmkārt, šis

piedāvājums ir saistošs un ticams un, otrkārt, nav pamata ņemt

vērā arī citus faktorus, nevis tikai tirgus cenu (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma

apvienotajās lietās C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P

"Land Burgenland v Commission" 93. un 94. punktu).

Cenu, kas atbilst tirgus vērtībai, var noteikt, izmantojot

vairākas metodes, un, lai gan to vidū ir pārdošanas

vairāksolītājam un ekspertīzes metodes, nav izslēgta iespējamība,

ka šādu rezultātu var sasniegt arī ar citām metodēm. Tomēr pat

tad, ja vērtēšanas metode ir saderīga ar Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. pantu, nevar izslēgt iespējamību, ka

atsevišķos gadījumos ar šo metodi tiek iegūts rezultāts, kas

atšķiras no tirgus vērtības. Šādos apstākļos valsts tiesai ir

pienākums šo metodi nepiemērot (sk. Eiropa Savienības Tiesas

2023. gada 19. oktobra sprieduma lietā C‑325/22 "Ministar na

zemedelieto, hranite i gorite" 51. un 53.-55. punktu; sk.

arī Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības

darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu

(2016/C 262/01) 84. un turpmākos punktus).

Izskatāmajā lietā Ministru kabinets apstiprinājis vienreizējo

maksājumu 3 142 877 euro apmērā, kas noteikts atbilstoši

neatkarīga vērtētāja vērtējumam, un SIA "Latvijas vēja

parki" ir jāsamaksā par tiesībām noslēgt apbūves tiesību

līgumu stratēģiski nozīmīgu vēja parku izvietošanai (sk.

Ministru kabineta 2023. gada 28. novembra rīkojumu Nr. 831

"Par vienreizējā maksājuma apmēra apstiprināšanu saistībā ar

tiesībām noslēgt apbūves tiesību līgumu stratēģiski nozīmīgu

vējparku izvietošanai valsts meža zemē"). Apstrīdētajā

normā paredzētā tirgus cenas noteikšanas metode - neatkarīga

vērtētāja vērtējums - varētu būt saderīga ar Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. pantu. Tomēr Satversmes tiesai ir šaubas,

vai ar šo metodi izskatāmās lietas apstākļos nav iegūts tāds

rezultāts, kas atšķiras no tirgus vērtības. Lietas dalībnieki

šajā ziņā ir salīdzinājuši neatkarīga vērtētāja vērtējumā

noteikto cenu par apbūves tiesībām, kas piešķirtas SIA

"Latvijas vēja parki", un izsolē nosolīto cenu par

apbūves tiesībām, kas piešķirtas pārējiem pretendentiem. Tomēr

saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru privātā

tirgus dalībnieka principa piemērošanā nozīmīga ir vienīgi

informācija un attīstības tendences, kas bija prognozējamas

brīdī, kad tika pieņemts lēmums veikt attiecīgo pasākumu.

Tādējādi cenas, par kādām vēlāk tika nosolītas atlikušās zemes,

kā apstāklis, kas radies pēc apstrīdētajā normā paredzētā

pasākuma pieņemšanas, nav ņemamas vērā (sal. sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā

C‑758/21 P "Ryanair and Airport Marketing Services"

144.-145. punktu). Tajā pašā laikā tirgus cena ir visaugstākā

cena, ko privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos ir

gatavs maksāt un izsolē nosolītā cena vispār atbilst šai cenai.

Tātad jau apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī bija prognozējams,

ka teorētiskā tirgus cena, kas noteikta neatkarīga vērtētāja

vērtējumā, iespējams, atšķirsies no faktiskās tirgus cenas, par

kādu apbūves tiesības vēlāk tika nosolītas pārējiem

pretendentiem.

Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto normu apbūves tiesības uz

valstij piederošu zemi tika piešķirtas valstij piederošai

kapitālsabiedrībai, paredzot atkāpes no pārējiem tirgus

dalībniekiem paredzētās kārtības. Proti, valstij piederošai

kapitālsabiedrībai bija iespēja priviliģēti izvēlēties

piemērotākos zemesgabalus vēja parku attīstīšanai un iegūt

apbūves tiesības par neatkarīga vērtētāja vērtējumā norādīto

tirgus cenu, bet pārējiem tirgus dalībniekiem bija iespēja iegūt

apbūves tiesības uz atlikušajiem zemesgabaliem, piedaloties

atklātā izsolē. Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir

jānoskaidro, vai šāds valsts pasākums ir uzskatāms par

priekšrocību Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1.

punkta izpratnē.

12.3. Turklāt Satversmes tiesai ir radušies jautājumi

par to, vai izskatāmajā lietā pastāv vēl citi apstākļi, kas

norādītu uz to, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.

pantā ietvertais valsts atbalsta jēdziens nav piemērojams.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkts nav

attiecināms uz tādu valsts pasākumu, kas uzskatāms par

kompensāciju, ko uzņēmums saņem, lai izpildītu sabiedrisko

pakalpojumu sniegšanas saistības, jo šis uzņēmums faktisku

finansiālu labumu negūst un tādējādi pasākums nerada tam

labvēlīgāku pozīciju konkurencē ar citiem uzņēmumiem. Valsts

pasākums nav uzskatāms par priekšrocību minētā punkta izpratnē,

ja ir izpildīti visi četri nosacījumi, kurus Eiropas Savienības

Tiesa izvirzījusi 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00

"Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg"

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 3. marta sprieduma

apvienotajās lietās C‑434/19 un C‑435/19 "Poste

Italiane" 57. punktu un 2022. gada 27. janvāra

sprieduma lietā C‑238/20 "Sātiņi-S" 46.

punktu).

Atbilstoši pirmajam nosacījumam, kas izvirzīts Eiropas

Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00

"Altmark Trans un Regierungspräsidium

Magdeburg", saņēmējam uzņēmumam faktiski ir jābūt

noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas pienākumiem un šiem

pienākumiem jābūt skaidri definētiem. Šā nosacījuma mērķis ir

pārskatāmība un tiesiskā drošība, kas prasa minimālo kritēriju

izpildi attiecībā uz viena vai vairāku tādu publiskās varas aktu

esību, kuros ir pietiekami skaidri definēts vismaz to sabiedrisko

pakalpojumu saistību veids, ilgums un tvērums, kādas ir noteiktas

uzņēmumiem, kuriem uzticēta šo saistību izpilde. Bez šo objektīvo

kritēriju skaidras definīcijas nebūtu iespējams pārbaudīt, vai uz

kādu konkrētu darbību varētu attiekties vispārējas

tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdziens (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2021. gada 3. marta sprieduma apvienotajās

lietās C‑434/19 un C‑435/19 "Poste Italiane" 58. un 59.

punktu).

Valsts varas aktos SIA "Latvijas vēja parki" nav

uzticēts neviens konkrēts uzdevums, turklāt tajos nav definētas

minētās kapitālsabiedrības saistības, to raksturs, ilgums un

tvērums. Tomēr valsts mērķis, dibinot minēto kapitālsabiedrību,

ir bijis stratēģiski svarīgu vēja parku projektu īstenošana

Enerģētikas un klimata plānā iekļauto mērķu sasniegšanai un

turpmākai virzībai uz klimatneitralitātes sasniegšanu, veicinot

enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu (sk. Ministru kabineta

2022. gada 27. jūnija rīkojumu Nr. 464 "Par atļauju akciju

sabiedrībai "Latvenergo" un akciju sabiedrībai

"Latvijas valsts meži" iegūt līdzdalību to

jaundibināmajā kopuzņēmumā"). Turklāt Ministru kabinets

Satversmes tiesai iesniegtajā atbildes rakstā ir norādījis, ka

valsts var nodrošināt šo mērķu īstenošanu, saglabājot kontroli

pār minēto kapitālsabiedrību. Visbeidzot, SIA "Latvijas vēja

parki" piešķirtās valsts meža zemes platība - 39 941 hektārs

- ir noteikta atbilstoši pašreizējai vēja parku ierīkošanas

praksei, lai minētā kapitālsabiedrība varētu sasniegt valsts

izvirzīto mērķi - izvietot vēja parkus, kuru kopējā jauda ir

vismaz 800 megavati (sk. Ministru kabineta 2023. gada 13.

jūnija noteikumu Nr. 308 "Grozījumi Ministru kabineta 2018.

gada 19. jūnija noteikumos Nr. 350 "Publiskas personas zemes

nomas un apbūves tiesības noteikumi"" anotāciju un SIA

"Latvijas vēja parki" 2023. gada 20. jūlija iesniegumu

par izpētes un apbūves tiesību piešķiršanu stratēģiski nozīmīgu

vēja parku izvietošanai valsts meža zemēs). Ievērojot minēto,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai par sabiedrisko pakalpojumu

pildīšanas pienākumu noteikšanu var tikt uzskatīta valstij

piederošas kapitālsabiedrības dibināšana nolūkā iesaistīties vēja

parku attīstīšanā, lai sasniegtu valsts izvirzītos

klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības mērķus valsts

noteiktajos termiņos, taču neuzliekot šai kapitālsabiedrībai

konkrētas saistības.

Atbilstoši otrajam un trešajam Eiropas Savienības Tiesas 2003.

gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans

un Regierungspräsidium Magdeburg" izvirzītajam

nosacījumam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu izmaksājamās

kompensācijas aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi

un pārskatāmi noteiktiem un kompensācija nedrīkst pārsniegt to,

kas nepieciešams, lai pilnīgi vai daļēji segtu izmaksas, kuras

radušās, izpildot sabiedriskā pakalpojuma saistības (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 15. maija sprieduma lietā

C‑706/17 "Achema and Others" 100. un 101. punktu).

Visbeidzot, saskaņā ar ceturto nosacījumu, kas izvirzīts Eiropas

Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00

"Altmark Trans un Regierungspräsidium

Magdeburg", gadījumā, kad tas uzņēmums, kuram noteikti

sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, netika izraudzīts publiskā

iepirkuma procedūras ietvaros, vajadzīgās kompensācijas apmērs ir

jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kādas, pildot šos

pienākumus, būtu radušās tipiskam, labi pārvaldītam un

sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildei pienācīgi aprīkotam

uzņēmumam, ņemot vērā ar šiem pienākumiem saistītos ieņēmumus, kā

arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2019. gada 15. maija sprieduma lietā C‑706/17

"Achema and Others" 100. un 118. punktu).

Izskatāmajā gadījumā SIA "Latvijas vēja parki"

piešķirtais valsts meža zemes apmērs noteikts, ievērojot valsts

izvirzīto mērķi - tādu vēja parku izvietošanu, kuru kopējā jauda

ir vismaz 800 megavati. Tādējādi SIA "Latvijas vēja

parki" iespējamās priekšrocības pirmšķietami ir piešķirtas,

ciktāl tās nepieciešamas minētā valsts mērķa sasniegšanai. Tomēr

izskatāmajā gadījumā iespējamā "kompensācija" SIA

"Latvijas vēja parki" izpaužas nevis kā finansiāls

maksājums šai kapitālsabiedrībai, bet gan kā priviliģētas

tiesības izvēlēties zemes vēja parku ierīkošanai, kā arī apbūves

tiesību iegūšana par neatkarīga vērtētāja vērtējumā noteikto

tirgus cenu, nevis vispārīgajā kārtībā, proti, izsolē. Šādos

apstākļos ir grūti vai pat neiespējami aprēķināt SIA

"Latvijas vēja parki" piešķirtās

"kompensācijas" apmēru un līdz ar to izlemt, vai tā ir

noteikta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 24.

jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un

Regierungspräsidium Magdeburg" izvirzītajiem

nosacījumiem. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro arī tas,

kā izskatāmās lietas apstākļos novērtēt apstrīdētajā normā

paredzētās "kompensācijas" atbilstību lietā

"Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg"

izvirzītajiem nosacījumiem.

Ņemot vērā minēto, lietas izspriešanai ir nepieciešams

noskaidrot, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir

uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības

darbību 107. panta 1. punkta izpratnē.