11. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita

Harbaceviča - norāda, ka pienākums pieņemt apstrīdēto normu

Latvijai izrietējis no saistībām, ko tā uzņēmusies ar EK lēmumu

par valsts atbalstu, ar kuru Latvijai esot atļauts īstenot tās

iecerētos papildu valsts atbalsta pasākumus attiecībā uz Parex

banku.

S. Harbaceviča norāda, ka EK savā lēmumā var ietvert

nosacījumus, kuru ievērošanas gadījumā valsts atbalsts ir

uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu, un noteikt pienākumus,

kas nodrošina lēmuma izpildes uzraudzību. EK lēmuma par valsts

atbalstu 5.5.3. punktā esot ietverta Latvijas apņemšanās uzlabot

sloga sadales pasākumus, nepieļaujot naudas aizplūšanu pie

Revertas pārmantotajiem subordinētajiem kreditoriem. Lai

nodrošinātu to, ka EK identificētie papildu atbalsta pasākumi ir

saderīgi ar iekšējo tirgu ES valsts atbalsta noteikumu izpratnē,

Latvija ierosinājusi virkni apņemšanos, citastarp apņēmusies

uzlabot sloga sadales pasākumus, proti, nodrošināt to, ka neviena

trešā puse nepamatoti negūst labumu no Parex bankai un Revertai

sniegtā papildu valsts atbalsta. Apstrīdētā norma esot piedāvāta

kā viens no līdzekļiem tādu kreditoru iesaistīšanai iekšējā

rekapitalizācijā, kuri bija piešķīruši subordinētos

aizdevumus.

EK lēmumā par valsts atbalstu ietvertās Latvijas apņemšanās

neesot uzskatāmas par autonomu Latvijas gribu. Visdrīzāk tās

radušās EK prasību rezultātā. Lai valsts varētu sniegt atbalstu

finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tai jāapņemas

pildīt arī kādas saistības.

Pēc S. Harbacevičas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojums būtu jāanalizē

Satversmes 105. panta trešā teikuma tvērumā. Apstrīdētā norma

nodrošinot to, ka valsts īpašums, proti, sniegtais valsts

atbalsts, pēc iespējas tiek izmantots sabiedrības interesēs.

Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka valsts atbalsta piešķiršana ir

vērsta uz īpašuma saglabāšanu, kaut arī ierobežo iespēju gūt no

šā īpašuma augļus.

Secinājumu

daļa