2. pants

Pieteikumu iesniedzēji - Aigars Meļko un Gunārs

Cvetkovs (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - atzīti par

vainīgiem Krimināllikuma 320. panta trešajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tiesa atzinusi, ka noziedzīga

nodarījuma izdarīšanas brīdī Pieteikuma iesniedzējs Aigars Meļko

bija valsts kapitālsabiedrības valdes loceklis, bet Pieteikuma

iesniedzējs Gunārs Cvetkovs - valsts kapitālsabiedrības ražošanas

tehniskais direktors.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma laika

periodā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 15. jūnijam, kad

Pieteikumu iesniedzēji veica darbības, par kurām tika notiesāti,

neesot bijusi pietiekami skaidra un tāpēc viņi neesot varējuši

paredzēt, ka tiks atzīti par valsts amatpersonām apstrīdētās

normas izpratnē.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta otrajam teikumam,

galvenā nozīme esot piešķirama šīs tiesību normas tekstam un tā

gramatiskajai interpretācijai. Taču konkrētajā lietā gan

prokurors, gan tiesa esot atzinusi, ka no apstrīdētās normas

gramatiskās interpretācijas nav bijis iespējams izdarīt

secinājumu, ka Pieteikumu iesniedzēji ir valsts amatpersonas.

Satversmes 92. panta otrais teikums ietverot krimināltiesību

normu striktas interpretācijas principu un aizliedzot tiesību

normu interpretēt paplašināti par sliktu apsūdzētajam. Pieteikumu

iesniedzēji uzskata, ka tiesas apstrīdēto normu interpretējušas

paplašināti. Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

norma esot formulēta pārāk plaši, pieļaujot dažādas

interpretācijas iespējas un tādēļ neatbilstot skaidrības un

paredzamības prasībām.

Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt to, ka

apstrīdētā norma jāinterpretē kopsakarā ar citiem likumiem, jo

apstrīdētā norma esot Krimināllikumā ietverta legāldefinīcija un

neietverot atsauces uz citiem normatīvajiem aktiem. Turklāt gan

no likumdošanas materiāliem un tiesu prakses, gan arī vispārējām

tiesību teorijas atziņām un normatīvo aktu izstrādes

pamatprincipiem esot secināms, ka apstrīdētā norma satur

izsmeļošu to kritēriju uzskaitījumu, saskaņā ar kuriem persona

atzīstama par valsts amatpersonu krimināltiesiskā izpratnē.

Apstrīdētās normas sistēmiskās interpretācijas rezultātu

Pieteikumu iesniedzēji nevarējuši paredzēt, un, lai pie tā

nonāktu, viņiem apstrīdēto normu būtu vajadzējis interpretēt

kopsakarā ar vairāk nekā 10 likumiem. Šis apstāklis arī norādot

uz šādas interpretācijas nepietiekamu skaidrību un paredzamību.

Attiecīgajā laika periodā normatīvajos aktos bijušas ietvertas

dažādas un atšķirīgas koncepcijas un kritēriji, kuru dēļ persona

varēja tikt uzskatīta par valsts amatpersonu.

Arī apstrīdētās normas teleoloģiskās interpretācijas rezultātu

Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt, jo viņi laikā,

kad veica darbības, par kurām tika saukti pie kriminālatbildības

un sodīti, gan esot varējuši pieņemt, ka viņu darbības akciju

sabiedrības "Latvenergo" valdes locekļa amatā vai

ražošanas tehniskā direktora amatā apdraud valsts intereses

tautsaimniecībā, bet apstrīdētā norma uz to neattiecoties.

Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt to, ko 10 gadus

vēlāk izskaidros tiesa, proti, to, ka valsts interešu aizsardzība

saimnieciskajā darbībā ir apstrīdētās normas, nevis

Krimināllikuma XIX nodaļas mērķis.

Apstrīdētās normas vēsturiskās interpretācijas rezultāts

apstiprinot, ka likumdevējs šajā normā apzināti nav minējis

personas, kuras ieņem amatu valsts kapitālsabiedrībā, un

Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt, ka vēsturiskā

interpretācijas metode nebūs jāņem vērā. Turklāt apstrīdētās

normas skaidrības trūkumu apstiprinot arī 2014. gada 15. maija

grozījumi.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas saturu

nebija iespējams izsecināt arī no tiesu prakses un tiesību

doktrīnas. Arī kompetentajām iestādēm bijis atšķirīgs viedoklis

par apstrīdētās normas interpretāciju. Pieteikumu iesniedzējiem

neesot bijis iespējams noskaidrot apstrīdētās normas saturu - ne

izmantojot juridisko palīdzību, nedz arī saņemot kompetentas

valsts institūcijas viedokli par šīs normas saturu, jo laika

periodā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 15. jūnijam pat

viskvalificētākais jurists nebūtu varējis paredzēt attiecīgu

apstrīdētās normas interpretāciju. Turklāt Latvijā neesot

izveidots mehānisms, ar kuru privātpersonai būtu iespējams

noskaidrot kompetentās iestādes viedokli par apstrīdētās normas

saturu.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas

regulēšanas priekšmets, adresātu skaits un loks neesot tāds, kas

varētu attaisnot šīs normas skaidrības trūkumu. Pēc Pieteikumu

iesniedzēju ieskata, likumdevējs varēja un likumdevējam vajadzēja

apstrīdēto normu formulēt citādi.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzēji

papildus uzsvēra, ka, pretēji Augstākās tiesas nolēmumā

norādītajam, Pieteikuma iesniedzējs Gunārs Cvetkovs nekad neesot

bijis akciju sabiedrības "Latvenergo" valdes loceklis

un valsts amatpersona likuma "Par interešu konflikta

novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (turpmāk - Interešu

konflikta novēršanas likums) izpratnē - to apliecinot arī Valsts

ieņēmumu dienesta vēstule - un nekad neesot iesniedzis valsts

amatpersonas deklarāciju.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeimas, tiesībsarga un

Ģenerālprokuratūras viedoklis, ka Pieteikumu iesniedzēji jebkurā

gadījumā vainojami Krimināllikuma 198. pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanā, esot pretrunā ar nevainīguma prezumpciju.

Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt institūciju norādītajam, ka tam,

pēc kura Krimināllikuma panta personu var atzīt par vainīgu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, neesot jābūt tikpat skaidri

paredzamam kā tam, vai konkrēta rīcība vispār ir krimināli

sodāma.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeima, Ģenerālprokuratūra

un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nepamatoti norāda,

ka Satversmes 92. panta otrā teikuma prasības esot izpildītas

tad, ja tiesību norma kā vienu no tās interpretācijas iespējām

pieļauj personas atzīšanu par vainīgu. Lai tiesību norma atbilstu

Satversmes 92. panta otrajam teikumam, personai - ja

nepieciešams, saņemot attiecīgu konsultāciju, - tomēr vajagot būt

iespējai nonākt līdz vienai, pareizajai šīs tiesību normas

interpretācijai.

Attiecībā uz likumdošanas materiālu izvērtēšanu Pieteikumu

iesniedzēji papildus norāda, ka saņēmuši vēstuli no Linarda

Muciņa, kurš kā uzaicinātais speciālists piedalījās Saeimas

Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1998. gada 12. jūnija sēdē.

Šajā vēstulē Linards Muciņš apstiprinājis, ka lēmums izslēgt no

apstrīdētās normas vārdus "autonoma valsts vai pašvaldības

uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības)" tika pieņemts ar mērķi

Krimināllikumā paredzēt vienādu regulējumu attiecībā uz visām

kapitālsabiedrībām un to amatpersonām neatkarīgi no tā, vai

kapitālsabiedrība pieder valstij, pašvaldībai vai

privātpersonai.

Izvērtējot informāciju, ko Satversmes tiesai sniegusi Augstākā

tiesa, Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka, vadoties no tiesu

prakses, neesot bijis iespējams paredzēt tādu apstrīdētās normas

saturu, kāds atklāts krimināllietas gala nolēmumā. Tieši pretēji

- drīzāk varējis tikt izdarīts secinājums, ka persona, kas ieņem

amatu tādā valsts kapitālsabiedrībā, kura veic komercdarbību, nav

valsts amatpersona apstrīdētās normas izpratnē.

Pieteikumu iesniedzēji papildus norāda, ka arī Satversmes

tiesas lietā sniegtie atšķirīgie viedokļi par apstrīdētās normas

saturu paši par sevi pierādot, ka jo īpaši laikā, kad Pieteikumu

iesniedzēji veica darbības, par kurām tika notiesāti, apstrīdētā

norma nav bijusi pietiekami skaidra un nav atbildusi Satversmes

92. panta otrajam teikumam.