3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma

atbilst Satversmes 90. un 92. pantam.

Atbildes rakstā Saeima norāda, ka prasības, ko attiecībā uz

krimināltiesības reglamentējošu tiesību normu kvalitāti izvirza

Satversmes 92. panta otrais teikums, ir augstākas nekā tās,

kas izvirzītas Satversmes 90. pantā. Tādēļ apstrīdētās

Krimināllikuma normas atbilstība abām minētajām Satversmes normām

konkrētajā gadījumā vērtējama kopsakarā, pamatojoties uz tiesību

normas kvalitātes prasībām, kuras izriet no Satversmes

92. panta otrā teikuma.

Pieteikuma iesniedzējs neesot izteicis iebildumus pret

apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas procesu. Proti,

viņš esot izteicis iebildumus tikai pret procesu, kādā tika

pieņemts 2009. gada 10. septembra likums

"Grozījumi Krimināllikumā", ar kuru Krimināllikumā

iekļauts 237.1 pants, taču šā likuma normas

izskatāmajā lietā neesot apstrīdētas. Krimināllikuma

237.1 panta otrā daļa apstrīdētajā redakcijā

izteikta ar 2012. gada 13. decembra likumu

"Grozījumi Krimināllikumā", kurš pieņemts un

izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā.

Atbilstoši Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

(turpmāk arī - ECT) judikatūrai tiesību normu nevarot atzīt par

neatbilstošu Satversmei tikai tādēļ vien, ka šīs normas saturs ir

noskaidrojams tās interpretācijas ceļā. Apstrīdētā Krimināllikuma

norma esot blanketa norma, kuras tiesiskā sastāva pazīmes

meklējamas citos tiesību aktos vai tiesu praksē. Apstrīdētā

Krimināllikuma norma paredzot atbildību par konkrēta veida

stratēģiskas nozīmes preču aprites aizlieguma pārkāpšanu.

Stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumi esot ietverti

Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā, kas citstarp

pilnvarojot Ministru kabinetu izdot Sarakstu un nosakot

aizliegumu fiziskajām personām iegādāties, glabāt un lietot

Sarakstā minētās sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības

pasākumiem speciāli radītas vai pielāgotas iekārtas, ierīces vai

instrumentus (redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada

1. oktobra līdz 2016. gada 26. aprīlim).

No Sarakstā ietvertā preču uzskaitījuma izrietot tas, ka

ierīces operatīvās darbības pasākumu traucēšanai ir sevišķā veidā

veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai

pielāgotu ierīču paveids, nevis cita stratēģiskas nozīmes preču

kategorija. Tā apstrīdētās Krimināllikuma normas saturu

likumdošanas procesa ietvaros vairākkārt skaidrojuši arī

Tieslietu ministrijas pārstāvji un tiesībsargs. Tādējādi saskaņā

ar Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma

5.1 panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no

2011. gada 1. oktobra līdz 2016. gada

26. aprīlim, bijusi aizliegta arī operatīvās darbības

pasākumu traucēšanai paredzētu ierīču aprite. Persona esot

varējusi saprātīgi paredzēt, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā

noteiktā kriminālatbildība var iestāties arī par operatīvās

darbības pasākumu traucēšanai paredzētas ierīces, proti, plaša

frekvenču diapazona trokšņu ģeneratora, glabāšanu.

Saeima papildus norāda: lai atzītu personu par vainīgu

apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanā, ir jākonstatē noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse,

proti, tas, ka persona apzinājusies savu rīcību un vēlējusies

veikt šajā normā minētās darbības. Saskaņā ar Stratēģiskas

nozīmes preču aprites likuma 11. pantu persona šaubas par

konkrētās preces statusu varot novērst, vēršoties Komitejā.

Tādējādi tiekot novērsta iespējamība, ka par vainīgu attiecīgā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tiek atzīta tāda persona, kura

nav apzinājusies savas rīcības kaitīgumu. Līdz ar to apstrīdētā

Krimināllikuma norma esot pietiekami skaidra un saprotama, lai

persona, ja nepieciešams, pēc atbilstošām konsultācijām, varētu

izsecināt, par kādām darbībām tā tiks saukta pie

kriminālatbildības saskaņā ar šo normu.

Ar 2015. gada 12. novembra likumu "Grozījumi

Krimināllikumā" tieša norāde uz operatīvās darbības pasākumu

traucēšanai paredzētu ierīču aprites aizliegumu Krimināllikuma

237.1 panta otrajā daļā esot iekļauta tādēļ, lai

nostiprinātu jau iepriekš apstrīdētajā Krimināllikuma normā

paredzēto atbildību. Minētie grozījumi paši par sevi nenozīmējot

to, ka šī preču kategorija pirms to pieņemšanas neietilpa

apstrīdētās Krimināllikuma normas tiesiskajā sastāvā vai ka šī

norma bija neskaidra. Turklāt šīs normas saturs esot skaidrots

tiesu praksē un tas, ka kriminālatbildība iestājas par Sarakstā

ietverto operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzēto

ierīču aprites aizlieguma pārkāpšanu, esot konsekventi atzīts vēl

pirms minēto grozījumu spēkā stāšanās. Pēc Saeimas ieskata, tiesu

praksē jau bija izveidojies skaidrs priekšstats, ka apstrīdētās

Krimināllikuma normas tiesiskais sastāvs aptver arī operatīvās

darbības pasākumu traucēšanai paredzētu ierīču aprites aizlieguma

pārkāpšanu. Tātad no tiesu prakses esot skaidri izsecināms

apstrīdētās Krimināllikuma normas saturs un tvērums.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāve Ilze Tralmaka papildus norādīja,

ka stratēģiskas nozīmes preces uzskaitītas trijos sarakstos:

pirmkārt, divkāršās pielietojamības preču sarakstā, kuru nosaka

Regula Nr. 428/2009, otrkārt, Eiropas Savienības Kopējā

militāro preču sarakstā un, treškārt, Noteikumu Nr. 645

pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā esot vispārpieņemta prakse, ka

Saeima pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus attiecībā uz

tehniska rakstura jautājumiem, ņemot vērā straujo tehnoloģiju

attīstību.

Lai saprastu, kādas preces saskaņā ar apstrīdēto

Krimināllikuma normu ir atļauts un kādas nav atļauts glabāt,

personai nevajagot būt operatīvās darbības ekspertam, turklāt

informācija par operatīvās darbības līdzekļiem un metodēm neesot

vispārpieejama. Apstrīdētās Krimināllikuma normas izpratne nekādā

gadījumā neesot balstīta uz to, ka personai būtu jāzina, kādus

operatīvās darbības pasākumus var veikt ar tās rīcībā esošu

ierīci. Tas, vai konkrēta pieteikuma iesniedzējam izņemtā ierīce

ir vai nav stratēģiskas nozīmes prece, esot prakses jautājums,

kas noskaidrojams katrā konkrētajā lietā.