2. pants

Drošības rezervju pārvaldības sistēmas darbība

2.1. Eiropas Savienības prasības dalībvalstu drošības rezervēm

Drošības rezerves ir paredzētas gan enerģētikas, gan krīžu vadības un nacionālās drošības plānošanas ietvaros. Tās pēc būtības ir dažādām lietotāju grupām pieejamā naftas produktu apgādes sistēma, kad valstī ir būtiski ierobežotas iespējas nodrošināt ikdienišķu naftas produktu privāttiesisko apgrozību. Plānošana un kapacitāte saistās ar to, vai ir izsludināti īpaši tiesiskie režīmi, iestājusies valsts vai vietējā mēroga enerģētiskā krīze, notiek valsts apdraudējums, kā arī ar darbību koordinēšanu ES un citviet pasaulē.

Direktīvas 2009/119/EK2 3. panta pirmās daļas prasības uzliek par pienākumu katrai ES dalībvalstij nodrošināt drošības rezervju apjomus, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks, kā arī nosaka rīcību obligāto rezervju izmantošanai nopietnu apgādes traucējumu gadījumā. Tā kā Latvija ir naftas produktu importētāja valsts, tad drošības rezervju apjomam tiek piemērotas 90 dienas.

Direktīva 2009/119/EK nosaka, ka drošības rezervju pieejamība un enerģijas piegāžu saglabāšana ir ES un dalībvalstu valsts drošības būtiskas sastāvdaļas, atzīstot, ka CKUS pastāvēšana ES ļauj tuvoties šo mērķu sasniegšanai. Direktīvas 2009/119/EK izpratnē CKUS ir organizācija vai dienests, kuram uzticētas pilnvaras rīkoties, lai iegādātos, uzturētu vai pārdotu naftas krājumus, tostarp drošības rezerves un īpašos krājumus.

Saistībā ar ES tirgus situāciju tiek uzskatīts, ka drošības rezervju, pareizāk, naftas produktu industrijai ir raksturīgs augsts slieksnis ienākšanai tirgū, ko veido augstas investīcijas naftas ieguves un pārstrādes infrastruktūras izbūvei, ierobežota efektīvu pārstrādes tehnoloģiju pieejamība, kas turklāt bieži ir pakļauta licencēšanai, augstas loģistikas izmaksas krājumu veidošanai no galvenajām izejvielām (jēlnafta) un produktu izplatīšanai tālākai pārstrādei vai gala lietotājiem. Līdzīgi augstas ir arī izmaksas iziešanai no tirgus. Lai arī situācija pakāpeniski uzlabojas, Baltijas valstu starpsavienojumi ar ES enerģijas tirgu joprojām ir ierobežoti, saglabājoties nozīmīgai atkarībai no trešo valstu piegādēm.

Katrā no Baltijas valstīm ir izveidojušies atšķirīgi enerģijas tirgus apstākļi. Naftas drošības rezerves pārvaldības modelis ir tieši atkarīgs no konkrētās valsts naftas nozares nacionālās vērtības ķēdes. Līdz ar to drošības rezervju pārvaldība ir arī nacionālo industriju atbalstošs pasākums, ļaujot plašāk izmantot valstī bāzētus komersantus un infrastruktūru, lai visaptverošā veidā valsts varētu pārraudzīt un kontrolēt krīzes seku novēršanu.

Izmantojot vietējo infrastruktūru, ir iespējams vienmērīgi izvietot krājumus pa visu valsti, veicinot krājumu drošību un uzlabojot apgādes ķēdi krīzes gadījumā. COVID-19 krīze ir apstiprinājusi valsts stratēģisko rezervju nozīmību valsts drošības un stabilitātes uzturēšanā, ievērojot pārrobežu loģistikas ceļu ievainojamību pie dažādu riska faktoru iestāšanās. Naftas produktu drošības rezervēm ir nozīmīga loma valsts ekonomiskās drošības, kā arī ilgtspējīgas un līdzsvarotas ekonomiskās attīstības nodrošināšanā. Noturīgi ieviesta un funkcionējoša naftas produktu drošības rezervju pārvaldības sistēma ļauj nodrošināt dažādas lietotāju grupas ar nepieciešamajiem resursiem krīžu laikā, kā arī valsts apdraudējuma gadījumā. Valsts un iedzīvotāju interesēs ir šādas sistēmas efektīva un ekonomiski izdevīga pārvaldība. Līdz šim naftas produktu drošības rezervju sistēma ir pieredzējusi vairākas izmaiņas, kuru mērķis ir bijis risināt esošās problēmas, kas ietekmē sistēmas efektivitāti un tās izmaksas.

Tā kā naftas produkti ir viena no vitāli svarīgām materiāltehnisko līdzekļu grupām, no kā ir atkarīga virkne dienestu, tostarp bruņoto spēku efektivitāte, ES dalībvalstīs risinājumi ir jābalsta konkrētās valsts konjunktūras un naftas produktu nozares apstākļos.

2.2. Latvijas drošības rezervju pārvaldības modelis

Latvijas naftas produktu drošības rezerves tiek veidotas atbilstoši Direktīvas 2009/119/EK prasībām, kas ir transponētas Enerģētikas likumā. Atbilstoši šī likuma 72.1 pantam kopš 2020.gada 1. janvāra CKUS uzdevumus pilda BVKB.3 CKUS iegādājas un administrē drošības rezervju izveides pakalpojumu noteiktā apjomā, lai enerģētiskās krīzes periodos tiktu nodrošināta apgāde ar naftas produktiem. Saskaņā ar MK 2011. gada 12. aprīļa noteikumu Nr. 286 "Kārtība, kādā komersanti nodrošina un sniedz drošības rezervju pakalpojumu valsts naftas produktu drošības rezervju izveidei noteiktā apjomā" 5.punktu iepirkuma procedūras prasības drošības rezervju pakalpojumu (naftas produktu uzglabāšanas pakalpojums) iegādei. Proti, BVKB iepirkuma rezultātā slēdz līgumus ar komersantiem, kuri uzglabā komersanta īpašumā esošos naftas produktus, lai krīzes gadījumā nodrošinātu Latvijas tautsaimniecību. Noteikumi paredz, ka kopējais Latvijā uzglabājamais drošības rezervju apjoms no 2023. gada ir vismaz 75%, 2024. gadā vismaz 85% un no 2025. gada 100% no kopējā apjoma.4 Tātad pašreizējais modelis paredz BVKB rezervēt iespēju pirkt komersantu vietējos krājumus, nevis uzkrāt naftas produktus kā valsts īpašumu.

MK 2011. gada 14. jūnija noteikumu Nr. 450 "Noteikumi par valsts naftas produktu rezervju apmēru, apmēru, kādā maksājama valsts nodeva par drošības rezervju uzturēšanu, kā arī tās aprēķināšanas, maksāšanas un administrēšanas kārtību" 5. punkts nosaka jomas komersantiem pienākumu maksāt Valsts nodevu (2023. gadā otrajā pusgadā aprēķinātais5 nodevas apmērs ir 67,23 EUR/t). Noteikumi nosaka arī valsts nodevas maksāšanas kārtību un kārtību, kādā valsts nodeva tiek administrēta. Valsts nodevu maksā komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) apstiprinātā akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) reģistrēta saņēmēja darbībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) naftas produktu vairumtirdzniecībai, komersanti, kas saņēmuši speciālu atļauju (licenci) naftas produktu mazumtirdzniecībai. Citi komersanti maksā valsts nodevu par naftas produktu apjomu, kuru tie Latvijas Republikā savam patēriņam ieved no ES dalībvalsts vai trešās valsts. Vidēji tie ir aptuveni 60 komersanti, kuriem ir izsniegtas dažāda veida speciālās atļaujas (licences). Valsts nodevas likmi var ietekmēt arī citi izdevumi saistības, atalgojuma izmaksas u.c. sistēmas administrēšanas izmaksas.

Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumu Nr. 312 "Enerģijas lietotāju apgādes un kurināmā pārdošanas kārtība izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā un valsts apdraudējuma gadījumā" 2. punkts noteic, ka lēmuma projektu par valsts enerģētiskās krīzes līmeni sagatavo Centrs, bet par vietējās enerģētiskās krīzes līmeni attiecīgās pašvaldības enerģētiskās krīzes centrs. Savukārt Centra pienākumu vadīt krīzes novēršanas un seku likvidēšanas pasākumus noteic Ministru kabineta 2022. gada 29. janvāra noteikumu Nr. 40 "Valsts enerģētiskās krīzes centra nolikums" 2. punkts. Krīzē atbilstoši Centra norādījumiem naftas produktus pakalpojuma sniedzējiem jāspēj piegādāt, ieskaitot no ārvalstīm. Drošības rezervju uzturēšana, izmantojot iepirkumu, no valsts budžeta viedokļa īstermiņa saistībām var būt neitrāla, bet no sistēmas pārvaldības viedokļa tā nav uzskatāma par efektīvu, jo paredz lielu atbildību privātajam sektoram, kam krīzes pārvarēšanai var būt arī atšķirīgas prioritātes, salīdzinot ar publisko pārvaldi. Komersanti atspoguļo visus finanšu riskus galīgajā uzglabāšanas cenā, tādējādi radot augstākas cenas. Papildus uzglabāšanai krīzes gadījumā krājumi no komersantiem jāpērk par aktuālajām cenām saskaņā ar spēkā esošajiem līgumiem.