17. pants

Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa paredzēja

kriminālatbildību par šaujamieroča vai munīcijas nevērīgu

glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot

noteikumus, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt šo

ieroci vai munīciju, jau kopš 1999. gada 1. aprīļa, kad

Krimināllikums stājās spēkā.

Apstrīdētā Krimināllikuma norma tādā redakcijā, kādā tā bija

spēkā laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām

tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, Krimināllikumā tika

iekļauta ar 2004. gada 20. maija likumu "Grozījumi

Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2004. gada 18. jūnijā.

Grozījums Krimināllikuma 236. pantā tika izdarīts, lai šajā normā

atbildība būtu paredzēta ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas

nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu, bet arī

par lielas enerģijas pneimatisko ieroču, sprāgstvielu un

spridzināšanas ietaišu nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai

pārsūtīšanu (sk. likumprojekta Nr. 535 "Grozījumi

Krimināllikumā" anotāciju un lietas materiālu 1. sēj.

130.-132. lp.).

Ar 2012. gada 13. decembra likumu "Grozījumi

Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2013. gada 1. aprīlī,

citstarp tika grozīts kriminālsods par Krimināllikuma 236. panta

pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem

nodarījumiem.

Savukārt ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem citstarp tika

mainīts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētais

noziedzīgā nodarījuma sastāvs, izsakot to jaunā redakcijā:

"Par šaujamieroča, šaujamieroča būtisko sastāvdaļu,

šaujamieroča munīcijas, lielas enerģijas pneimatiskā ieroča,

sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises glabāšanu, nēsāšanu,

pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, ja tā

rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nozaudēts vai to

ieguvusi cita persona, -".

Priekšlikumu grozīt Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu

likumprojekta otrajam lasījumam iesniedza tieslietu ministrs.

Pamatojumā, kas tika sniegts priekšlikumiem likumprojektam Nr.

187/Lp12 "Grozījumi Krimināllikumā", tieslietu ministrs

norādīja, ka tobrīd spēkā bijusī redakcija paredzēja, ka

"tiklīdz ir konstatēts šaujamieroča vai munīcijas nevērīgas

glabāšanas, nēsāšanas, pārvadāšanas vai pārsūtīšanas fakts, [..],

pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, jau ir

radīta iespēja citai personai tos iegūt, tāpēc ir jāuzsāk

kriminālprocess. Taču Kodeksa 181. pantā ir paredzēta

administratīvā atbildība par šaujamieroča, šaujamieroča munīcijas

[..] aprites noteikumu pārkāpšanu personai, kurai ir attiecīga

atļauja. Praksē kriminālprocesu uzsāk tikai tad, ja šaujamieroci,

munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci cita persona ir

ieguvusi vai tie ir nozaudēti, pārējos gadījumos tiek sastādīts

administratīvā pārkāpuma protokols pēc Kodeksa 181. panta pirmās

daļas. Ievērojot minēto, ar priekšlikumu Krimināllikuma 236.

panta pirmajā daļā atbildība viennozīmīgi tiek noteikta tikai

gadījumos, kad attiecīgais ierocis nozaudēts vai to ieguvusi cita

persona" (lietas materiālu 2. sēj. 5.-9. lp.).

Priekšlikums turpmāk paredzēt kriminālatbildību tikai par tādu

Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, kura

rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to

ieguvusi cita persona, tika apspriests arī Saeimas Juridiskās

komisijas 2015. gada 17. jūnija sēdē. Šajā sēdē Tieslietu

ministrijas pārstāve informēja, ka priekšlikums iesniegts, jo

tiesību piemērotāji norādījuši, ka apstrīdētajā Krimināllikuma

normā paredzētā pazīme - hipotētiska varbūtība, ka ir radīta

iespēja kādai personai iegūt šaujamieroci, - praksē esot ļoti

grūti pierādāma un konstatējama (sk. sēdes audioierakstu no

1.14.42 līdz 1.15.23).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskais regulējums

nepārtraukti attīstās, citstarp likumdevējam pilnveidojot

normatīvo aktu formulējumus, lai tie precīzāk atspoguļotu tā

gribu. Tādēļ tas vien, ka normatīvo aktu izdevējs vēlāk nolemj

grozīt attiecīgās normas, pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš tās

nebūtu bijušas pietiekami skaidras (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10 ‑0103 18.2.

punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01

22.2. punktu). Tātad tas apstāklis, ka likumdevējs apstrīdēto

Krimināllikuma normu vēlāk ir grozījis, tostarp precizējot

nodarījumu, par kuru turpmāk tiek paredzēta kriminālatbildība,

pats par sevi nav pamats apstrīdētās Krimināllikuma normas

atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu.

No Satversmes tiesas rīcībā esošajiem Krimināllikuma un tā

grozījumu izstrādes materiāliem nav iespējams secināt, ka

likumdevējs būtu gribējis Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā

tajās redakcijās, kādās tā bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam,

noteikt par kriminālsodāmu tikai tādu šajā normā minēto

nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela

nozaudēta vai to ieguvusi cita persona. No 2015. gada 29. oktobra

grozījumu izstrādes materiāliem ir secināms pretējais, proti, ka

tikai ar šiem grozījumiem tika sašaurināts Krimināllikuma 236.

panta pirmajā daļā minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, turpmāk

paredzot kriminālatbildību tikai par tādu nodarījumu, kura

rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela nozaudēta vai to

ieguvusi cita persona. Izskatāmajā lietā nav izšķirošas nozīmes

arī 2015. gada 29. oktobra grozījumu pieņemšanas procesā

izteiktajai norādei, ka praksē kriminālprocess tiek uzsākts tikai

tad, ja šaujamieroci, munīciju vai lielas enerģijas pneimatisko

ieroci ieguvusi cita persona vai tie ir nozaudēti. Turklāt šī

vispārīgā norāde nav pamatota ar konkrētiem tiesu prakses

piemēriem.

Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem likumdevējs ir grozījis

Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu tādā nolūkā, lai turpmāk

kriminālatbildība būtu paredzēta tikai par tādiem nodarījumiem,

kuru rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai

to ieguvusi cita persona, tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka

iepriekš šī norma nebūtu bijusi pietiekami skaidra, lai būtu par

pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības.