11. pants

Pieteikumā tiek apstrīdēta triju tiesību normu

atbilstība Satversmes 105. panta otrajam un trešajam

teikumam.

Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punkts

paredz mantas konfiskāciju kā vienu no krimināllietās

piemērojamiem papildsoda veidiem. Krimināllikuma 42. pants

reglamentē vispārīgos mantas konfiskācijas piemērošanas

nosacījumus. Savukārt Krimināllikuma 177. panta trešās daļas

sankcija paredz mantas konfiskāciju kā iespējamu papildsodu par

šajā normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

11.1. Termins "konfiskācija" cēlies no

latīņu valodas vārda confiscatio - pievienošana fiskam.

Latvijas krimināltiesībās un kriminālprocesā termins

"konfiskācija" tiek lietots attiecībā uz trim šādām

situācijām: 1) mantas konfiskācija kā kriminālsods;

2) noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija; 3) lietisko

pierādījumu un dokumentu konfiskācija (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.2. punktu).

Noziedzīgi iegūtas mantas, kā arī lietisko pierādījumu un

dokumentu konfiskāciju regulē Kriminālprocesa likuma sestā sadaļa

"Mantiskie jautājumi kriminālprocesā". Apstrīdētās

normas uz šiem konfiskācijas veidiem nav attiecināmas, un šo

konfiskācijas veidu atbilstība Satversmei pieteikumā netiek

apstrīdēta. Tādējādi šīs lietas ietvaros noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskācija, kā arī lietisko pierādījumu un dokumentu

konfiskācija netiks vērtēta.

Šajā lietā Satversmes tiesa vērtēs mantas konfiskāciju kā

Krimināllikumā paredzētu soda veidu.

11.2. Mantas konfiskāciju kā soda veidu Satversmes

tiesa ir vērtējusi lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2010-31-01. Šajā lēmumā Satversmes tiesa ir norādījusi

apsvērumus par iespējamām lietas izvērtēšanas robežām un

likumdevēja rīcības brīvību sodu politikas veidošanā. Turklāt

Satversmes tiesa norādīja uz trūkumiem mantas konfiskācijas

tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā lietas izskatīšanas

brīdī.

Minētajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka mantas

konfiskācijas kā soda veida atbilstība Satversmei ir izvērtējama,

apskatot Krimināllikuma vispārīgās daļas normas, nevis vērtējot

vienas Krimināllikuma sevišķās daļas normas tekstu atrauti no

kriminālsodu sistēmas. Minētajā lietā nebija apstrīdētas

Krimināllikuma vispārīgās daļas normas, kuras regulē mantas

konfiskācijas institūtu. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka

tiesvedības turpināšana nav iespējama (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmumu par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01).

Šajā lietā Pieteikuma iesniedzēja apstrīd arī mantas

konfiskāciju regulējošās Krimināllikuma vispārīgās daļas normas.

Tādējādi šajā lietā apstrīdēto normu satversmība var tikt

izvērtēta pēc būtības.

11.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju

noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas

un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā

politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesa,

ievērojot tiesas pašierobežošanās principu, nevērtē tiesību normā

ietvertās sankcijas samērīgumu ar noziedzīgā nodarījuma sastāvu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd mantas konfiskācijas kā tiesību

institūta atbilstību Satversmei. Savukārt Krimināllikuma

177. panta trešās daļas sankcija tiek apstrīdēta kā norma,

ar kuru mantas konfiskācija kā soda veids ir piemērota Pieteikuma

iesniedzējai. Tādējādi Satversmes tiesa šajā lietā nevērtēs

mantas konfiskāciju kā sankciju, kas paredzēta par konkrēto

noziedzīgo nodarījumu.

Arī Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

norādītie apsvērumi pēc būtības attiecas uz mantas konfiskācijas

kā tiesību institūta atbilstību Satversmei, nevis atsevišķu

apstrīdēto normu saturu.

Līdz ar to Satversmes tiesa,

analizējot apstrīdētās normas, vērtēs mantas konfiskācijas kā

vienota tiesību institūta atbilstību Satversmei.