11. pants

Konstatējot leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

3. punktu).

11.1. Bijušie VDK

darbinieki sabiedrībā lielākoties tiek asocicēti ar iepriekšējo

totalitāro režīmu. Savulaik VDK bija spēcīgs ierocis

komunistiskās partijas rokās un aktīvi piedalījās tās politikas

īstenošanā.

Satversmes tiesa jau agrāk lēmusi,

ka likumdevējam ir tiesības bijušajiem VDK darbiniekiem noteikt

ierobežojumus, kas ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa arī norādījusi, ka valsts ir jāaizsargā no tiem,

kuri ar savu darbību pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret

demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras

strādājušas okupācijas varas īstenotās tiešās apspiešanas un

tiešo represiju aparātā (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

6. punktu, 2005. gada 22. marta sprieduma lietā

Nr. 2004-13-0106 13.1. punktu). Turklāt

apstrīdētais ierobežojums atbilst "aizsargāties spējīgas

demokrātijas" principa nodrošināšanai, kas ir atzīts Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksē (sk.: Vogt v. Germany, no.

17851/9, [1996] ECHR 34, para. 59; Ždanoka v. Latvia, [GC],

no. 58278/00, para. 100), un ar to kopumā ir

iespējams sasniegt leģitīmo mērķi.

Ņemot vērā vēsturisko un politisko

kontekstu, šāds ierobežojums ir noteikts, lai aizsargātu

demokrātisko valsts iekārtu pret personām, kuras rada draudus tās

pastāvēšanai, vai pret tādām personām, kuras arī ētisku apsvērumu

dēļ nav cienīgas kļūt par amatpersonām demokrātiskā valstī.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums noteikts, lai ne tikai

novērstu reālus draudus valsts drošībai un demokrātiskajai valsts

iekārtai, bet arī nodrošinātu to, ka pilsoņi nav spiesti atzīt

par valsts varas pārstāvjiem tādas personas, kuras ir bijušas

represīvā režīma drošības struktūru štata darbinieki (sk.:

Rekvenyi v. Hungary, no. 25390/94, ECHR 1999-III, para.

41). Nosakot ierobežojumus, tiek panākta sabiedrības

uzticēšanās valsts institūcijām.

Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums atzīstams par tādu,

kas piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

11.2. Apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja

nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Nosakot

pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir jāizvēlas iespējami

saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vērtējot to,

vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa

uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu).

Kā saudzējošāku līdzekli iepretim

apstrīdētajā normā ietvertajam var vērtēt Biroja likuma

5. panta trešās daļas sākotnējo redakciju, kura kā

priekšnosacījumu tam, lai persona kļūtu par Biroja amatpersonu,

noteica nepieciešamību saņemt speciālo atļauju pieejai valsts

noslēpumam. Tomēr sākotnējā redakcija nenodrošināja leģitīmā

mērķa sasniegšanu tikpat efektīvi kā apstrīdētā norma.

Viens no pamatelementiem, kas

raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it

īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. Valstij ir

jātiecas nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un

sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Nepieciešams paļauties uz

to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un

savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs.

Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības

politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā

strādā pie valsts dienesta piederīgās personas.

Savukārt agrākais regulējums

pieļāva, ka Birojā var strādāt bijušā represīvā režīma drošības

struktūru darbinieki, kas varētu būt nelojāli pret Latvijas

valsti. Proti, Biroja priekšnieks, pamatojoties uz likuma "Par

valsts noslēpumu" 9. panta piektajā daļā noteikto procedūru,

varēja lūgt SAB direktoru izsniegt speciālo atļauju arī tādām

personām, kuras agrāk bijušas saistītas ar apstrīdētajā normā

minētajām struktūrām. Pozitīva lēmuma gadījumā šīs personas

varēja kļūt par Biroja amatpersonām.

Saeima atbildes rakstā pamatoti

norāda, ka "atteikšanās no minētās izņēmuma kārtības nav personas

tiesību aizskārums. Izņēmuma kārtā piešķirt amatpersonai speciālo

atļauju ir SAB direktora diskrecionārās varas izpausme". Izņēmuma

kārtības piemērošana nav personas publiskās subjektīvās tiesības,

tādēļ to nevar atzīt par efektīvu personas individuālās

novērtēšanas mehānismu. Šai izņēmuma procedūrai ir cits mērķis.

Proti, valsts noslēpuma aizsardzība. Taču šādi netiek atrisināti

ar Biroja personāla politiku saistītie jautājumi.

Apstrīdētā norma ir būtiska, lai

Birojs varētu īstenot savu pamata kompetenci - izmeklēt ar

korupciju saistītos noziedzīgos nodarījumus, kurus izdarījušas

valsts amatpersonas, arī tās, kuras strādā valsts drošības

iestādēs, prokuratūrā, specializētajā civildienestā vai ir

tiesneši. Šīm amatpersonām vairākos likumos (piemēram, Valsts

drošības iestāžu likumā, Prokuratūras likumā, Civildienesta

likumā, likumā "Par tiesu varu") ir noteikti apstrīdētajā normā

ietvertajiem līdzīgi ierobežojumi. Teorētiski pastāv iespēja, ka

kāda no minētajām amatpersonām, uz kuru attiecas minētie

ierobežojumi, varētu izdarīt ar korupciju saistītu noziedzīgu

nodarījumu. To izmeklētu Biroja amatpersona, uz kuru savukārt

šāds ierobežojums neattiektos, ja nebūtu pieņemta apstrīdētā

norma. Tādējādi apstrīdētā norma ir nepieciešama, jo

demokrātiskai valsts iekārtai neatbilst tāda situācija, ka uz

kontrolējamo personu attiecas ierobežojumi, savukārt uz

kontrolējošo amatpersonu saturiski tādi paši ierobežojumi

neattiecas.

Apstrīdētā norma ir vērtējama

kopsakarā arī ar citiem normatīvajiem aktiem, kas paredz Biroja

kompetenci vai ir saistīti ar Biroja darbības aprisēm. Birojs nav

drošības iestāde, tomēr tā darbība ir tieši saistīta ar

valstiskās drošības, neatkarības un demokrātijas aizsardzību.

Tādēļ ierobežojumam vajadzētu būt līdzīgam tam ierobežojumam, kas

noteikts Valsts drošības iestāžu likuma 18. panta otrās

daļas 9. punktā.

Turklāt nav izšķirošas nozīmes tam

apstāklim, ka ierobežojums Biroja likumā netika iekļauts jau pašā

sākumā. Birojs savu darbību ir uzsācis tikai 2002. gada

oktobrī. Līdz ar to ir saprotams, ka tā izveidošanas brīdī nebija

iespējams pietiekami precīzi noteikt kritērijus Biroja

priekšnieka, amatpersonas vai darbinieka statusam.

Tātad leģitīmo

mērķi tādā pašā kvalitātē sasniegt ar saudzējošāku līdzekli nav

iespējams.

11.3. Vērtējot apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt jāizvērtē

likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, tas ir, vai tiesību

normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, ko iegūst

sabiedrība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1.3. punktu).

Ikviens tiesību ierobežojums ir

jānovērtē katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara,

pamatojoties uz samērīguma principu un ņemot vērā vispārējo

valsts politisko situāciju (sk.: Nowak M. U.N. Covenant on

Civil and Political Rights. CCPR Commentary - Kiel: Engel 1993,

p. 455). Ikvienā gadījumā nepieciešams izvērtēt, ciktāl

valsts drošības interešu aizsardzība ir nepieciešama, lai

nodrošinātu demokrātisko stabilitāti un citu cilvēku tiesības.

Proti, ir svarīgi sabalansēt atsevišķu indivīdu tiesības ieņemt

konkrētus amatus valsts dienestā ar visas sabiedrības interesēm.

Konkrētajā gadījumā šīs intereses ir saskaņotas. Apstrīdētā norma

ietekmē tikai neliela personu loka iespējas ieņemt konkrētu

amatu. Savukārt tā nodrošina valsts drošības interešu un

demokrātiskas iekārtas aizsardzību. Apstrīdētā norma nodrošina

arī labas pārvaldības principu, kas izpaužas kā sabiedrības

uzticēšanās Biroja amatpersonām. Turklāt no šīs uzticēšanās

netieši ir atkarīga arī valsts ekonomiskā stabilitāte un

attīstība, jo korupcijas apkarošana ir būtisks valsts ekonomiskās

stabilitātes nodrošināšanas elements.

Bez tam apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums neliedz personai izvēlēties citu savām

spējām un kvalifikācijai atbilstošu profesiju ne vien privātajā,

bet pat valsts sektorā. Ar minēto ierobežojumu personai netiek

ierobežotas tiesības izvēlēties nodarbošanos un nodrošināt

iztiku. Tai vienīgi ir liegta iespēja ieņemt valsts dienestā

konkrētus amatus.

Apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums attiecas uz konkrētiem amatiem. Proti, ierobežojums

attiecas uz Biroja amatpersonām, kas nodrošina Biroja funkciju

izpildi un atbild par to, - Biroja priekšnieku, viņa vietniekiem,

centrālā aparāta nodaļu un teritoriālo nodaļu vadītājiem,

izmeklētājiem un speciālistiem. Tātad šis ierobežojums attiecas

uz amatiem ar specifiskām funkcijām un uzdevumiem. Šāda

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma konkretizācija atbilst

Satversmes tiesas agrāk norādītajam, ka ierobežojumam ir jābūt

saistītam ar attiecīgā amata raksturu un atbilstošam veicamajiem

pienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

22. marta sprieduma lietā

Nr. 2004-13-0106 19. punktu).

Turklāt apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums nav neierobežots laikā. Tas ir terminēts

un vērtējams kopsakarā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības

komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu

sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 17. pantu, kurā

noteikts sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma

termiņš.

Tātad

ierobežojums atbilst samērīguma principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja likuma 5. panta trešās daļas

8. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

101. panta pirmajai daļai.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš