18. pants

Tiesību norma ir atzīstama par pietiekami skaidru

un paredzamu arī tad, ja persona, saņemot atbilstošu juridisko

palīdzību, varēja paredzēt, kādas rīcības rezultātā tā var tikt

saukta pie kriminālatbildības par attiecīgajā tiesību normā

norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 21.

oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain",

pieteikums Nr. 42750/09, 79. punktu).

Gan interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, gan

izvērtējot pieņemtos tiesu nolēmumus par šīs normas piemērošanu,

kā arī tiesību doktrīnā pausto, citstarp secināms, ka apstrīdētās

Krimināllikuma normas tvērumā ietilpst arī tādi nodarījumi, kuru

rezultātā šajā normā minētie priekšmeti nav nozaudēti vai tos nav

ieguvusi cita persona. Jautājums par to, vai personas nodarījumā

ir konstatējamas visas attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva

pazīmes, ir izvērtējams konkrētā kriminālprocesa ietvaros.

Satversmes tiesa papildus norāda: pat ja persona pati nespēja

noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumu, tā varēja

to noskaidrot, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību. Tātad

apstrīdētā Krimināllikuma norma pietiekami skaidri nosaka to, par

kādu rīcību persona var tikt saukta pie kriminālatbildības.

Nepieciešamā tiesību normas paredzamības pakāpe ir atkarīga

citstarp no attiecīgā normatīvā akta satura, nozares, kura tai

jāregulē, kā arī tās subjektu daudzuma un statusa (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr.

2018‑10‑0103 13.2. punktu). No personām, kuras savā

profesionālajā darbībā ir radušas rīkoties ar īpašu uzmanību,

pamatoti var gaidīt, ka tās sevišķi rūpīgi izvērtēs ar šādu

darbību saistītos riskus un attiecīgi spēs prognozēt ar savu

profesionālo darbību saistītos krimināltiesiskos riskus labāk

nekā citas personas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24.

septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 24. punktu). Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka normas paredzamība

tiek vērtēta, raugoties no notiesātās personas viedokļa (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 21.

oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain",

pieteikums Nr. 42750/09, 112. punktu).

Normatīvie akti, kas regulē ieroču apriti, izvirza prasību, ka

pirms šaujamieroča pirmreizējas iegādāšanās ir jānokārto

kvalifikācijas pārbaudījums. Šāda pārbaudījuma nokārtošana

citstarp apliecina arī to, ka persona pārzina ieroču un munīcijas

aprites kārtību. Pieteikuma iesniedzējs laikā, kad veica

darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts,

pildīja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes

iecirkņa kriminālpolicijas grupas vecākā inspektora amata

pienākumus. Šaujamieroci Pieteikuma iesniedzējam kā Valsts

policijas amatpersonai bija atļauts izmantot kā dienesta

šaujamieroci, pildot dienesta pienākumus. Šādas tiesības ir

nesaraujami saistītas ar pienākumu, pildot dienestu, rīkoties ar

īpašu uzmanību.

Līdz ar to ir pamatoti gaidāms, ka persona, kurai ir tiesības,

pildot dienesta pienākumus, rīkoties ar ieroci, labāk nekā citas

personas pārzina ne vien noteikumus, kas regulē ieroču un

munīcijas apriti, bet arī ar šo noteikumu pārkāpšanu saistītos

krimināltiesiskos riskus.