91. pants

9.2. Cilvēktiesību tiesa

esot noteikusi vairākus principus attiecībā uz vārda brīvību:

ierobežojumi šajās tiesībās jāinterpretē šauri, un to

nepieciešamība jānosaka ļoti rūpīgi; presei jāpilda "sabiedriskā

sargsuņa" loma; jēdziens "nepieciešams" Konvencijas 10.panta

otrās daļas izpratnē nozīmē "spiedošu sociālu vajadzību"; tiesai

jāvērtē ierobežojumi, ņemot vērā lietas kopsakaru, un jānosaka,

vai šie ierobežojumi ir proporcionāli sasniedzamajam leģitīmajam

mērķim un vai dotais pamatojums ir svarīgs un pietiekams.

Latvijas tiesu prakse liecinot, ka

goda un cieņas aizskāruma gadījumā Civillikuma 2352.a panta

izpratnē vārdus "neslavas celšana" un "goda aizskaršana" varot

interpretēt ne tikai kā ziņas, bet arī kā viedokli. Tāda

interpretācija bijusi Latvijas Augstākās tiesas Senāta 2002.gada

14.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-604. Turpretim Cilvēktiesību

tiesa vairākkārt esot norādījusi, ka Konvencijas 10.panta

izpratnē esot atšķirība starp faktiem un vērtējumu, jo faktu

esamību varot pierādīt, bet vērtējumu pierādīt nevarot. Tādējādi

apstrīdētajā tiesību normā ietvertie ierobežojumi neatbilstot

principam, ka ierobežojumi jāinterpretē šauri un ierobežojumu

nepieciešamība nosakāma ļoti uzmanīgi.

Cilvēktiesību tiesa savā praksē

esot secinājusi, ka iespējamais sods atbaidot žurnālistus no

iesaistīšanās politiskajā diskusijā, kas varētu ietekmēt

sabiedrības dzīvi. Šāda tiesību norma, kas paredz cietumsodus un

naudas sodus, iespaidojot preses tiesības izplatīt informāciju un

līdz ar to arī sabiedrības tiesības šo informāciju saņemt. Tas

notiekot pat tad, ja attiecīgais sods netiek iedzīvināts. Ņemot

vērā to, ka žurnālistu darbs saistīts ar publikācijām par valsts

institūcijām un to ierēdņu darbu, esot liela varbūtība, ka

apstrīdētā tiesību norma var tikt piemērota arī pret

žurnālistiem.

Ierobežojumam jābūt nepieciešamam

demokrātiskā sabiedrībā, proti, ja nav iespējams attiecīgo mērķi

sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Aizsardzībai

pret apvainošanu nav jāizmanto publiskā vara. Kriminālsods neesot

nepieciešams, jo Latvijā cieņu un godu esot iespējams aizsargāt

civiltiesiskā kārtībā.

Ierobežojumam jābūt proporcionālam

un tā pamatojumam - svarīgam un pietiekamam. Vārda brīvības

ierobežojumi, kas izrietot no apstrīdētās tiesību normas, neesot

proporcionāli un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un esot

pretrunā ar Satversmes 100.pantu.

Turklāt pēdējā laikā valstīm esot

tendence atcelt likumus, kas paredz kriminālsodus par

apvainojumiem un necieņas izrādīšanu. To esot izdarījusi Japāna,

Zviedrija, Dienvidkoreja, Dienvidslāvija, Argentīna un vairākas

citas valstis.

Savukārt tajās demokrātiskajās

valstīs, kur šādi likumi vēl joprojām ir spēkā, tie tikpat kā

netiekot piemēroti vai tiekot interpretēti šauri, ņemot vērā

vārda un preses brīvības aizsardzību, piemēram, Dānijā, Francijā,

Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē.

10. Saeima atbildes rakstā

norāda, ka apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā ar Satversmes

tiesību normām šādu apstākļu dēļ:

10.1. Gan Satversme, gan

starptautiskās tiesību normas pieļaujot ierobežojumus tiesībās uz

vārda brīvību. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu viens no

pieļaujamajiem ierobežojumiem esot citu cilvēku tiesību

aizsardzība. Arī starptautiskajos tiesību aktos tiekot aizsargāts

personas gods un cieņa. Konvencijas 10.panta otrajā daļā esot

uzsvērts, ka vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem

un atbildību, tādējādi var tikt pakļauta tādiem ierobežojumiem

vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā, lai citastarp aizsargātu citu cilvēku cieņu un

tiesības.

Satversmes 100.pants neietverot

tiesības izplatīt apzināti nepatiesas ziņas, proti, izdomājumus

un melus. Savukārt Preses likums uzliekot žurnālistiem par

pienākumu sniegt patiesu informāciju, bet redaktoram - atbildēt

par publicējamo materiālu saturu, tāpat aizliedzot publicēt

informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un

cieņu un ceļ tām neslavu.

Tādējādi vārda brīvība neesot

absolūta un nenozīmējot visatļautību un apstrīdētajā tiesību

normā paredzētā atbildība neaizskarot iesniedzējas tiesības

izplatīt informāciju. Likumā noteiktā atbildība par nepatiesu,

godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu esot vērtējama kā

starptautisko tiesību aktu prasības izpilde attiecībā uz to, ka

katrai dalībvalstij ir pienākums ieviest efektīvus tiesiskās

aizsardzības līdzekļus personu tiesību un brīvību pārkāpumu

novēršanai. Satversmes 95.pants aizsargājot cilvēka godu un

cieņu, tādējādi arī tiesības uz goda un cieņas aizsardzību esot

Satversmē personai garantētas aizsargājamas pamattiesības.

No apstrīdētās tiesību normas

neizrietot tas, ka pie atbildības saucami žurnālisti par viedokļa

paušanu vai par amatpersonas darbības kritiku. Atbildība

iestājoties tikai par tīšu nepatiesu ziņu, personu apkaunojošu

izdomājumu izplatīšanu, un šādas darbības neesot atzīstamas par

pamattiesību sastāvdaļu.

10.2. Krimināllikums

noziedzīgos nodarījumus saistībā ar goda un cieņas aizskaršanu un

neslavas celšanu diferencējot atkarībā no cietušā statusa. Šāda

diferencēšana esot objektīvi pamatota ar krimināltiesību sistēmas

raksturu un principiem, līdz ar to nevarot uzskatīt, ka

atšķirīgās soda sankcijas ir diskriminējošas Satversmes 91.panta

izpratnē. Krimināltiesību doktrīnā tiekot izšķirti noziedzīga

nodarījuma objekta veidi - grupas objekts un tiešais objekts.

Norāde uz grupas objektu esot iekļauta Krimināllikuma sevišķās

daļas nodaļu nosaukumos. Par grupas objektu tiekot atzītas tādas

pašas vai viena veida un savstarpēji saistītas vairākas

intereses, ko apdraud noziedzīgu nodarījumu grupa. Savukārt

tiešais objekts esot tās intereses, ko apdraud konkrēts

noziedzīgs nodarījums un ko aizsargā konkrēta krimināltiesību

norma. Atsevišķos noziedzīga nodarījuma sastāvos tiekot nošķirts

galvenais tiešais objekts un papildu tiešais objekts. Galvenais

tiešais objekts esot tās intereses, kuras vienmēr tiek

apdraudētas ar noteikta veida noziedzīgu nodarījumu un kuru

aizsardzībai pieņemta konkrētā norma. Savukārt papildu tiešais

objekts - tādas intereses, kas citā gadījumā būtu kāda patstāvīga

noziedzīga nodarījuma tiešais objekts, bet konkrētajā gadījumā

aizsargājamas līdz ar galveno tiešo objektu tāpēc, ka tām ar šo

nodarījumu neizbēgami tiek nodarīts kaitējums.

Tā kā apstrīdētajā tiesību normā

paredzētajam nodarījumam salīdzinājumā ar citām Krimināllikuma

normām, kurās aizsargāts personas gods un cieņa, esot dažāds

apdraudējuma objekts, normās noteikti arī atšķirīgi sodi. Bargāku

sankciju noteikšanu par valsts amatpersonas goda aizskaršanu

varot pamatot ar to, ka reāls kaitējums šajā gadījumā tiek

nodarīts ne vien amatpersonas godam, bet arī valsts pārvaldes

interesēm. Pie tam šis kaitējums tiekot nodarīts tikai sakarā ar

personai uzlikto pienākumu pildīšanu. Tādējādi valsts

amatpersonas goda aizskārums ne tikai diskreditējot attiecīgo

amatpersonu, bet arī radot neuzticību visai struktūrai, kuru šī

amatpersona pārstāv.

Ja informācija ir patiesa un

objektīva un nav vērsta uz amatpersonas goda aizskaršanu,

apstrīdētā tiesību norma nevarot tikt piemērota. Tā esot samērīga

ar leģitīmo mērķi, jo ierobežojot plašsaziņas līdzekļus tikai

attiecībā uz apzinātu amatpersonas goda aizskaršanu, kā arī

aizliedzot apzināti izplatīt nepatiesas ziņas. Līdz ar to

apstrīdētā tiesību norma nevis ierobežojot vārda brīvību, bet gan

uzliekot plašsaziņas līdzekļiem par pienākumu pārbaudīt

informācijas patiesumu un nodrošināt, lai netiktu aizskarts

konkrētas amatpersonas gods sakarā ar tai uzlikto pienākumu

pildīšanu.

Turklāt diferencēta atbildība par

personu un amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu esot noteikta

arī citu demokrātisko valstu likumos, piemēram, Vācijā, Dānijā,

Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Spānijā.

11. Gatavojot lietu

izskatīšanai, Satversmes tiesa vairākas personas aicināja

rakstveidā sniegt viedokli pēc būtības par apstrīdētās tiesību

normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām -

pamattiesībām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām,

kā arī par apstrīdētās tiesību normas atbilstību demokrātiskas

valsts principiem un tās radīto ietekmi uz sabiedrību.

11.1. Valsts

cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūvers norādījis, ka,

nosakot robežu starp tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz

goda un cieņas aizsardzību, esot nepieciešams nodrošināt

līdzsvaru, lai nevienas no šīm tiesībām netiktu nesamērīgi

ierobežotas.

Paredzot par varas pārstāvja vai

citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu lielāku sodu

nekā par privātpersonas goda un cieņas aizskaršanu, nevarot

uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā indivīdam

nodarītais kaitējums, tāpēc šis ierobežojums neesot samērīgs.

Turklāt Latvijā pret goda un cieņas aizskārumu ikviens varot

aizstāvēties civiltiesiskā kārtībā, kas mazāk ierobežotu vārda

brīvību.

Tomēr dažos gadījumos vārda

brīvības ierobežošanai esot nepieciešams izmantot arī

krimināltiesiskus aizsardzības līdzekļus, piemēram, ja aizskārējs

nav zināms. Arī Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietas Tammer v.

Estonia un Constantinescu v. Romania, neesot

konstatējusi, ka tiesības uz vārda brīvību pārkāptas tā iemesla

dēļ, ka persona saukta pie kriminālatbildības. Savukārt spriedumā

lietā Castells v. Spain Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka

valdībai sava goda un cieņas aizsardzībai tomēr nebūtu jāizmanto

krimināltiesiskie līdzekļi.

Arī amatpersonas godu varot

aizsargāt ar vispārīgajām Krimināllikuma normām, kuras paredz

atbildību par ikvienas personas goda un cieņas aizskārumu.

Apstrīdētā tiesību norma varot radīt situāciju, kad cilvēki zaudē

drosmi un atturas no valsts amatpersonu kritizēšanas, un tas

savukārt neatbilstot demokrātiskas valsts interesēm. Amatpersonas

esot pakļaujamas plašākai kritikai nekā privātpersonas.

Demokrātiskā sistēmā valdības darbībām vai bezdarbībai jābūt

pakļautai rūpīgai pārbaudei ne tikai no likumdevēju vai tiesu

varas puses, bet arī no preses un sabiedrības puses.

Demokrātiskā sabiedrībā neesot

nepieciešams personu notiesāt ar brīvības atņemšanu vai arestu

tikai tāpēc, ka tā kādu aizvainojusi. Apstrīdētajā tiesību normā

vārda brīvībai paredzētais ierobežojums esot nesamērīgs, tādējādi

apstrīdētā tiesību norma esot pretrunā ar Satversmes 100.pantu un

starptautiskajām tiesību normām.

Apstrīdētā tiesību norma

neatbilstot arī vienlīdzības principam, tādējādi esot pretrunā ar

Satversmes 91.pantu un starptautiskajām tiesību normām.

11.2. Krimināllikuma

izstrādes darba grupas vadītājs zvērināts advokāts Dr. iur.

Aivars Niedre uzskata, ka iesniedzēja pieteikumā neesot

analizējusi starptautiskos tiesību aktus kopumā, bet minējusi

atsevišķas normas bez kopsakara ar pašu tiesību aktu un tādējādi

atspoguļojusi tos vienpusīgi.

Likumdevējs apstrīdētajā tiesību

normā valsts amatpersonas godu un cieņu neesot vērtējis augstāk

par parastu sabiedrības locekļu godu un cieņu, jo atsevišķās

Krimināllikuma normās paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem

esot dažādi apdraudējuma objekti. Ievērojot šo objektu dažādību,

pamatoti esot noteikta diferencēta atbildība. Lielāka atbildība

amatpersonas goda aizskāruma gadījumā esot noteikta nevis tāpēc,

ka vienas personas gods būtu vērtīgāks nekā citas personas gods,

bet gan sakarā ar atšķirīgo apdraudējuma objektu.

Savukārt nosacījums, ka kritikas

robežas attiecībā uz amatpersonu ir plašākas nekā attiecībā uz

ikvienu citu personu, esot jāievēro Latvijas tiesām, piemērojot

likumu. To nevarot attiecināt uz pašu likumu, bet gan uz tā

piemērošanu.

Izstrādājot Krimināllikuma

projektu, tā normas esot saskaņotas ar ārvalstu, galvenokārt

Eiropas kontinentālo valstu, kriminālkodeksu normām, kā arī esot

saņemti ārvalstu tiesību speciālistu atzinumi. Līdzīga satura

normas esot arī, piemēram, Vācijas kriminālkodeksā.

11.3. Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu

katedras vadītājs Dr. hab. iur., profesors Uldis Krastiņš

atzinis, ka apstrīdētā tiesību norma neierobežojot vārda brīvību.

Apstrīdētā tiesību norma esot speciālā norma, savukārt normas,

kurās paredzēta atbildība par ikvienas personas goda un cieņas

aizsardzību, - vispārīgās krimināltiesību normas. Aizskarot

valsts amatpersonas godu un cieņu, vainīgais primāri vēršoties

pret valsts pārvaldi, kuru reprezentē šī amatpersona, kas

likumīgi pilda savas funkcijas. Tieši pārvaldības kārtības

aizsardzībai esot radīta šī tiesību norma. Tādējādi likumdevējs

apstrīdētajā tiesību normā valsts amatpersonas godu un cieņu

neesot vērtējis augstāk par jebkuras citas personas godu un

cieņu. Goda un cieņas kā ētikas kategoriju izpratne nemainoties

atkarībā no personas statusa. Tāpēc apstrīdētā tiesību norma

nenoliedzot cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā.

Latvijas Kriminālkodeksā, kurš

zaudēja spēku ar Krimināllikuma spēkā stāšanās brīdi, bijusi arī

speciālā tiesību norma, kas paredzējusi atbildību par tiesneša un

tiesas piesēdētāja apvainošanu.

Krimināltiesībās un civiltiesībās

jēdzieni "viedoklis", "gods", "cieņa" un "neslavas celšana"

tiekot interpretēti atšķirīgi. Krimināltiesībās ar neslavas

celšanu esot jāsaprot izdomājumu, apkaunojošu un īstenībai

neatbilstošu ziņu izplatīšana, apzinoties to nepatiesumu un

apkaunojošo raksturu. Savukārt īstenībai atbilstošu ziņu

izplatīšanu, kā arī kritikas un viedokļa paušanu varot vērtēt kā

goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot darīts personas godu un cieņu

aizskarošā formā. Tādējādi, atšķirībā no civiltiesībām,

krimināltiesībās viedoklis netiekot atzīts par neslavas celšanas

priekšmetu, bet tā paušana atzīstama par goda aizskaršanu tad, ja

tas tiekot pausts tādā veidā, kas ir pretrunā ar vispārpieņemto

morāli, uzvedības un sadzīves noteikumiem. Attiecībā uz atsevišķu

personu kategorijām, piemēram, preses pārstāvjiem, - arī pretrunā

ar speciālo tiesību normu priekšrakstiem. Ja personu apkaunojošas

ziņas atbilst īstenībai un to izpaušanas forma nav aizskaroša, to

izplatīšanu nevarot kvalificēt kā neslavas celšanu vai kā goda

aizskaršanu, kaut arī šīs ziņas būtu tādas, kas kādu apvaino,

šokē vai traucē.

11.4. Latvijas Policijas

akadēmijas rektore Dr. iur., profesore Ārija Meikališa

norādījusi, ka Latvijas Policijas akadēmijas speciālisti atzīstot

apstrīdēto tiesību normu par atbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normām. Apstrīdētā tiesību norma gan ierobežojot vārda

brīvību, taču šāds ierobežojums esot saskaņā ar Satversmes

116.pantu - lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu un

sabiedrības drošību. Apstrīdētajā tiesību normā paredzētais

nodarījums apdraudot valsts pārvaldes kārtību, jo pantā esot

norāde, ka minētās noziedzīgās darbības izdarītas saistībā ar

personām uzlikto pienākumu pildīšanu. Savukārt, ja neslavas

celšana un goda aizskaršana nav saistīta ar šo valstisko

pienākumu pildīšanu, kriminālatbildība iestājoties uz vispārīgiem

pamatiem. Tādējādi nevarot apgalvot, ka valsts amatpersonas

saistībā ar personisku goda aizskārumu atrodas privileģētā

stāvoklī. Turklāt apstrīdētā tiesību norma nenosakot atbildību

par kritiku, jo kritika neesot savienojama ar noziedzīgu

nepatiesu ziņu izplatīšanu, neslavas celšanu un goda

aizskaršanu.

11.5. Latvijas

Republikas Tieslietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību

departamenta direktors Sandris Laganovskis paudis Tieslietu

ministrijas uzskatu, ka apstrīdētā tiesību norma atbilstot

Eiropas Savienības un starptautiskajām tiesībām. Tā esot iekļauta

likumā ar mērķi aizsargāt valsts demokrātisko iekārtu. Satversmes