316. pants
noteic: "(1) Par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts

varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz

laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un kurai

ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai

kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai

sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu

vai finanšu līdzekļiem. (2) Valsts prezidents, Saeimas deputāti,

Ministru prezidents, Ministru kabineta locekļi, kā arī Saeimas un

Ministru kabineta ievēlētās, ieceltās vai apstiprinātās valsts

institūciju amatpersonas, pašvaldību vadītāji, viņu vietnieki un

izpilddirektori uzskatāmi par valsts amatpersonām, kas ieņem

atbildīgu stāvokli. (3) Par valsts amatpersonām uzskatāmas arī

ārvalstu publiskās amatpersonas, ārvalstu publisko asambleju

(institūcija ar likumdošanas vai izpildvaras funkcijām) locekļi,

starptautisko organizāciju amatpersonas, starptautisko

parlamentāro asambleju locekļi, kā arī starptautisko tiesu

tiesneši un amatpersonas."

5.2. Interešu konflikta

novēršanas likuma 4.pants noteic: "(1) Valsts amatpersonas ir: 1)

Valsts prezidents; 2) Saeimas deputāts; 3) Ministru prezidents,

Ministru prezidenta biedrs, ministrs, īpašu uzdevumu ministrs,

valsts ministrs un parlamentārais sekretārs; 4) Valsts prezidenta

kancelejas vadītājs un viņa vietnieks, Saeimas Kancelejas

direktors un viņa vietnieks; 5) Valsts prezidenta padomnieks,

Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra, īpašu

uzdevumu ministra un valsts ministra biroja vadītājs, padomnieks,

konsultants un palīgs; 6) Latvijas Bankas prezidents, viņa

vietnieks un Latvijas Bankas padomes loceklis; 7) valsts

kontrolieris, Valsts kontroles padomes loceklis, Valsts kontroles

revīzijas departamentu kolēģijas loceklis un Valsts kontroles

kancelejas pārvaldnieks; 8) Centrālās vēlēšanu komisijas

priekšsēdētājs, viņa vietnieks un Centrālās vēlēšanu komisijas

sekretārs; 9) Satversmes aizsardzības biroja direktors un viņa

vietnieks; 10) Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja

priekšnieks un viņa vietnieks; 11) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks un viņa vietnieks;

12) Valsts cilvēktiesību biroja direktors un viņa vietnieks; 13)

Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis, Finanšu un

kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis; 14) pašvaldības domes

(padomes) priekšsēdētājs un viņa vietnieks, pašvaldības

izpilddirektors un viņa vietnieks; 15) pašvaldības domes

(padomes) deputāts; 16) valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs

un viņa vietnieks; 17) vispārējā un specializētā valsts

civildienesta ierēdnis; 18) kapitālsabiedrības padomes loceklis,

kurš pārstāv Latvijas valsts vai pašvaldības intereses

kapitālsabiedrībā, vai valdes loceklis kapitālsabiedrībā, kurā

valsts vai pašvaldības daļa pamatkapitālā atsevišķi vai kopumā

pārsniedz 50 procentus; 19) valsts vai pašvaldības

kapitālsabiedrības padomes vai valdes loceklis; 20) valsts vai

pašvaldības kapitāla daļas turētāja pārstāvis un tā pilnvarota

persona; 21) tiesnesis, prokurors, zvērināts notārs un zvērināts

tiesu izpildītājs; 22) Nacionālo bruņoto spēku profesionālā

dienesta karavīrs un militārais darbinieks. (2) Par valsts

amatpersonām uzskatāmas arī personas, kurām, pildot amata

pienākumus valsts vai pašvaldības institūcijās, saskaņā ar

normatīvajiem aktiem ir tiesības izdot administratīvos aktus, kā

arī veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas

attiecībā uz personām, kas neatrodas to tiešā vai netiešā

pakļautībā, vai tiesības rīkoties ar valsts vai pašvaldības

mantu, tai skaitā finanšu līdzekļiem. (3) Par valsts amatpersonām

uzskatāmas arī personas, kuras pilda amata pienākumus ārpus

valsts vai pašvaldības institūcijām, ja tām saskaņā ar

normatīvajiem aktiem pastāvīgi vai uz laiku valsts vai pašvaldība

ir deleģējusi kādu no šā panta otrajā daļā minētajām

funkcijām."

6. Saeimā vairākkārt

iesniegti priekšlikumi izslēgt no Krimināllikuma 271.pantu.

6.1. 2002.gada rudenī šādu

priekšlikumu ierosināja deputāts L.Muciņš. Viņš norādījis:

"...daži momenti varbūt vairs neatbilst tiem tiesiskas valsts

principiem, kuri tika nostiprināti 90.gadu sākumā, ne tikai

atjaunojot Latvijas Republikas Satversmi, ne tikai papildinot šo

Satversmi ar astoto nodaļu par cilvēka tiesībām, bet arī,

protams, attīstot demokrātiju un attīstot izpratni par šo

demokrātiju. Mēs varam dažādi pieiet šīm problēmām un arvien

vairāk attīstīt demokrātiju. Viena no tādām svarīgām demokrātijas

izpausmēm, protams, ir vārda brīvība (...) 91. un 271.pants mūsu

tiesu praksē netiek piemēroti, un tajos ietvertā cilvēku

nodalīšana pēc viņu amata (...) arī neatbilst demokrātiskas

valsts principiem" (sk. 7.Saeimas rudens sesijas septītās

2002.gada 17.oktobra sēdes stenogrammu). Tomēr L.Muciņa

priekšlikums tika noraidīts gan atbildīgajā komisijā -

Aizsardzības un iekšlietu komisijā, gan arī ar Saeimas deputātu

balsojumu.

6.2. 2003.gada 2.maijā

Aizsardzības un iekšlietu komisijai tika iesniegts deputātu

S.Mellupes, G.Bērziņa un A.Latkovska priekšlikums izslēgt no

Krimināllikuma 91.pantu, vēlāk - arī priekšlikums izslēgt

271.pantu. Minētajā komisijā šie priekšlikumi tika noraidīti.

Apspriežot tos likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" otrajā

lasījumā, G.Bērziņš norādīja: "Attiecībā pret nepatiesu ziņu

sniegšanu mums visiem būtu jābūt vienlīdzīgiem, mums visiem būtu

jābūt vienlīdzīgām tiesībām. Manuprāt, tā būtu tikai

demokrātiska, pareiza situācija" (sk. 8.Saeimas pavasara

sesijas piektās 2003.gada 22.maija sēdes stenogrammu).

Pretējs viedoklis bija deputātam P.Simsonam: "Mums ir jāapzinās,

kādā valstī, kādā situācijā mēs dzīvojam un ko mēs esam saņēmuši

pārvaldīšanā no iepriekšējām koalīcijām. Šī ir sabiedrība ar

deformētu izpratni par godu, par cieņu, par atbildību, par

pienākumu, par tiesībām. Un viss, ko kolēģis Bērziņš šeit teica,

būtu pilnīgi normāli un pilnīgi atbalstāms, ja tad, kad beigsies

mūsu pilnvaru termiņš, šeit tiešām būs tiesiska valsts ar taisnu

tiesu un sabiedrība varēs uzticēties policijai un ierēdnim, un

arī informācijas līdzekļiem" (turpat). Savukārt deputāts

B.Cilevičs norādījis: "...tiesu lēmumi un konkrēti spriedumi nu

diez vai ir tas īstais veids, kā audzināt sabiedrību līdz zināmas

demokrātijas standartiem, un ka šīs normas (Krimināllikuma