2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - Santa Anča,

Jevgeņija Dimpere, Ina Inkēna un Raimonds Pauls - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 105. pantam un 92. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Kredītiestāžu likuma

179. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 105. pantam,

jo aizskar Pieteikuma iesniedzēju tiesības izlemt ar savu īpašumu

saistītos jautājumus, proti, kredītiestādes kreditori nevar

ietekmēt lēmumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu.

Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par

kredītiestādes likteni pieņem tikai administrators. Ja

administrators kā maksātnespējas risinājumu izvēlas bankrota

procedūru, kreditoru sapulcei vispār neesot tiesību piedalīties

lēmuma pieņemšanā. Savukārt sanācijas procesā esot obligāta

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - Komisija)

piekrišana. Tas būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā

paredzētās tiesības.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis zvērināts

advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka kredītiestādes

administratoram faktiski esot piešķirtas vienpersoniskas tiesības

izslēgt sanācijas piemērošanu un uzsākt kredītiestādes bankrota

procedūru bez šā jautājuma izskatīšanas kreditoru sapulcē. Šādā

gadījumā kreditoru sapulce netiekot sasaukta. Tādējādi

kredītiestādes kreditori vispār netiekot iesaistīti lemšanā par

iespējamo kredītiestādes maksātspējas atjaunošanu, kreditoru

viedoklis netiekot uzklausīts un līdz ar to kreditoriem tiekot

liegtas jebkādas iespējas ietekmēt procesu, kuram vajadzētu būt

vērstam tieši uz kreditoru likumīgo interešu maksimālu

aizsardzību. Saudzējošāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai

būtu iespēja kreditoru sapulcei kopā ar administratoru izlemt

jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Tā kā

kredītiestādes maksātnespējas gadījumā primārais mērķis esot

maksātspējas atjaunošana un sanācijas piemērošanas gadījumā esot

lielākas izredzes panākt visu kreditoru likumīgo prasījumu

apmierināšanu nekā bankrota procedūras īstenošanas gadījumā,

kreditoru sapulces sasaukšana vēl pirms Komisijas atzinuma

saņemšanas ļautu kreditoriem iesaistīties viņu īpašumu skaroša

lēmuma pieņemšanā, apspriest un, ja nepieciešams, pilnveidot

iesniegtos sanācijas plānus.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Komisija atšķirībā no citiem

kreditoriem var būt ieinteresēta tieši bankrota procedūras

piemērošanā, jo Kredītiestāžu likums paredz Komisijai prioritāras

tiesības atgūt noguldījumu garantiju fonda līdzekļus. Komisija

arī kredītiestādes bankrota gadījumā saglabājot reālas iespējas

panākt sava prasījuma apmierināšanu, turklāt pat ātrāk nekā

salīdzinoši sarežģītākajā sanācijas procesā.

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka viņiem ir liegtas

tiesības pārsūdzēt lēmumu par izraudzīto kredītiestādes

maksātnespējas risinājumu un līdz ar to arī tiesības uz taisnīgu

tiesu, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā.

No Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas izrietot,

ka tiesas kontrole pār administratora lēmuma tiesiskumu var tikt

īstenota vienīgi gadījumos, kad pieņemts lēmums par sanācijas

piemērošanu. Iespēja pārsūdzēt lēmumu par sanācijas nepiemērošanu

kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta, jo kreditoru sapulce

nemaz netiekot sasaukta. Tāpat neesot iespējams tiesas ceļā

pārsūdzēt lēmumu par sanācijas piemērošanu, ja šis lēmums gan

pieņemts bez viltus, maldības un spaidiem, bet ir kļūdains vai

prettiesisks citu apstākļu dēļ.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, šāds regulējums nepamatoti

liedz kredītiestādes kreditoriem tiesības uz pieeju tiesai, jo

būtiski ierobežo lēmuma par sanācijas piemērošanu tiesiskuma

pārbaudi un pilnībā izslēdz tiesas kontroli pār tāda lēmuma

tiesiskumu, ar kuru sanācijas piemērošana ir noraidīta.