3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

izbeidzama, jo Pieteikumu iesniedzēji pēc būtības iebilst pret

apstrīdētās normas piemērošanu.

Tāpat Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta un

izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir pietiekami

skaidra, paredzama un līdz ar to atbilst Satversmes 92. panta

otrajam teikumam.

Pieteikumu iesniedzēji, izšķiroties par konkrēto rīcību, esot

varējuši saprātīgi paredzēt, ka izdara noziedzīgu nodarījumu,

tātad varējuši paredzēt arī to, ka viņu rīcība ir sodāma saskaņā

ar Krimināllikumu. Tam, pēc kura Krimināllikuma panta personu var

atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, neesot jābūt

tikpat skaidri paredzamam kā tam, vai konkrēta rīcība vispār ir

krimināli sodāma. Pēc kura Krimināllikuma panta personai var

iestāties kriminālatbildība - tas jau esot noziedzīga nodarījuma

kvalifikācijas jautājums.

Saeimas rīcībā neesot informācijas par to, ka līdz šim būtu

bijušas kādas vērā ņemamas grūtības ar apstrīdētās normas

interpretēšanu. Tāpat, pēc Saeimas rīcībā esošās informācijas,

tiesas neesot pieņēmušas savstarpēji pretrunīgus nolēmumus par

apstrīdētās normas interpretāciju.

Saeima norāda: tikai tādēļ vien, ka apstrīdētajā normā nav

tieši norādīts, ka par valsts amatpersonu uzskatāms arī valsts

kapitālsabiedrības valdes loceklis un tāds valsts

kapitālsabiedrībā nodarbinātais kā ražošanas tehniskais

direktors, apstrīdētā norma nav atzīstama par neskaidru un

neparedzamu. Turklāt 2014. gada 15. maija grozījumi paši par sevi

nebūt nenozīmējot, ka apstrīdētā norma nebija formulēta

pietiekami skaidri, un no šo grozījumu sagatavošanas materiāliem

neizrietot, ka likumdevējs būtu precizējis apstrīdēto normu

tāpēc, ka tās iepriekšējo redakciju uzskatījis par neskaidru.

Vienam un tam pašam dažādos normatīvajos aktos lietotam

jēdzienam varot būt zināmā mērā atšķirīgas nozīmes, bet valsts

kapitālsabiedrību valžu locekļi esot bijuši valsts amatpersonas

Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē jau no šā likuma

spēkā stāšanās dienas. Pieteikumu iesniedzējiem kaut vai šā

iemesla dēļ vien - ja nepieciešams, saņemot atbilstošu juridisko

palīdzību, - jau noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī

vajadzējis būt spējīgiem saprātīgi paredzēt, ka viņi var tikt

atzīti par valsts amatpersonām arī apstrīdētās normas izpratnē.

To apliecinot arī tiesību doktrīnā apstiprinātā normatīvo aktu

saistība. Turklāt tas, ka pastāv noteikta saikne starp valsts

amatpersonas jēdzienu Krimināllikumā un Interešu konflikta

novēršanas likumā, acīmredzami izrietot arī no Krimināllikuma

325. panta, kas paredz kriminālatbildību par valsts amatpersonai

noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.

Saeima norāda, ka arī Satversmes tiesas lietā Nr. 2003-05-01

jau esot atzīts, ka pastāv zināma saikne starp valsts

amatpersonas jēdzienu Interešu konflikta novēršanas likuma

izpratnē un apstrīdētās normas izpratnē. Arī no 2004. gada

Augstākās tiesas plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas

tiesu prakses apkopojuma "Tiesu prakse krimināllietās par

valsts amatpersonu un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai

organizāciju atbildīgo darbinieku izdarītiem noziedzīgiem

nodarījumiem (2002.-2003. g.)" (turpmāk - 2004. gada tiesu

prakses apkopojums) izrietot, ka pastāv zināma saikne starp šiem

normatīvajiem aktiem. Izskatāmajā lietā neesot juridiskas nozīmes

tam, vai valsts amatpersonas jēdziens Interešu konflikta

novēršanas likuma izpratnē pilnībā vai daļēji sakrīt ar valsts

amatpersonas jēdzienu apstrīdētās normas izpratnē un vai

Pieteikumu iesniedzēji varēja saprātīgi to paredzēt. Izskatāmajā

lietā juridiska nozīme esot tam, vai Pieteikumu iesniedzēji - ja

nepieciešams, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību, - varēja

saprātīgi paredzēt, ka par valsts amatpersonām apstrīdētās normas

izpratnē atzīstami arī valsts kapitālsabiedrības valdes locekļi.

Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji varēja to saprātīgi

paredzēt.

Attiecībā uz to, vai tiesu prakse jautājumā par valsts

kapitālsabiedrību valžu locekļu atzīšanu par valsts amatpersonām

apstrīdētās normas izpratnē brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji

izdarīja noziedzīgu nodarījumu, jau bija izveidojusies, Saeima

norāda, ka tās rīcībā šādas tiesu prakses nav. Tomēr tas vien vēl

nenozīmējot, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

otrajam teikumam.

Saeima papildus norāda: brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji

izdarīja noziedzīgu nodarījumu, tiesu praksē jau esot bijis

atzīts, ka par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē

var uzskatīt arī valsts kapitālsabiedrībās nodarbinātos. Turklāt

juridiska nozīme esot tam, ka šādas personas vispār var tikt

atzītas par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē,

proti, var tikt atzītas par personām, kas "izpilda valsts

dienesta pienākumus". Tas norādot uz to, ka arī tāds valsts

kapitālsabiedrībā nodarbinātais (ražošanas direktors), kuram ir

piešķirtas kādas no apstrīdētajā normā minētajām tiesībām, var

tikt atzīts par valsts amatpersonu apstrīdētās normas izpratnē.

Tiesas lēmumā, kas stājies spēkā, esot secināts, ka Pieteikuma

iesniedzējs Gunārs Cvetkovs ieņēma akciju sabiedrības

"Latvenergo" ražošanas tehniskā direktora amatu ar

tiesībām pieņemt lēmumus par līgumu slēgšanu, tiesībām parakstīt

līgumus un tiesībām rīkoties ar uzņēmuma resursiem. Attiecīgi

tiesa esot konstatējusi, ka Gunāram Cvetkovam piešķirtas

apstrīdētajā normā minētās tiesības rīkoties ar valsts mantu vai

finanšu līdzekļiem un līdz ar to viņš uzskatāms par valsts

amatpersonu apstrīdētās normas izpratnē.

Turklāt Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzēji nepamatoti

atsaucas uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un

izdara tādus secinājumus, kas no šiem spriedumiem neizriet.