15. pants

Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai

labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī

samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas

2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

Jāņem vērā, ka pamattiesību

ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav citu līdzekļu, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk jūtami. Turklāt, nosakot pamattiesību

ierobežojumu, likumdevējam ir jāizvēlas iespējami saudzējošāki

līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vērtējot to, vai leģitīmo

mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu).

15.1. Valstij ir pienākums

nodrošināt pienācīgu tās institūciju darbību, kā arī noteikt tādu

regulējumu, lai valsts vara tiktu īstenota atbilstoši sabiedrības

interesēm. Viens no veidiem, kā to sasniegt, ir noteikt

kvalifikācijas standartus personām, kurām uzticēta valstij un

sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 9.

punktu).

Nosakot Biroja amatpersonām

obligāto prasību - augstāko izglītību, likumdevējs bija iecerējis

ieviest stingrākus amatpersonu kvalifikācijas kritērijus un līdz

ar to uzlabot citu cilvēku tiesību aizsardzību. Grozījumi bija

nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvāku Biroja darbu un labas

pārvaldības principa īstenošanu atbilstošā līmenī. Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka "prasība par augstākās izglītības

iegūšanu gan prasa no personas papildu darbu, bet kopumā ir

vērsta uz personības attīstības nodrošināšanu un nav uzskatāma

par būtisku personas pamattiesību aizskārumu" (Satversmes

tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103

19.4.1. punkts). Var secināt, ka labums, ko sabiedrība

gūst no obligātās prasības piemērošanas, šādā gadījumā ir

būtisks, it īpaši tad, kad obligātā prasība tiek piemērota

amatpersonām, kas saskaņā ar likumu darbojas sabiedrības

interesēs un realizē valsts varu (Biroja likuma 11. un 12.

pants).

15.2. Izvērtējot sekas, ko

ierobežojums rada personai, jāņem vērā, ka obligāto prasību par

augstāko izglītību varēja ieviest divos veidos. Pirmkārt,

nosakot, ka personas, kas jau ir Biroja amatpersonas, iegūst

augstāko izglītību. Otrkārt, atbrīvojot no amata Biroja

amatpersonas, kurām nav augstākās izglītības. Abos gadījumos

ierobežojuma sekas ir atšķirīgas. Neapšaubāmi, ka mazāk smagas

tās ir gadījumā, kad personai tiek dota iespēja pildīt

amatpersonas pienākumus un vienlaikus iegūt augstāko

izglītību.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķis nav bijis dot "atlaidi"

attiecībā uz prasību par augstāko izglītību tām amatpersonām,

kurām augstākās izglītības nav. Šādi nebūtu pietiekamā kvalitātē

sasniegts leģitīmais mērķis, un šāda tiesību norma būtu pretrunā

ar sabiedrības interesēm, proti, persona ar augstāko izglītību

nevarētu pretendēt uz amatu, jo to ieņemtu persona bez augstākās

izglītības.

15.3. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt

pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst

Satversmei. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī ir jāievēro

tiesiskās paļāvības princips. Šis princips prasa, lai, izdarot

šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu saudzējošu pāreju uz

jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi

vai jāparedz nodarīto zaudējumu kompensēšana (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu un Satversmes tiesas 2006.

gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 18. punktu).

Šāda pāreja uz jauno tiesisko

regulējumu ir nodrošināta ar apstrīdēto normu. Tā Biroja

amatpersonām, kurām nebija augstākās izglītības, lika uzsākt

studijas septiņu mēnešu laikā (no 2005. gada 1. marta līdz 2005.

gada 1. oktobrim).

Atbilstoši Biroja sniegtajai

informācijai no 11 amatpersonām, kurām apstrīdētās normas spēkā

stāšanās brīdī nebija augstākās izglītības, trīs amatpersonas

uzsāka studijas, bet septiņas amatpersonas tās turpināja.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nav minējusi, ka viņai būtu

bijušas kādas objektīvas problēmas, kas traucētu studiju

uzsākšanu minētajā termiņā. Satversmes tiesa atzīst, ka šis

termiņš ir uzskatāms par saprātīgu un tiesiskās paļāvības

principam atbilstošu, jo personai tika dots atbilstošs laiks

studiju uzsākšanai.

Prasība par augstāko izglītību ir

ierobežojoša tiktāl, ciktāl tā ir saistīta ar nepieciešamību

ieguldīt zināmu laiku un finanšu līdzekļus. Šajā situācijā nav

mazsvarīgs Biroja likuma 21. pantā noteiktais, proti, ka Biroja

amatpersonai, kura, nepārtraucot amata pienākumu pildīšanu,

sekmīgi mācās izglītības iestādē, Birojs sedz pusi no mācību gada

maksas, kā arī Biroja likuma 22. pantā noteiktais, proti, Birojs

valsts eksāmenu kārtošanai vai diplomdarba aizstāvēšanai piešķir

mācību atvaļinājumu, saglabājot mēnešalgu.

Līdz ar to var secināt, ka

obligāto prasību nebija plānots izpildīt ar amatpersonu

atlaišanu. Pārejas periods tika noteikts ar mērķi panākt, lai tām

personām, kuras jau pildīja Biroja amatpersonas pienākumus, būtu

iespēja atbilst obligātajai prasībai. Ar apstrīdēto normu

personai tika dota iespēja izvēlēties saudzējošāko no

potenciālajām ierobežojuma sekām, proti, izglītības iegūšanu.

Apstrīdētā norma tika ieviesta,

lai nodrošinātu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu - lai

personas, kurām nav augstākās izglītības, to attiecīgā laika

posmā varētu iegūt un tām nebūtu jāpamet darbs Birojā. Tātad

apstrīdētās normas uzdevums ir noteikt tiesiskas valsts

principiem atbilstošu pāreju no iepriekšējā regulējuma uz jaunām

prasībām. Apstrīdētā norma ir vērsta gan uz Biroja pienācīgas

darbības nodrošināšanu, gan uz to personu interešu aizsardzību,

kuras Biroja likuma grozījumu spēkā stāšanās dienā bija Biroja

amatpersonas. Savukārt tām personām, kuras augstāko izglītību

nevēlējās iegūt, bija jārēķinās ar to, ka darbu Birojā nāksies

zaudēt.

Satversmes tiesa uzskata, ka

obligātā prasība par augstāko izglītību un izglītības iegūšanai

noteiktais periods neliedz personai izvēlēties citu savām spējām

un kvalifikācijai atbilstošu profesiju ne vien privātajā, bet arī

valsts sektorā. Šajā lietā aplūkojamais ierobežojums attiecas uz

Biroja amatpersonām, kas nodrošina Biroja funkciju izpildi un par

to atbild, - īpaši uz nodaļu vadītājiem. Tātad obligātā prasība

par augstāko izglītību attiecas uz amatiem ar specifiskām

funkcijām un uzdevumiem. Arī Satversmes tiesa iepriekš ir

norādījusi, ka ierobežojumam jābūt saistītam ar attiecīgā amata

raksturu un atbilstošam veicamajiem pienākumiem (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr.

2004-13-0106 19. punktu).

15.4. Satversmes tiesa

novērtē Pieteikuma iesniedzējas argumentus par to, ka ir

izstrādāts Biroja amatpersonu izdienas pensiju likuma projekts,

taču vienlaikus atzīst, ka likumprojekta esamība pati par sevi

nerada Pieteikuma iesniedzējai pamatu paļauties uz konkrētu

iespējamu regulējumu nākotnē. Likumprojekta esamība vēl nenozīmē,

ka tas tiks pieņemts, turklāt pieņemts tieši tādā redakcijā, kas

ir labvēlīga Pieteikuma iesniedzējai.

Līdz ar to

apstrīdētajai normai, kas ierobežo Satversmes 106. pantā

noteiktās tiesības, ir objektīvs un saprātīgs pamats un tā

atbilst samērīguma principam un Satversmes 91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma pārejas

noteikumu 7. punkta otro, trešo un ceturto teikumu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106. pantam.

Spriedums ir galīgs un nav

pārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris