4. pants

Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) uzskata, ka apstrīdētā

norma nav pretrunā ar Satversmes 91. pantu.

Visas personas, kas bija kļuvušas

par Biroja amatpersonām līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās

brīdim - 2005. gada 1. martam - un ar savu darbu pierādījušas

piemērotību amatam, esot atradušās vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

Tiesībsargs uzskata, ka atšķirīga

attieksme ir pieļaujama, jo noteikta pēc objektīva kritērija -

izglītības iegūšanas. Atšķirīgā attieksme neesot uzskatāma par

patvarīgu, jo esot saprātīgi pamatota ar augstākās izglītības

svarīgumu Biroja amatpersonu darbā.

Nosakot atšķirīgu attieksmi, esot

pietiekami ņemti vērā arī individuālie apstākļi. Un, proti,

apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar tiesību normu, kas

paredz, ka par Biroja amatpersonu drīkst strādāt tikai tāda

persona, kas ir ieguvusi augstāko izglītību. Pieteikuma

iesniedzēja šo normu neesot apstrīdējusi. Savukārt apstrīdētā

norma likumā esot ieviesta, lai nodrošinātu saudzīgu pāreju.

Pārejas noteikumu 7. punkts (tā piektais teikums) paredzot arī

individuālu pieeju, proti, tas noteic, ka personām, kurām līdz

likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši četri gadi

vai mazāk, atļauts ieņemt Biroja amatpersonas amatu arī bez

augstākās izglītības.

Pieteikuma iesniedzēja vēloties,

lai regulējums tiktu vēl vairāk individualizēts, ņemot vērā to,

ka ir sagatavots likumprojekts par Biroja amatpersonu izdienas

pensiju. Tomēr fakts, ka tiek izstrādāts likumprojekts, pats par

sevi neradot personai tiesības paļauties uz to, ka šāds

regulējums nākotnē patiešām stāsies spēkā.

Tiesībsargs piekrīt, ka apstrīdētā

norma paredz Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 106. pantā

noteikto tiesību ierobežojumu. Šo pamattiesību ierobežojums

attiecībā uz to personu izglītību, kuras Biroja likuma grozījumu

spēkā stāšanās dienā jau bija Biroja amatpersonas un kurām nebija

augstākās izglītības, esot noteikts, lai aizsargātu citu personu

tiesības. Ņemot vērā to, ka Biroja amatpersonas realizē valsts

varu un ir tiesīgas ierobežot citu cilvēku tiesības, to

kompetencei un izglītībai esot īpaša nozīme.

Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā

norma nepārkāpj arī samērīguma principu, jo personām tika dots

pietiekami ilgs laiks, lai tās varētu uzsākt studijas augstākās

izglītības iestādē. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja neesot

minējusi nekādas objektīvas problēmas, kuru dēļ nevarētu uzsākt

studijas.

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi nevar

sasniegt ar tikpat efektīviem, bet personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, Tiesībsargs atsaucas uz Pieteikuma

iesniedzējas viedokli par to, ka saudzējošāks līdzeklis būtu

iespēja viņai turpināt darbu bez augstākās izglītības iegūšanas

līdz 2009. gada 1. janvārim. Tomēr šādā veidā neesot iespējams

sasniegt iepriekš minēto leģitīmo mērķi, jo saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Tiesībsargs arī norāda, ka,

izvērtējot sekas, ko ierobežojums rada personai, ir jāņem vērā,

ka obligātā prasība par augstāko izglītību varēja tikt ieviesta

divos veidos. Pirmkārt, panākot to, ka personas, kuras jau ir

Biroja amatpersonas, augstāko izglītību iegūst, un, otrkārt,

atbrīvojot no darba amatpersonas, kurām augstākās izglītības nav.

Abos gadījumos ierobežojuma sekas attiecībā uz personu esot

atšķirīgas. Mazāk smagas tās esot gadījumā, kad personai tiek

dota iespēja turpināt darbu, vienlaikus iegūstot augstāko

izglītību.

Tiesībsargs pauž viedokli, ka

sabiedrība kopumā gūst lielāku labumu no apstrīdētajā normā

noteiktā ierobežojuma un līdz ar to šī norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Kaut arī prasība par augstākās

izglītības iegūšanu prasa no personas papildu darbu, kopumā tā

esot vērsta uz personības attīstību un to nevarētu uzskatīt par

būtisku personas pamattiesību aizskārumu.