2. pants

1Pieteikuma iesniedzēji - Santa Anča,

2Jevgeņija Dimpere, Ina Inkēna un Raimonds Pauls - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

4(turpmāk - Satversme) 105. pantam un 92. panta pirmajam

5teikumam.

6Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Kredītiestāžu likuma

7179. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 105. pantam,

8jo aizskar Pieteikuma iesniedzēju tiesības izlemt ar savu īpašumu

9saistītos jautājumus, proti, kredītiestādes kreditori nevar

10ietekmēt lēmumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu.

11Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par

12kredītiestādes likteni pieņem tikai administrators. Ja

13administrators kā maksātnespējas risinājumu izvēlas bankrota

14procedūru, kreditoru sapulcei vispār neesot tiesību piedalīties

15lēmuma pieņemšanā. Savukārt sanācijas procesā esot obligāta

16Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - Komisija)

17piekrišana. Tas būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā

18paredzētās tiesības.

19Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis zvērināts

20advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka kredītiestādes

21administratoram faktiski esot piešķirtas vienpersoniskas tiesības

22izslēgt sanācijas piemērošanu un uzsākt kredītiestādes bankrota

23procedūru bez šā jautājuma izskatīšanas kreditoru sapulcē. Šādā

24gadījumā kreditoru sapulce netiekot sasaukta. Tādējādi

25kredītiestādes kreditori vispār netiekot iesaistīti lemšanā par

26iespējamo kredītiestādes maksātspējas atjaunošanu, kreditoru

27viedoklis netiekot uzklausīts un līdz ar to kreditoriem tiekot

28liegtas jebkādas iespējas ietekmēt procesu, kuram vajadzētu būt

29vērstam tieši uz kreditoru likumīgo interešu maksimālu

30aizsardzību. Saudzējošāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai

31būtu iespēja kreditoru sapulcei kopā ar administratoru izlemt

32jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Tā kā

33kredītiestādes maksātnespējas gadījumā primārais mērķis esot

34maksātspējas atjaunošana un sanācijas piemērošanas gadījumā esot

35lielākas izredzes panākt visu kreditoru likumīgo prasījumu

36apmierināšanu nekā bankrota procedūras īstenošanas gadījumā,

37kreditoru sapulces sasaukšana vēl pirms Komisijas atzinuma

38saņemšanas ļautu kreditoriem iesaistīties viņu īpašumu skaroša

39lēmuma pieņemšanā, apspriest un, ja nepieciešams, pilnveidot

40iesniegtos sanācijas plānus.

41Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Komisija atšķirībā no citiem

42kreditoriem var būt ieinteresēta tieši bankrota procedūras

43piemērošanā, jo Kredītiestāžu likums paredz Komisijai prioritāras

44tiesības atgūt noguldījumu garantiju fonda līdzekļus. Komisija

45arī kredītiestādes bankrota gadījumā saglabājot reālas iespējas

46panākt sava prasījuma apmierināšanu, turklāt pat ātrāk nekā

47salīdzinoši sarežģītākajā sanācijas procesā.

48Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka viņiem ir liegtas

49tiesības pārsūdzēt lēmumu par izraudzīto kredītiestādes

50maksātnespējas risinājumu un līdz ar to arī tiesības uz taisnīgu

51tiesu, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta pirmajā

52teikumā.

53No Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas izrietot,

54ka tiesas kontrole pār administratora lēmuma tiesiskumu var tikt

55īstenota vienīgi gadījumos, kad pieņemts lēmums par sanācijas

56piemērošanu. Iespēja pārsūdzēt lēmumu par sanācijas nepiemērošanu

57kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta, jo kreditoru sapulce

58nemaz netiekot sasaukta. Tāpat neesot iespējams tiesas ceļā

59pārsūdzēt lēmumu par sanācijas piemērošanu, ja šis lēmums gan

60pieņemts bez viltus, maldības un spaidiem, bet ir kļūdains vai

61prettiesisks citu apstākļu dēļ.

62Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, šāds regulējums nepamatoti

63liedz kredītiestādes kreditoriem tiesības uz pieeju tiesai, jo

64būtiski ierobežo lēmuma par sanācijas piemērošanu tiesiskuma

65pārbaudi un pilnībā izslēdz tiesas kontroli pār tāda lēmuma

66tiesiskumu, ar kuru sanācijas piemērošana ir noraidīta.