9. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Satversmes ievadā

un 115. pantā ietvertais ilgtspējas princips uzliek ikvienam

pienākumu izturēties atbildīgi pret nākamajām paaudzēm,

saglabājot tām iespēju dzīvot kvalitatīvā vidē un to uzlabot,

taču apstrīdētajās normās paredzētā dabas teritoriju apbūve šo

principu pārkāpj.

Jūrmalas dome norāda, ka Jūrmalas pilsētā ietilpst ne tikai

dabas teritorijas, bet arī cilvēku ikdienas dzīves telpa, kurā

tiek apmierinātas viņu ekonomiskās un sociālās vajadzības.

Teritorijas plānojuma grozījumos, cik vien tas iespējams,

atbilstoši ilgtspējas principam

ir līdzsvarota dabas aizsardzība un personu tiesības dzīvot

labvēlīgā sociālajā vidē.

9.1. Satversmes 115. pants nosaka: "Valsts

aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas

par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un

uzlabošanu."

Labvēlīga vide, kuru veido dažādi tās elementi un šo elementu

savstarpējā mijiedarbība, ir sabiedrības eksistences pamats. No

tās atkarīga sabiedrības un ikvienas personas izdzīvošana un

labklājība ilgtermiņā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 6.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2008‑38‑03 9.1. punktu).

Labvēlīga ir tāda vide, kurā personas var dzīvot veselīgu un

produktīvu dzīvi harmonijā ar dabu. Labvēlīga vide ietver dabas

vidi, personu mijiedarbību ar to, kā arī dabas videi piemītošo

personu veselības un labklājības nemateriālo aspektu. Savukārt

dabas vides izmaiņas ietekmē ikvienu personu un arī sabiedrību

kopumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑48‑03 6.1.1. punktu un

2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023‑01‑03 17.1.

punktu).

Labvēlīgas vides jēdziens ir cieši saistīts ar Satversmes

ievadā nostiprināto ilgtspējas principu, kas vērsts uz Satversmē

ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu.

Ilgtspējīga attīstība ietver integrētu un līdzsvarotu vides,

ekonomikas un sabiedrības labklājības attīstību, kas apmierina

iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās vajadzības un nodrošina vides

aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās

daudzveidības saglabāšanu. Tas ir viens no Latvijas attīstības

pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem, kas kopā ar

tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē veido vienotu vides

konstitucionālisma sistēmu (sal. sk. Satversmes tiesas

2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-01-03 17.2.

punktu). Proti, vides aizsardzība jāīsteno tā, lai tiktu

nodrošināta vides ilgtspēja, kas nozīmē ekosistēmu, kuru pamatā

ir bioloģiskā daudzveidība, funkcionēšanu ilgtermiņā (sk.:

Meiere S. Daba, princips "in dubio pro natura"

un ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Grām.: Indivīds,

tiesības un tiesas: tiesību nozaru perspektīva. Latvijas

Universitātes 83. starptautiskās zinātniskās konferences tiesību

zinātnes rakstu krājums. Latvijas Universitāte. Juridiskā

fakultāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2025, 279.

lpp.).

Satversmes 115. pantā ietverts no ilgtspējas principa

izrietošais valsts un pašvaldību institūciju pienākums izveidot

un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Tas nozīmē, ka

valstij ir jāinformē sabiedrība par vides stāvokli un ne tikai

jārūpējas par vides stāvokļa saglabāšanu, bet arī jāsasniedz pēc

iespējas augstāka vides aizsardzības pakāpe un nepārtraukti

jāuzlabo esošā situācija. Turklāt politikas mērķu un tiesību aktu

izstrādāšanā un pieņemšanā, kā arī politikas mērķu īstenošanā un

tiesību aktu piemērošanā ir jāņem vērā vides aizsardzības

intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu un 2017. gada 6.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑24‑03 7. punktu).

Viens no procesiem, kuru mērķis ir ilgtspējīgas vides

nodrošināšana un kuri vērsti uz mērķi - efektīva vides

aizsardzība, ir teritorijas plānošana. Ilgtspējas princips prasa,

lai teritorijas plānošanas procesā tiek nodrošināts līdzsvars

starp vides aizsardzību un ekonomiskajām un sociālajām interesēm,

nepieļaujot tādu attīstību, kas varētu apdraudēt vidi un tātad

arī personu labklājību. Saskaņā ar ilgtspējas principu ir rūpīgi

jāizvērtē ekonomisko un sociālo interešu īstenošanas ietekme uz

vidi un tātad uz ikvienu personu. Šis izvērtējums veicams,

teritorijas plānojuma izstrādes procesā iesaistot sabiedrību,

sniedzot tai ziņas par vides stāvokli, kā arī apsverot

sabiedrības viedokļus un pamatojot izraudzīto teritorijas

plānošanas risinājumu. Tikai tāds attīstības risinājums, kas ir

vispusīgi izvērtēts un pamatots, uzskatāms par ilgtspējīgu.

Turklāt teritorija jāplāno tā, lai vides stāvoklis tiktu ne tikai

saglabāts, bet arī līdzsvaroti un atbildīgi uzlabots (sal.

sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2007-12-03 13. punktu, 2014. gada 9. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2013-19-03 15.1. punktu un 2017. gada 6. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2016‑24‑03 11. punktu).

Teritorijas plānošana ir vērsta uz atšķirīgu interešu

saskaņošanu. Tādēļ vispusīgs izvērtējums ir obligāta teritorijas

plānošanas sastāvdaļa. Pašvaldības uzdevums šajā procesā ir

izvērtēt un līdzsvarot atšķirīgās intereses un pieņemt tai un tās

iedzīvotājiem vislabāk piemēroto lēmumu.

Ilgtspējas principa ievērošana teritorijas plānošanā ir

nodrošināma, piemērojot vides aizsardzības principus, tostarp

piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Saskaņā ar

piesardzības principu ir pieļaujama tādu darbību vai pasākumu

ierobežošana vai aizliegšana, kuru ietekme uz vidi, personu

veselību un labklājību nav pietiekami izvērtēta. Satversmes tiesa

atzinusi, ka piesardzības principa mērķis ir mazināt nākotnē

iespējamās negatīvās sekas. Tas prasa, lai iespējamie riski tiktu

izvērtēti un novērsti pēc iespējas agrākā lēmumu pieņemšanas

stadijā. Piesardzības principa ievērošana veicina vides

ilgtspēju, nodrošinot dabas resursu pieejamību iespējami ilgāk.

Turklāt teritorijas plānojuma pieņemšanas procesā piesardzības

princips tiek īstenots citstarp ar stratēģiskā novērtējuma

procedūru (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu un 2024.

gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023‑01‑03 17.2.

punktu).

Savukārt izvērtēšanas princips paredz, ka jebkuras tādas

darbības sekas, kas var būtiski ietekmēt vidi, personu veselību

un labklājību, jāizvērtē pirms attiecīgās darbības atļaušanas vai

uzsākšanas. Darbība, kas var negatīvi ietekmēt vidi pat tādā

gadījumā, ja ir ievērotas visas vides aizsardzības prasības,

pieļaujama tikai tad, ja paredzamais pozitīvais rezultāts, proti,

visas sabiedrības ieguvums, pārsniedz ar attiecīgo darbību

nodarīto kaitējumu videi. Saskaņā ar šo principu ir argumentēti

jāizvērtē, kurai no konstitucionāli aizsargātajām vērtībām -

vides aizsardzībai vai ekonomiskajām un sociālajām interesēm -

konkrētajos apstākļos dodama priekšroka (sal. sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr.

2008-38-03 9. punktu).

Ilgtspējas princips, piesardzības princips un izvērtēšanas

princips ir arī ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - ietekmes

novērtējums), tostarp stratēģiskā novērtējuma, procedūras pamatā

(sk. likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 3.

panta 6. punktu). Tādējādi no piesardzības un izvērtēšanas

principiem izriet pašvaldības pienākums teritorijas plānojuma

pieņemšanas procesā definēt, pamatot un savstarpēji līdzsvarot

gan vides intereses, gan arī ekonomiskās un sociālās intereses.

Tas nozīmē arī pienākumu balstīties uz precīziem datiem, lai

noteiktu, tieši kādas ekonomiskās un sociālās intereses pieprasa

iejaukšanos vidē, kādu kaitējumu videi šāda iejaukšanās varētu

radīt un vai attiecīgais kaitējums būtu pieļaujams. Lai vispusīgi

līdzsvarotu dažādas intereses, ietekmes novērtējuma procesā ir

jākonsultējas ar kompetentajām institūcijām, jāuzklausa

ieinteresētās personas un jāizvērtē to izteiktie viedokļi.

Tādējādi Satversmes 115. pants ietver pašvaldības pozitīvo

pienākumu nodrošināt to, lai teritorijas plānojums būtu

ilgtspējīgs un tā pieņemšanā citstarp būtu ievēroti piesardzības

un izvērtēšanas principi.

9.2. Jūrmalas dome lūdz izbeigt tiesvedību lietā un

norāda, ka Teritorijas plānojuma grozījumi neaizskar Pieteikuma

iesniedzējas tiesības, bet tās tiesību aizskārumu varētu radīt

detālplānojums, kurā tiks precizēts, tieši kāda apbūve strīdus

zemes vienībās būs atļauta. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka tās pamattiesības aizskar strīdus zemes vienībām

noteiktais funkcionālais zonējums, kas ar detālplānojumu nav

grozāms.

Zemes izmantošanas un apbūves noteikšana teritorijas plānojumā

atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 15. punktam ir

pašvaldības autonomā funkcija, un pašvaldībai ir plaša rīcības

brīvība teritorijas plānojuma satura noteikšanā. Tomēr šo brīvību

ierobežo vispārējie tiesību principi, Satversme, teritorijas

plānošanas principi un citas vides tiesību normas. Savukārt

teritorijas attīstības plānošanas sistēmu veido vairāki

savstarpēji saistīti dažāda veida plānošanas dokumenti ar

atšķirīgu mērķi un detalizācijas pakāpi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

2016-24-03 8.1. un 8.2. punktu).

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ilgtermiņa

teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas

prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei. Savukārt

detālplānojums detalizē un konkretizē teritorijas plānojumā

noteiktajā funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas

izmantošanas veidus un aprobežojumus, nosakot prasības katras

zemes vienības teritorijas izmantošanai un apbūvei (sk.

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8., 10. punktu

un 28. panta pirmo daļu). No minētā izriet, ka detālplānojums

ir tāds teritorijas plānošanas dokuments, ar kuru teritorijas

plānojumu drīkst vienīgi detalizēt, bet ne grozīt. Tādējādi

teritorijas apbūvi pieļauj tieši teritorijas plānojumā noteiktais

funkcionālais zonējums. Savukārt detālplānojumā iespējams

precizēt to, kādā veidā iespējamā apbūve tiks īstenota.

Ar teritorijas plānojumu ir jānodrošina dažādu interešu

līdzsvarošana un īstenošana, turklāt jānosaka ne tikai

teritorijas atļautā izmantošana, bet arī teritorijas aizsardzības

prasības (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 8. un 8.2. punktu).

Piesardzības un izvērtēšanas principi prasa, lai iespējamais

kaitējums videi tiktu apzināts, izvērtēts un samazināts vai

novērsts jau pēc iespējas agrākā teritorijas plānošanas stadijā,

proti, līdz teritorijas plānojuma pieņemšanai. Tādējādi jau

teritorijas plānojuma izstrādes procesā pašvaldībai lēmumi par

teritorijas izmantošanu un apbūvi ir jāpieņem atbilstoši

ilgtspējas, piesardzības un izvērtēšanas principiem.

Teritorijas plānojuma grozījumos ietvertās apstrīdētās normas

paredz, ka līdz šim neapbūvētā dabas un apstādījumu teritorijā

tiek plānota savrupmāju apbūve, un attiecīgi tās aizskar

Satversmes 115. pantā ietvertās ikvienas personas tiesības uz

labvēlīgu vidi. Tātad izskatāmajā lietā Satversmes 115. pantā

ietverto tiesību aizskārumu rada jau pats teritorijas plānojums,

ar kuru ir grozīts teritorijas funkcionālais zonējums un noteikts

atšķirīgs teritorijas izmantošanas veids, nevis vienīgi

detālplānojums.

Līdz ar to apstrīdētās normas

aizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 115. pantā ietvertās

tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un tiesvedība lietā nav

izbeidzama.