3. pants

Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā izsaka

viedokli, ka pieteikums nav pamatots, un lūdz atzīt apstrīdēto

normu par atbilstošu Satversmes 91. un 106. pantam.

3.1. Atbildes rakstā

norādīts, ka apstrīdētā norma vērtējama kā ierobežojums, kas

noteikts publiski tiesiskajās attiecībās, lai nodrošinātu

atbilstošu valsts dienesta darbību. Lai arī Biroja amatpersonas

formāli atrodoties darba tiesiskajās attiecībās, faktiski tās

pildot valsts dienestu Satversmes 101.panta izpratnē. Tas

izrietot gan no Biroja vietas valsts pārvaldes sistēmā un Biroja

amatpersonām noteiktajiem amata pienākumiem, gan no ieņemamajam

amatam noteiktajiem ierobežojumiem. Kaut arī Pieteikuma

iesniedzēja lūgusi izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību pirmām

kārtām Satversmes 106. pantam, Saeima uzskata, ka, vērtējot

Biroja amatpersonu statusu, šis pants ir jāskata kopsakarā ar

Satversmes 101. pantu. Saeima citē Satversmes tiesas 2007. gada

10. maija spriedumu lietā Nr. 2006-29-0103, kurā tiesa izteikusi

atziņu, ka "no vienas puses, Satversmes 101. pants paredz 106.

panta ierobežojumus, piemēram, ka tikai pilsonim ir tiesības

pildīt valsts dienestu. No otras puses, likumā paredzētā veidā

Satversmes 101. pantam var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas

atbilst Satversmes 106. pantam, proti, kas saistīti ar personas

spējām un kvalifikāciju vai arī noteikti saskaņā ar Satversmes

116. pantu".

Saeima norāda uz Satversmes tiesas

secināto vairākos spriedumos par to, ka Satversmes 1. pants

neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā

tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr likumdevējam,

izdarot šādus grozījumus, jāparedz saudzējoša pāreja uz jauno

regulējumu. Šādos gadījumos jānosaka saprātīgi termiņi vai

jāparedz nodarīto zaudējumu kompensācija.

Uzsverot, ka Pieteikuma

iesniedzēja nav apstrīdējusi to, ka prasība par augstāko

izglītību tiek attiecināta arī uz tām Biroja amatpersonām, kuras

sākušas pildīt amata pienākumus pirms attiecīgās normas

iekļaušanas Biroja likumā, Saeima norāda, ka saskaņā ar

Satversmes tiesas secināto lietā Nr. 2006-29-0103 bija pieļaujams

Biroja amatpersonām noteikt prasību par augstāko izglītību un

Biroja likumā ietvert Pārejas noteikumu 7. punktu.

3.2. Saeima uzskata, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmei arī tajā daļā, kas Pieteikuma

iesniedzējai aizliedz līdz 2009. gada 1. janvārim turpināt pildīt

amata pienākumus, ja viņa nav uzsākusi studijas augstākās

izglītības iestādē.

Personas, kuras neuzsāk vai

neturpina studijas, neatrodoties vienādos un salīdzināmos

apstākļos ar personām, kuras uzsākušas vai turpina studijas.

Apstrīdētā norma pret dažādām personu grupām liekot izturēties

atšķirīgi - vadoties no tā, vai attiecīgā persona ir uzsākusi

studijas un tās turpina. Tādējādi apstrīdētā norma atbilstot

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

3.3. Saeima piekrīt

Pieteikuma iesniedzējas viedoklim jautājumā par to, ka apstrīdētā

norma paredz Satversmes 106. pantā noteikto personas tiesību

nosacītu ierobežojumu. Proti, tā uzliek pienākumu uzsākt vai

turpināt studijas, lai varētu pildīt amata pienākumus. Ja šis

pienākums netiek pildīts, darba attiecības tiek pārtrauktas.

Pretēji Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim Saeima uzskata, ka apstrīdētajai normai, tāpat kā

prasībai par augstāko izglītību, ir leģitīms mērķis - galvenokārt

citu personu tiesību aizsardzība.

Saeima turklāt uzsver, ka

apstrīdētās normas mērķis neesot dot vairāku gadu "atlaidi"

amatpersonām bez augstākās izglītības, kuras ir nolēmušas pamest

darbu Birojā līdz laikam, kad stājas spēkā obligātā prasība par

augstākās izglītības nepieciešamību. Ja likumdevējs apstrīdēto

normu būtu izteicis Pieteikuma iesniedzējai izdevīgā redakcijā,

leģitīmais mērķis nebūtu sasniegts pietiekamā kvalitātē un šāda

tiesību norma būtu pretrunā ar sabiedrības interesēm. Proti,

citas personas ar augstāko izglītību nevarētu ieņemt amatu

Birojā, jo tajā atrastos persona bez augstākās izglītības. Tāpat

esot jāņem vērā, ka nevienai personai nav subjektīvu tiesību

ieņemt kādu konkrētu amatu, turklāt uz pašas izraudzītu laiku,

ignorējot likumā noteikto prasību par augstākās izglītības

iegūšanu.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma

ļauj personai izdarīt izvēli - iegūt augstāko izglītību un

turpināt pildīt amata pienākumus Birojā vai meklēt citu darbu.

Laiks no 2005. gada 1. marta līdz 2005. gada 1. oktobrim, pēc

Saeimas ieskata, bijis pietiekams izvēles izdarīšanai, tai skaitā

arī cita darba atrašanai, ja Pieteikuma iesniedzēja nevēlējās

uzsākt studijas un iegūt augstāko izglītību. Saeima arī norāda,

ka citi normatīvie akti attiecībā uz darba devēja lēmumu par

uzteikumu un atbrīvošanu no darba paredz daudz īsāku termiņu,

kurā persona, nepārtraucot darbu, var sameklēt sev citu

darbavietu.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas viedoklim par to, ka studiju laikā personai vēl nav

nepieciešamo zināšanu un tās ir vienīgi tad, kad saņemts

dokuments par augstākās izglītības iegūšanu. Šāds viedoklis

neesot pamatots, jo persona progresē studiju procesā. Zināšanas

netiekot iegūtas diploma izsniegšanas dienā. Diploms vienīgi

apliecinot ilgstoši un pakāpeniski apgūtās zināšanas. Tādējādi

apstrīdētā norma nodrošinot to, ka darbinieks nemitīgi

pilnveidojas, bet diploms apliecinot, ka persona ir ieguvusi

attiecīgās pakāpes izglītību.

Tā kā Biroja amatpersona realizē

valsts varu un var būt tiesīga ierobežot citu cilvēku tiesības,

šīs amatpersonas kompetencei, izglītībai un inteliģencei esot

īpaša nozīme. Persona, kas uzkrājusi atbilstošas zināšanas,

izkopusi mācīšanās prasmi un attīstījusi saskarsmei ar citiem

sabiedrības locekļiem nepieciešamās spējas, daudz labāk izprotot

citu cilvēku pamattiesības un varot nodrošināt šo tiesību

aizsardzību augstākā līmenī. Saeima uzskata, ka šādu zināšanu un

prasmju iegūšanas un uzkrāšanas priekšnoteikums ir augstākā

izglītība.