20. pants

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības lūdz izvērtēt

apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. un 92.

pantam, jo uzskata, ka likumdevējs nevar ierobežot personas

stāvokli uzlabojoša likuma atpakaļejošo spēku.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016. gada 4. oktobra

spriedumu Pieteikuma iesniedzējs citstarp atzīts par vainīgu

apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēta noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. No minētā sprieduma izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs, pārkāpjot Noteikumu Nr. 1001 29. punkta nosacījumus

un Iekšlietu ministrijas 2006. gada 4. janvāra noteikumu Nr. 1

"Noteikumi par kārtību, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs tiek veikta bruņojuma saņemšana, glabāšana, uzskaite,

izsniegšana dienesta pienākumu pildīšanai, nēsāšana un

pielietošana" 62. punkta nosacījumus, savā lietošanā esošās

pistoļu patronas glabāja sava darba kabineta galda atvilktnē,

tādējādi pieļaujot iespējamu ieroča munīcijas nokļūšanu

nepiederošu personu rokās. Ar Rīgas apgabaltiesas 2018. gada 13.

decembra spriedumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedums

šajā daļā atstāts negrozīts.

Pieteikuma iesniedzējs gan apelācijas sūdzībā, gan kasācijas

sūdzībā norādīja, ka viņa nodarījums ar 2015. gada 29. oktobra

grozījumiem ir atzīts par krimināli nesodāmu, jo saskaņā ar

apsūdzību ieroča munīcija netika nozaudēta un to nebija ieguvusi

cita persona. Tomēr gan Rīgas apgabaltiesa 2018. gada 13.

decembra spriedumā, gan Augstākā tiesa 2019. gada 21. novembra

lēmumā, ar kuru šis Rīgas apgabaltiesas spriedums atstāts

negrozīts, norādīja, ka atbilstoši apstrīdētajam pārejas

noteikumam likuma grozījumi neattiecas uz personām, kuras

konkrēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušas līdz 2015. gada 29.

oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai, un tādējādi nav

attiecināmi uz Pieteikuma iesniedzēju, kurš apstrīdētajā

Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīja

pirms 2015. gada 3. decembra.

Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem citstarp Krimināllikuma

236. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs

tika sašaurināts, turpmāk paredzot kriminālatbildību tikai tādos

gadījumos, kad šajā normā minētais priekšmets vai viela nozaudēta

vai to ieguvusi cita persona (sk. šā sprieduma 17.

punktu). Līdz ar to 2015. gada 3. decembrī tāda rīcība, par

kuru Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un

sodīts, kļuva par krimināli nesodāmu. Tomēr apstrīdētais pārejas

noteikums noteica, ka ir jāpiemēro tā Krimināllikuma norma, kura

bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

Lai arī, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās

sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem

apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 12.

punktu), tomēr Satversmes tiesai ir jāvērtē arī visu to

personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir vienādi un

salīdzināmi ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstākļiem.

Turklāt Satversmes tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un

objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas

tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un

aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017‑07‑01 12.2. punktu).

Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne tikai uz

grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā, bet arī uz

grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos.

Izskatāmās lietas pamatjautājums ir saistīts tikai ar grozījumiem

Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā.

Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmās lietas ietvaros

izvērtēs apstrīdētā pārejas noteikuma, ciktāl tas neparedz

atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā

daļā attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3.

decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem,

atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam.