13. pants

Ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdēto normu par

neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, tā būtu

uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma

publicēšanas dienas, ja vien Satversmes tiesa spriedumā

nenorādītu citu brīdi, ar kuru tā zaudē spēku (sk. Satversmes

tiesas likuma 31. panta 11. punktu un 32. panta

trešo daļu). Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē

spēku, Satversmes tiesas procesā līdzsvarojamas sabiedrības

intereses un atsevišķu personu pamattiesības (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā 2023-44-01 15.

punktu). Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda

varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

neradītu pieteikuma iesniedzējiem vai citām personām Satversmē

garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā 2023-01-03 26.3.

punktu).

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tikai izņēmuma kārtā,

piemērojot Eiropas Savienības tiesību sistēmai raksturīgo

vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju

visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto

tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās

attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu,

jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti,

ieinteresēto personu labticības esībai un būtisku traucējumu

rašanās riskam (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2021.

gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. C‑439/19 "Latvijas

Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)" 132.

punktu).

No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka

valsts tiesām, kuras izskata strīdu, kas pamatots ar iespējamu

Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktā

noteiktā pienākuma paziņot Komisijai par valsts atbalstu

pārkāpumu, saskaņā ar savas valsts tiesībām ir jāizdara visi

secinājumi gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu

spēkā esību, gan attiecībā uz pretēji šai tiesību normai

piešķirtā finansiālā atbalsta atgūšanu. Pirms nelikumīga vai ar

iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta izmaksāšanas pastāvējušā agrākā

stāvokļa atjaunošana ir prasība, kas nepieciešama, lai saglabātu

to līgumu normu lietderīgo iedarbību, kuras attiecas uz valsts

atbalstu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19.

decembra sprieduma lietā C‑385/18 "Arriva Italia and

Others" 84. un 85. punktu). Tomēr tas vien, ka pasākums

ir uzskatāms par valsts atbalstu, nenozīmē, ka Eiropas Komisija

to nevarētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Turklāt, kā jau

tika minēts iepriekš, valsts atbalsta atbilstības iekšējam tirgum

izvērtēšana ir ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē.

Ievērojot minēto, izskatāmās lietas izspriešanai varētu būt

nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētajā normā

paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par

Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, kurš

turklāt ir nelikumīgs, jo pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības

darbību 108. panta 3. punkta prasības, to tomēr var atstāt spēkā

līdz brīdim, kad Eiropas Komisija pieņem lēmumu par šā atbalsta

saderību ar iekšējo tirgu.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.

pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu

"Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: