14. pants

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka

tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas

spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03

14. punktu). Lai izvērtētu apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105. pantam,

visupirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu,

t.i.:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2008-09-0106 5. punktu; 2009. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01

10.1. punktu vai ECT Lielās palātas 2012. gada

25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš and Perepjolkins

v. Latvia", pieteikums Nr. 71243/01, 96. un

97. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un

izsludinātas normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bijušas

publiski pieejamas. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli,

ka mantas konfiskācijas sodam nav noteikta augšējā robeža, tādēļ

tas esot atzīstams par sodu, kura apmēru nav iespējams paredzēt.

Šāds sods esot pretējs likuma skaidrības un paredzamības prasībām

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

14.1. Tas, vai apstrīdētās normas ir gana

skaidras, izprotamas un paredzamas, ir jāvērtē kopsakarā ar šo

normu tiesiskās regulēšanas priekšmetu.

Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi uz krimināltiesību

nozares tiesiskās regulēšanas īpatnībām un atzinusi: jo smagāks

ir iespējamais sods, jo skaidrākiem jābūt likumdevēja

reglamentētajiem priekšnoteikumiem personas sodīšanai. Taču

pienākums pieņemt tādas normas, kuras ir pietiekami skaidras,

nevar tikt pārspīlēts. Tādā gadījumā likumi kļūtu pārāk

sastinguši un kazuistiski un tie vairs nebūtu taisnīgi, ņemot

vērā attiecību mainību vai konkrētās lietas īpašos apstākļus.

Šāda situācija kļūtu vēl jo vairāk iespējama, ja likumdevējs tā

vietā, lai noteiktu būtiskākos, ilgākam laika posmam piemērojamus

noteikumus, tostarp sodīšanas priekšnoteikumus, kā arī soda veidu

un mēru, pārāk sīki aprakstītu katru tiesisko sastāvu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu).

Likumdevējs Krimināllikumā nosaka soda veidus, sankcijas par

konkrētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī to minimālās un

maksimālās robežas. Savukārt soda samērīguma izvērtēšana un

individualizācija katrā krimināllietā ir tiesas kompetencē.

Tiesa, piemērojot sodu par noziedzīgu nodarījumu, ņem vērā

noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā

personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā

arī pārējos Krimināllikuma 5. nodaļā (Soda noteikšana)

paredzētos apsvērumus. Šādā veidā tiesa nodrošina soda samērīgumu

un individualizāciju katrā krimināllietā.

Tādējādi ikviena persona var iepazīties ar Krimināllikumu un

skaidri uzzināt par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu

likumdevēja noteiktās sankcijas robežas. Tomēr vienīgi tiesa var

likumdevēja paredzētajās robežās noteikt galīgo sodu par konkrēta

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

14.2. Atbilstoši Krimināllikuma regulējumam, kas

bija spēkā līdz 2013. gada 1. aprīlim, mantas

konfiskācija kā soda veids varēja tikt attiecināta uz visu

notiesātās personas mantu (ar zināmiem izņēmumiem, kas izrietēja

no tiesu prakses). 2013. gada 1. aprīlī spēkā stājās

grozījumi Krimināllikumā, ar kuriem tika būtiski grozīts mantas

konfiskācijas tiesiskais regulējums. Ar tiem likumdevējs

sašaurināja to noziedzīgo nodarījumu loku, par kuriem mantas

konfiskācija vispār var tikt piemērota, un to paredzēja vienīgi

kā papildsodu. Turklāt tiesām atvēlēta plašāka rīcības brīvība

mantas konfiskācijas piemērošanā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 42. panta pirmo un otro daļu,

kā arī sevišķās daļas normās paredzētajām sankcijām mantas

konfiskācijas piemērošana vairs nav obligāta. Tādējādi tiesa,

nosakot sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, mantas

konfiskāciju var nepiemērot.

Savukārt Krimināllikuma 42. panta trešā daļa uzliek par

pienākumu tiesai, nosakot mantas konfiskāciju, konkrēti norādīt,

kāda manta konfiscējama. Mantas konfiskācija vairs nav obligāti

attiecināma uz visu notiesātās personas mantu, bet gan

piemērojama samērīgi ar noziedzīgā nodarījuma radīto kaitējumu un

citiem soda piemērošanas principiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 42. panta ceturtās daļas

prasību Saeima ir pieņēmusi grozījumus likumā "Par

Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību", kuri

stājās spēkā 2013. gada 16. maijā. Ar tiem attiecīgais

likums papildināts ar 4. pielikumu "Manta, kura

notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav

konfiscējama". Šajā pielikumā ir citastarp noteikts

aizliegums konfiscēt notiesātā īpašumā vai kopīpašumā esošu

mājokli, kurš ir notiesātā vienīgais mājoklis un kurā viņš dzīvo

ikdienā, dažādus sadzīves priekšmetus, pārtikas produktus, kā arī

naudu minimālās mēneša darba algas apmērā uz notiesāto un katru

viņa ģimenes locekli. Šis tiesiskais regulējums pēc būtības

nosaka mantas konfiskācijas piemērošanas maksimālo robežu.

Minētais mantas saraksts vērtējams kopsakarā ar Krimināllikuma

42. panta trešajā daļā paredzēto tiesas pienākumu konkrēti

norādīt, kāda manta ir konfiscējama. No iepriekš teiktā izriet

likumdevēja mērķis paredzēt atbildību par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, sodot personu ar mantisko piedziņu un vienlaikus

saglabājot personas rīcībā dzīvošanai un likumīgas profesionālās

darbības turpināšanai nepieciešamo lietu minimumu. Tiesai ir ne

vien tiesības Krimināllikumā paredzētajos gadījumos piemērot

mantas konfiskāciju, bet arī pienākums vērtēt šā soda samērīgumu

ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī personai un tās ģimenei

nepieciešamo mantas minimumu.

14.3. Šobrīd spēkā esošais Krimināllikuma

regulējums precīzi nosaka, par kādu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanu mantas konfiskācija var tikt piemērota. Turklāt ir

noteiktas mantas konfiskācijas kā soda veida piemērošanas

robežas, no vienas puses, ļaujot tiesai mantas konfiskāciju

vispār nepiemērot un, no otras puses, nosakot mantu, kura nevar

tikt konfiscēta. Šāds tiesiskais regulējums ļauj personai

izprast, kāda ir mantas konfiskācijas kā soda veida minimālā un

maksimālā robeža.

Tas apstāklis, ka tiesām ir jāizvēlas piemērotākais soda veids

un apmērs likumdevēja noteiktajās robežās, atbilst kriminālsodu

piemērošanas īpatnībām. Ar to tiek nodrošināta soda

individualizācija katrā izskatāmajā krimināllietā. Tādējādi

likums nodrošina pietiekamu aizsardzību pret tā patvaļīgu

piemērošanu.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.