3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka

Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa atbilst

Satversmes 105. pantam, bet otrā daļa - Satversmes

92. pantam.

3.1. Saeima uzskata, ka šajā gadījumā Pieteikuma

iesniedzēju tiesības uz īpašumu ir aizsargātas, garantējot viņiem

noteikta apmēra noguldījuma atmaksu. No Satversmes

105. panta nevarot izrietēt valsts pienākums pilnībā

atmaksāt noguldītājam visu viņa noguldījumu, ja tas pārsniedz

likumā noteikto garantētās atlīdzības apmēru. Turklāt apstrīdētā

norma neierobežojot īpašuma tiesības, jo tās tiekot saglabātas

tādā pašā apmērā kā pirms kredītiestādes maksātnespējas procesa

uzsākšanas.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis - Saeimas Juridiskā biroja

vadītājs Gunārs Kusiņš - uzsvēra, ka atšķirībā no vispārējiem

maksātnespējas principiem, atbilstoši kuriem primāri tiek

aizsargāts pats maksātnespējīgais komersants, kredītiestāžu

maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju - īpaša veida

kreditoru - aizsardzību. Šī principiālā atšķirība arī

izskaidrojot likumdevēja pieeju kredītiestāžu maksātnespējas

procedūrām, iesaistītajām institūcijām, kreditoriem, tiesas

kontrolei un citiem svarīgiem elementiem.

G. Kusiņš norāda: ja tomēr tiek atzīts, ka apstrīdētā

norma ierobežo kreditoru tiesības uz īpašumu, šādam ierobežojumam

ir leģitīms mērķis - finanšu stabilitāte, proti, visas

sabiedrības interešu aizsardzība. Tā kā kredītiestādes darbība

ietekmējot ļoti daudzas personas, kas izmanto šīs kredītiestādes

pakalpojumus, un arī attiecīgo tautsaimniecības sektoru kopumā,

kredītiestāžu darbības regulējumam vajagot nodrošināt dažādu

jautājumu ātru un skaidru izlemšanu gadījumos, kad kredītiestāde

nonākusi finansiālās grūtībās.

Kredītiestādes maksātnespējas procesā tiekot iesaistīts

administrators un Komisija, kas varot pieņemt kompetentu,

objektīvu un faktiskajiem apstākļiem atbilstošu lēmumu. Turklāt

bankrota procedūras uzsākšana iespējama tikai ar tiesas

piekrišanu. Ja lēmuma pieņemšanā tiktu iesaistīti kreditori, kuru

noguldījumi kredītiestādē krietni pārsniedz valsts garantētās

atlīdzības apmēru, varētu paredzēt, ka šīs personas būs gatavas

piekrist jebkādiem sanācijas plāniem, lai neatzītu savus

finansiālos zaudējumus. Savukārt tas varētu radīt būtiskus

zaudējumus citām personām, visam finanšu sektoram un

tautsaimniecībai kopumā. Tādēļ Pieteikuma iesniedzēju vēlme

pašiem piedalīties lēmumu pieņemšanā un panākt kredītiestādes

sanāciju esot saprotama, tomēr apšaubāms esot tas, vai šāda

procedūra ļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, kādu

nodrošina spēkā esošā Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā

daļa.

Turklāt esot svarīgi nodrošināt sanētas kredītiestādes

tiesisko stabilitāti, lai nepakļautu nepamatotam riskam tās

klientus. Tāpēc likumdevējs esot gan sašaurinājis to personu

loku, kuras ir tiesīgas lūgt sanācijas atcelšanu un būtībā

kredītiestādes "atgriešanos" bankrotā, gan arī

paredzējis ierobežotu pamatu attiecīgas prasības celšanai, lai

līdzsvarotu kredītiestādes sanācijā piedalījušos privātpersonu

intereses ar visas sabiedrības interesēm. Neskaidrības vai

ilgstoša tiesvedība par kredītiestādes maksātnespēju vai sanāciju

varot gan aizskart ar šo kredītiestādi saistīto personu tiesības,

gan arī ietekmēt kredītiestāžu sektoru un tautsaimniecību

kopumā.

Saeima norāda, ka kreditoru sapulces sasaukšana ir lietderīga

tikai tādā gadījumā, ja administrators atzīst, ka sanācija ir

iespējama, un tam piekrīt arī Komisija. Šādā gadījumā kreditoru

sapulce esot nepieciešama, jo sanācija esot saistīta ar kreditoru

tiesību aizskārumu - pretstatā bankrota un likvidācijas

gadījumiem, kad kreditoru tiesības nemainās. Sanācijas gadījumos

kreditoriem parasti nākoties atteikties no būtiskām to prasījuma

tiesībām pret kredītiestādi. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem

esot nodrošināta pietiekami plaša viņu īpašuma tiesību

aizsardzība. Tāpēc Saeima uzskata, ka Kredītiestāžu likuma

179.panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums

kopsakarā ar Noguldījumu garantiju likumu ir samērīgs, jo gan

aizsargā kredītiestāžu noguldītājus un sabiedrības labklājību,

gan nodrošina Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzību.

3.2. Saeima apšauba Pieteikuma iesniedzēju

argumentu, ka viņiem neesot nodrošināta pieeja tiesai un līdz ar

to arī iespēja ietekmēt lēmumus par kredītiestādes maksātnespējas

risinājumu. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmo

daļu lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pēc attiecīga

pieteikuma saņemšanas pieņemot tiesa. Līdz ar to Pieteikuma

iesniedzējus interesējošajā gadījumā, kad tiek izlemts jautājums

par konkrētas kredītiestādes bankrota procedūras uzsākšanu, esot

nodrošināta tiesas kontrole, proti, nevis administrators vai

Komisija, bet gan tiesa pieņemot galīgo lēmumu par bankrota

procedūras uzsākšanu. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma

noteikumiem esot iespējams pārsūdzēt administratora rīcības

tiesiskumu, tostarp lēmumu par sanācijas nepiemērošanu. Minēto

apliecinot arī tiesu prakse maksātnespējīgās akciju sabiedrības

(turpmāk - MAS) "Latvijas Krājbanka" lietā.

G. Kusiņš tiesas sēdē papildus norādīja uz to, ka

Kredītiestāžu likuma 179. panta otrā daļa attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzējiem nav piemērota un tāpēc nevar aizskart

viņu pamattiesības. Minētā norma esot attiecināma tikai uz tiem

gadījumiem, kad pieņemts lēmums par kredītiestādes sanāciju un

attiecīgais plāns ir stājies spēkā. Konkrētās lietas ietvaros

šāds lēmums neesot pieņemts, tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem

neesot arī tiesību to pārsūdzēt.