16. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu vai 2011. gada

18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03

12. punktu).

Tai pašā laikā jāņem vērā, ka Satversmes tiesa vairākkārt ir

norādījusi uz tiesas pašierobežošanās principu sodu politikas

jomā. Izskatot lietas, kas skar Krimināllikumā noteikto sankciju

satversmību, Satversmes tiesai jāņem vērā, ka likumdevējam sodu

politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, taču Satversmes tiesas

kompetencē ir pārbaudīt to, vai likumdevējs nav acīmredzami

pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un

2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-31-01 5. punktu). Kaut arī minētās

atziņas ir izteiktas lietās par atsevišķu kriminālsodu sankcijām,

arī soda veidu izvēle ir sodu politikas jautājums.