8. pants

Lai izvērtētu

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. pantā noteiktajām

pamattiesībām, jānoskaidro, vai normā ietverts kāds no šo tiesību

ierobežojumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22.

marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106

20. punktu).

Apstrīdētā norma noteic, ka par

Biroja amatpersonu var būt persona, kas nav un nav bijusi PSRS

Aizsardzības ministrijas, PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības

komitejas vai to valstu, kuras nav Eiropas Savienības vai

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, valsts

drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta

štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā

dzīvokļa turētājs. Tātad apstrīdētā norma ierobežo noteikta

Latvijas pilsoņu loka iespējas ieņemt amatu Birojā. Proti,

ierobežo šo pilsoņu tiesības pildīt valsts dienestu.

Saeima un Ministru kabinets paudis

viedokli, ka jautājums par šāda ierobežojuma noteikšanu pēc savas

dabas ir politisks. Satversmes tiesa jau iepriekš lēmusi, ka tai

jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie ir

demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-08-01 9. punktu, Satversmes tiesas 2003. gada 29.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

18. punktu). Tomēr ir "nepieciešams ņemt vērā to, ka

Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir iespējams

vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka tiesības un

politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā

valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un arī

likumdevēja varu un izpildvaru saista Satversmes prasības"

(Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 17. punkts). Apstrīdētā

norma skar Satversmes 101. pantā noteikto pamattiesību

īstenošanu. Tādējādi šā ierobežojuma noteikšanai ir ne tikai

politiska, bet arī juridiska daba. Līdz ar to ir iespējams

noskaidrot tā atbilstību Satversmei.

Tai pašā laikā jāuzsver, ka

Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības

personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs

tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību

izmantošanas veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 1. punktu).

Konstitucionālo tiesību teorijā

tiek atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrēto

pamattiesību satura un robežu noteikšanu. Šajā gadījumā

pamattiesības ir spēkā "pēc likuma mērauklas". Viss ir atkarīgs

no likumdevēja. Likumdevēja pilnvaras var būt pozitīvas vai

negatīvas: pozitīvas - kā tiesības detalizētāk noteikt

pamattiesību saturu, negatīvas - kā pilnvaras ierobežot

pamattiesības (sk.: Deutsches Staatsrecht. Dr.Theodor Maunz

und Dr.Reinhold Zippelius. C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung,

München, 1991, S. 158 - 159).

Ietverot Satversmes 101. panta

tekstā vārdus "likumā paredzētajā veidā", likumdevējs noteicis,

ka tiesību piemērotājam katrā konkrētā gadījumā vārdi "ikvienam

Latvijas pilsonim" jātulko kopsakarā ar likumos noteiktajiem

ierobežojumiem (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1.

punktu). Šajā lietā tiesības pildīt valsts dienestu

vērtējamas kopsakarā ar Biroja likumā noteiktajiem

ierobežojumiem.

Valsts likumdošanas ceļā nosaka

pamattiesību īstenošanas kārtību un ierobežojumus (prasības) šo

pamattiesību īstenošanai. Tādā veidā valsts nodrošina gan

pamattiesību īstenošanu, gan arī aizsargā citu personu tiesības

un citas konstitucionālās vērtības. Tomēr nav pieļaujama

pat vaļīgu ierobežojumu noteikšana pamattiesību īstenošanai.

Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos

gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība

un ja tiek ievērots samērīguma princips.

Lai izvērtētu ierobežojuma

konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu,

vai tas ir noteikts leģitīma mērķa aizsardzībai un vai tas

atbilst samērīguma principam. Pie tam apstrīdētā norma ir jāvērtē

nevis kā ierobežojums personas tiesībām uz nodarbošanos, bet gan

kā ierobežojums, kas noteikts publiski tiesiskajās attiecībās,

lai nodrošinātu pienācīgu valsts dienestu.