3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma

atbilst Satversmes 90. un 92. pantam un apstrīdētais pārejas

noteikums atbilst Satversmes 1. un 92. pantam.

3.1. Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecinot

par to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija,

nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot

izvērtējams tas, vai tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma

normas atbilstību Satversmei ir turpināma.

Saeima uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta

un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, kā arī ir publiski pieejama.

Apstrīdētā Krimināllikuma norma nosakot kriminālatbildību par

personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, un

noziedzīga nodarījuma subjekts esot persona, kurai likumā

noteiktajā kārtībā izsniegta atļauja iegādāties, glabāt un nēsāt

šaujamieroci un munīciju. Kriminālatbildība par šaujamieroču vai

munīcijas nevērīgu glabāšanu iestājoties tad, ja ar to citai

personai ir radīta iespēja šos šaujamieročus vai munīciju iegūt,

tostarp tos nolaupot vai atrodot. Tiesai katrā konkrētajā

gadījumā esot jāvērtē, vai normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā ir

radīta iespēja citai personai iegūt šaujamieroci vai tā munīciju.

Esot jākonstatē cēloņsakarība starp nevērīgu apstrīdētajā

Krimināllikuma normā norādīto paaugstinātas bīstamības priekšmetu

glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un citai personai radītu iespēju

iegūt šos priekšmetus.

Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam - Valsts

policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa

kriminālpolicijas grupas vecākajam inspektoram -bija jāpārzina

krimināltiesiskais regulējums un jāglabā šaujamierocis un tā

munīcija ar īpašu rūpību, izvērtējot riskus, ko viņa profesionālā

darbība ietver. Turklāt Valsts policija esot tā institūcija, kas

veic ieroču, munīcijas, to sastāvdaļu un speciālo līdzekļu

aprites uzraudzību. Policija esot redzamākā valsts varas

īstenotāja. Tās pienākumos ietilpstot ne tikai noziedzības

novēršana un apkarošana, bet arī sabiedrības uzticēšanās

veicināšana, savā darbībā ievērojot tiesiskuma prasības.

Atsaucoties uz tiesu praksi, Saeima norāda, ka

kriminālatbildība atbilstoši apstrīdētajai Krimināllikuma normai

praksē ir piemērota ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas

nozaudēšanu, bet arī par atstāšanu vietā, kur šie priekšmeti rada

potenciālu risku, ka tiem varētu piekļūt citas personas. Proti,

attiecībā uz šaujamieroču glabāšanu, neievērojot normatīvo aktu

prasības, tiesa esot norādījusi, ka citai personai radīta iespēja

nejauši iegūt šaujamieroci var izpausties kā šā ieroča turēšana

tam nepielāgotā, noteikumiem neatbilstošā vietā, kas ir pieejama

nepiederošām personām un kur citām personām ir iespēja bez

redzamiem šķēršļiem to iegūt un ar to rīkoties.

Kā piemēru Saeima min gadījumu, kad pie kriminālatbildības

saukta persona, kas šaujamieroci noslēpusi krūmos pie dzelzceļa

sliedēm, kamēr devusies satikt citu personu. Savukārt persona,

kas šaujamieroci glabājusi neatbilstoši normatīvo aktu prasībām

salīdzinoši īsu laika posmu savā automašīnā, bet uzstādījusi

signalizāciju un veikusi citas darbības, lai nodrošinātu to, ka

šaujamierocis nav citām personām pieejams, neesot saukta pie

atbildības.

Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja saprātīgi

paredzēt, ka, izvērtējot viņa veikto darbību vai bezdarbības

raksturu, tiks vērtēta arī šaujamieroča munīcijas glabāšanas

vietas pieejamība citām personām. Pieteikuma iesniedzēja gadījumā

tiesa esot vērtējusi to, vai vieta, kur Pieteikuma iesniedzējs

glabājis šaujamieroča munīciju pretēji normatīvo aktu prasībām,

ir tāda, kam var piekļūt arī citas personas, un esot secinājusi,

ka pieeja Pieteikuma iesniedzēja kabinetam bijusi ļoti brīva.

Tādējādi tas, vai personai iestāsies kriminālatbildība, esot

atkarīgs no konkrētā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem un šo

apstākļu juridiska novērtējuma.

Pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka līdzīgos

gadījumos kriminālatbildība nav piemērota, bet ir piemērota tikai

administratīvā atbildība, neesot izšķirošas nozīmes. No tiesu

prakses neizrietot tas, ka par šaujamieroča munīcijas glabāšanu

ārpus seifa personas vienmēr tiek sauktas pie kriminālatbildības,

tomēr no tās izrietot iespēja, ka šaujamieroča un tā munīcijas

glabāšana vietā, kur tiem var piekļūt arī citas personas, var būt

krimināli sodāma. Pat tad, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

brīdī pastāv dažādas tiesību normu interpretācijas iespējas, tas

pats par sevi nenozīmējot, ka tiesību norma būtu neskaidra vai

neparedzama. Tas nozīmējot tikai to, ka pastāv vairākas iespējas,

kā šī tiesību norma var tikt interpretēta, un tiesu uzdevums esot

nonākt pie vienas tiesību normas interpretācijas konkrētos

faktiskajos apstākļos, nodrošinot to, ka šāda interpretācija ir

saprātīgi paredzama un atbilstoša pārkāpuma raksturam.

Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā liecinot par to,

ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nav bijusi pietiekami skaidra,

jo ar šiem grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas

tvērums esot sašaurināts.

3.2. Atbilstoši Krimināllikuma 5. panta otrajai daļai

gadījumā, ja likumdevējs ir noteicis citādi, likuma atpakaļejošs

spēks neesot piemērojams un esot jāpiemēro tās tiesību normas,

kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas laikā. Pieteikuma

iesniedzējs neesot apstrīdējis Krimināllikuma 5. pantā

nostiprināto principu atbilstību Satversmei.

Apstrīdētais pārejas noteikums nodrošinot paredzamību un

tiesisko noteiktību krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2015.

gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai. Pieteikuma

iesniedzējs esot varējis skaidri paredzēt, ka līdz 2015. gada 29.

oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai par apstrīdētajā

Krimināllikuma normā norādītajām darbībām persona saucama pie

kriminālatbildības.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka likumdevējs ir vērtējis gan

grozījumu attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu, gan arī

apstrīdēto pārejas noteikumu. Likumdevējam neesot radušās šaubas

par to, ka arī attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu piemērojams

apstrīdētajā pārejas noteikumā noteiktais likuma spēks laikā.

Līdz ar to apstrīdētais pārejas noteikums esot pieņemts

atbilstoši krimināltiesību principiem un ļaujot skaidri paredzēt,

uz kuru tiesību normu pamata personai var iestāties

kriminālatbildība.