3. pants

Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā

izsaka viedokli, ka tiesas pieteikums nav pamatots, un lūdz atzīt

apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 101. panta pirmajai

daļai.

Atbildes rakstā norādīts, ka

apstrīdētā norma vērtējama kā ierobežojums, kas noteikts publiski

tiesiskajās attiecībās, lai nodrošinātu atbilstošu valsts

dienesta darbību. Lai arī Biroja amatpersonas formāli atrodoties

darba tiesiskajās attiecībās, faktiski tās pildot valsts dienestu

un pēc satura to attiecības ar valsti vērtējamas kā publiski

tiesiskas.

Saeima uzsver, ka Satversmes

101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības

personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs

tiesības īstenojamas likumā paredzētajā veidā.

Apstrīdētā norma esot noteikta ar

pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Tai esot vairāki leģitīmie

mērķi, kas atkarībā no situācijas vērsti uz atšķirīgu interešu

aizsardzību. Visupirms normas leģitīmais mērķis esot valsts

dienesta pienācīgas darbības nodrošināšana. Lai sasniegtu šo

mērķi, valstij esot pienākums izraudzīties tādus līdzekļus, kas

garantētu attiecīgas iestādes funkciju pilnvērtīgu izpildi,

negrautu uzticību valsts iestādēm, neaizskartu citu personu

tiesības un neradītu valsts demo krātiskās iekārtas vai

nacionālās drošības apdraudējumu.

Apstrīdētā norma nepārkāpjot

samērīguma principu un esot piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1999. gada 20. maija spriedumu lietā Rekvenyi v.

Hungary, Saeima norāda, ka apstrīdētais un tam līdzīgie

ierobežojumi atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē

attīstītajam "pašaizsargājošās demokrātijas" principam un ar šo

ierobežojumu kopumā esot iespējams sasniegt leģitīmo mērķi.

Saeima uzsver, ka leģitīmā mērķa

efektīva sasniegšana neesot panākama vienīgi ar Biroja likuma 5.

panta trešajā daļā ietverto ierobežojumu, kas sākotnēji noteica

un arī pašreiz noteic, ka Biroja amatpersonas statusa iegūšanai

nepieciešams saņemt speciālo atļauju pieejai valsts

noslēpumam.

Vēl Saeima norāda: būtu kļūdaini

secināt, ka iepriekšējais ierobežojums ir sau dzējošāks

risinājums. Proti, apstrīdētā norma neesot ieviesusi jaunu, bet

tikai precizējusi jau līdz tam eksistējušo ierobežojumu, kā arī

izslēgusi likumā "Par valsts noslēpumu" noteikto izņēmuma

kārtības piemērošanu.

Bez tam apstrīdētā norma esot

vērtējama kopsakarā ar citiem normatīvajiem aktiem, kas noteic

Biroja kompetenci vai ir saistīti ar tā darbības aprisēm.

Pirmkārt, saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas

(turpmāk - NATO) un Eiropas Savienības drošības prasībām

pielaide NATO un Eiropas Savienības klasificētajai informācijai

tiekot liegta tām personām, kurām darbs bijis saistīts ar PSRS

Valsts drošības komiteju. Birojā esot apstiprināts un ar

Satversmes aizsardzības biroju saskaņots to amatpersonu saraksts,

kurām sakarā ar darba pienākumu izpildi ir nepieciešama pieeja

šādai informācijai. Otrkārt, lai arī Birojs nav drošības iestāde,

tā darbība esot tieši saistīta ar valstiskās drošības,

neatkarības un demokrātijas aizsardzību. Tādēļ šim ierobežojumam

vajadzētu būt līdzīgam tam ierobežojumam, kas noteikts Valsts

drošības iestāžu likuma 18. panta otrās daļas

9. punktā.

Saeima atzīmē, ka viens no Biroja

uzdevumiem ir kontrolēt politisko organizāciju (partiju) un to

apvienību finansēšanas noteikumu izpildi, kā arī izmeklēt

koruptīvos noziedzīgos nodarījumus, ko izdarījušas valsts

amatpersonas, arī tās, kurām likumos ir noteikti apstrīdētajā

normā ietvertajiem līdzīgi ierobežojumi. Saeima secina, ka par

demokrātiskai valsts iekārtai neatbilstošu būtu atzīstama tāda

situācija, ka uz kontrolējamo personu attiecas ierobežojumi,

savukārt uz kontrolējošo amatpersonu saturiski tādi paši

ierobežojumi neattiecas. Tādējādi ierobežojuma saglabāšanas

nepieciešamība esot saistīta ar Biroja kompetences īstenošanu.

Saglabājot jau pastāvošos un nosakot jaunus ierobežojumus,

likumdevējs savas rīcības pamatojumu sakņojis tēzē, ka situācijā,

kad saduras personas tiesības un valsts drošības intereses,

prioritāte ir dodama valsts drošības interesēm.

Saeima norāda, ka likumā ietvertā

ierobežojuma izvērtēšana esot politiski lemjams jautājums.

Ierobežojums ir noteikts salīdzinoši nesen, un tā pārvērtēšana

pašreiz neesot nepieciešama.