21. pants

Pieteikuma iesniedzēja viedoklis par apstrīdētā

pārejas noteikuma neatbilstību Satversmes 1. un 92. pantam ir

balstīts uz to, ka viņš tika sodīts par tādu nodarījumu, kas

krimināllietas izskatīšanas laikā jau bija atzīts par krimināli

nesodāmu. Pieteikuma iesniedzēja apsvērumi attiecībā uz

Satversmes 1. pantu, proti, tiesiskas valsts principa pārkāpumu,

ir saistīti ar argumentiem par apstrīdētā pārejas noteikuma

neatbilstību Satversmes 92. pantam.

Satversmes tiesa ir secinājusi: ja apstrīdēta tiesību normas

atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad

tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka

efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

2019‑17‑05 13. punktu).

21.1. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts

princips, ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑08‑03 11. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja lēmumi aizskar

indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir jāizvērtē, vai

tie atbilst tiesiskas valsts principiem (sal. sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001‑12‑01 secinājumu daļas 3. punktu). Satversmes 1. pants

ietver virkni tiesiskas valsts principu, tostarp arī samērīguma,

tiesiskās paļāvības, taisnīguma un tiesiskuma principus

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 17.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2005‑07‑01 7.3. punktu, 2007. gada 4.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2006‑13‑0103 10. punktu un 2007. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006‑28‑01 12. punktu).

21.2. Satversmes 92. pants noteic: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

tiesības uz advokāta palīdzību." Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka viņam ir piemērots kriminālsods par tādām darbībām,

kuras laikā, kad lieta tika iztiesāta, likumdevējs jau bija

atzinis par krimināli nesodāmām. Līdz ar to lietā vērtējamie

jautājumi attiecas uz Satversmes 92. panta otrā teikuma

tvērumu.

Saskaņā ar Satversmes 92. panta otro teikumu personu var atzīt

par vainīgu un tai sodu var piemērot tikai par tādu rīcību, kas

saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14.

punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem,

kā arī paredzēt nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības

par tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās

uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi

sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā.

Likumdevējs, veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības

ietvarus, tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību (sal.

sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā

Nr. 2013‑09‑01 10. punktu).

21.3. Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem

vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta

tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību

jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar

citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē

Satversmes tiesas īstenoto kontroli (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

2020‑26‑0106 10.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka izskatāmās lietas pamatjautājums

ir saistīts ar to, ka Pieteikuma iesniedzējs tika sodīts par tādu

nodarījumu, kas krimināllietas iztiesāšanas laikā jau bija atzīts

par krimināli nesodāmu. Līdz ar to apstrīdētā pārejas noteikuma

atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajiem vispārējiem tiesību

principiem vērtējama kopsakarā ar Satversmes 92. panta otro

teikumu.

21.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas

tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir

taisnīguma nodrošināšana (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑11‑01 14.

punktu). Tiesiskas valsts princips citstarp prasa, lai

kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001‑10‑01 8. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006‑28‑01 12. punktu).

Viens no tiesiskās drošības principa aspektiem ir tiesiskās

paļāvības aizsardzība. Tiesiskās drošības princips garantē

paredzamu vidi un noteic, ka cilvēkiem jābūt spējīgiem droši

plānot savu dzīvi, apzinoties savas rīcības juridiskās sekas. Tas

paredz, ka: 1) nevienai valsts rīcībai nedrīkst būt atpakaļvērsts

spēks; 2) likumdevējam jānodrošina valsts iedzīvotājiem pieņemams

laika periods, lai viņi varētu sagatavoties attiecīgā juridiskā

instrumenta piemērošanai no tā publicēšanas datuma (sk.:

Grigore-Bāra E., Kovaļevska A., Liepa L., Levits E., Mits M.,

Rezevska D., Rozenvalds J., Sniedzīte G. 1. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 201.-202. lpp.). Atbilstoši

tiesiskās drošības principam krimināltiesībās nodarījuma

noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā

nodarījuma izdarīšanas laikā.

Tomēr publiskajās tiesībās ir pieļaujams likuma

atpakaļvērstais spēks, ja tas uzlabo subjekta tiesisko stāvokli

(sk.: Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un

piemērošana. Rīga, Ratio iuris, 2005, 64. lpp.). Principam,

ka personai jāpiemēro tās krimināltiesību normas, kas bija spēkā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, ir tā priekšrocība, ka

tas aizsargā noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu pret

patvaļīgu sodīšanu, tai skaitā soda veidu un apmēru. Princips, ka

kriminālatbildību paredzošiem likumiem nav atpakaļejoša spēka, ir

ierobežojams ar izņēmumu, ka jaunajiem likumiem, kuri mīkstina

iepriekšējos noteikumus, ir atpakaļejošs spēks (sal. sk.:

Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga, 1934, 30.-31.

lpp.).

Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

krimināltiesībās ir atvasināms no tiesiskuma principa, jo šis

princips ietver arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina

tāds sods, kuru likumdevējs uzskata par piemērotu soda

noteikšanas brīdī. Tātad personai labvēlīga noteikuma

atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās nosaka: ja pastāv

atšķirības starp noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā

bijušo likumu, kas paredz kriminālatbildību, un likumu, kas

pieņemts pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, tad tiesām

jāpiemēro tas likums, kura noteikumi ir labvēlīgāki apsūdzētajam.

Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejošā spēka princips

krimināltiesībās jāpiemēro, to konkrētajā situācijā un apstākļos

izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem demokrātiskā

tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību principiem, tai

skaitā taisnīguma principu, kā arī ievērojot citas Satversmes

normas un starptautiskās tiesības.

21.5. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Saskaņā ar šo

pantu likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 11.1. punktu). Izskatāmajā

lietā Satversmes 92. panta otrais teikums ir vērtējams citstarp

kopsakarā arī ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 15. pantu un Konvencijas

7. pantu.

Pakta 15. panta 1. punktā noteikts: "Nevienu nedrīkst

atzīt par vainīgu kriminālnozieguma izdarīšanā tādas darbības vai

bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem

valsts likumdošanas aktiem vai starptautiskajām tiesībām nav

bijis kriminālnoziegums. Ja pēc nozieguma izdarīšanas likumā

noteikts vieglāks sods par šāda nozieguma izdarīšanu, tad šis

likums attiecas arī uz iepriekš izdarītajiem noziegumiem."

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka saskaņā ar Pakta 15. panta 1.

punkta trešo teikumu tiesām, izskatot krimināllietas, katrā lietā

ir pienākums piemērot labvēlīgu atpakaļejošu spēku tādam likumam,

kas paredz vieglāku sodu pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

(sk.: Nowak M. U. N. Covenant on Civil and Political Rights:

CCPR Commentary. 2nd ed. Kehl am Rhein: Engel, 2005, p.

366).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Konvencijas 7.

panta 1. punkta pirmais teikums ietver likuma atpakaļejoša spēka

aizlieguma principu un ietver arī citus principus, proti, ka

tikai likums var noteikt, kas ir noziedzīgs nodarījums, un

paredzēt par to atbildību un ka krimināltiesības nedrīkst

paplašinoši piemērot par sliktu apsūdzētajam, piemērojot

analoģiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09‑0106 4.1. punktu un 2020.

gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14.

punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: princips, ka

saudzējošāki krimināllikuma noteikumi jāpiemēro ar atpakaļejošu

spēku, netieši tiek garantēts Konvencijas 7. pantā (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 3. decembra

sprieduma lietā "Parmak and Bakır v. Turkey",

pieteikumi Nr. 22429/07 un 25195/07, 64. punktu). Atbilstoši

Konvencijas 7. pantā citstarp ietvertajam tiesiskuma principam no

tiesām tiek gaidīts, ka tās uz katru sodāmu darbību attiecina

tādu sodu, kuru likumdevējs uzskata par samērīgu. Ja bargāks sods

tiktu piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts

tiesību aktā laikā, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums,

tas nozīmētu, ka noteikumi par krimināltiesību izmaiņām laikā

tiek piemēroti par sliktu apsūdzētajam. Tādējādi netiktu ņemtas

vērā tiesību aktu izmaiņas par labu apsūdzētajam, kas pieņemtas

pirms viņa notiesāšanas, un joprojām tiktu piemēroti tādi sodi,

kurus valsts - un sabiedrība, ko tā pārstāv, - tagad uzskata par

pārmērīgi bargiem. Pienākums no dažādām krimināltiesību normām

izvēlēties apsūdzētajam vislabvēlīgāko saskan arī ar citu

Konvencijas 7. panta būtisku elementu - sodu paredzamību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada 17.

septembra sprieduma lietā "Scoppola v. Italy (No. 2)",

pieteikums Nr. 10249/03, 108. punktu). Turklāt minētais

attiecas ne tikai uz labvēlīgāka soda piemērošanu, bet arī

izmaiņām tiesību normās, kas paredz kriminālatbildību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 3. decembra sprieduma

lietā "Parmak and Bakır v. Turkey", pieteikumi Nr.

22429/07 un 25195/07, 64. punktu).

Tādējādi Satversmes 1. pants un 92. panta otrais teikums to

kopsakarā ietver personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka

principu krimināltiesībās, kas piemērojams arī

gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par krimināli

nesodāmu.