18. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka gadījumā, ja

likumdevējs vēlējies noteikt sodu, kura sekas būtu indivīda

mantas samazinājums, to bijis iespējams panākt ar naudas sodu.

Tam esot skaidri noteikts maksimālais apmērs, un naudas sods esot

uzskatāms par indivīda tiesības mazāk ierobežojošu sodu nekā

mantas konfiskācija.

Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošākā veidā, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Noskaidrojot saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar

darboties likumdevēja un valsts pārvaldes vietā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu).

Atbilstoši Krimināllikuma 41. panta otrajai daļai

maksimālais naudas soda apmērs ir 200 minimālās mēnešalgas jeb 72

tūkstoši eiro (aprēķināts pēc minimālās algas apmēra šā sprieduma

taisīšanas dienā). Tiesa, piemērojot Pieteikuma iesniedzējai

mantas konfiskāciju, šo sodu attiecināja uz naudas līdzekļiem

bankas kontā, kuri daudzkārt pārsniedz maksimālo naudas soda

apmēru. Savukārt gadījumos, kad notiesātajai personai nekādu

ievērojamu īpašumu nav, maksimālais naudas soda apmērs var

daudzkārt pārsniegt tās mantas vērtību, kuru šai personai varētu

atsavināt, piemērojot mantas konfiskāciju. Tātad tas, kurš no

minētajiem soda veidiem uzskatāms par bargāku, pēc būtības ir

atkarīgs no notiesātās personas mantiskā stāvokļa. Arī

Tiesībsargs pamatoti norāda, ka nav pamata diskusijai par to, vai

mantas konfiskācijas aizstāšana ar naudas sodu būtu samērīgāks

līdzeklis Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību

aizsardzībai (sk. lietas materiālu 2. sēj.

65. lpp.).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, no tā vien, ka kāds soda veids

ir mazāk ierobežojošs pret konkrētu notiesāto personu, neizriet

likumdevēja pienākums paredzēt vienīgi šādu soda veidu.

Likumdevējs politiskā procesā ir tiesīgs izvēlēties atbilstošākos

soda veidus un sankcijas par Krimināllikuma sevišķajā daļā

paredzētajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Savukārt tiesa katrā

individuālā gadījumā nosaka piemērotāko sodu likumdevēja

paredzētajās robežās.

Arī ECT ir atzinusi Konvencijas dalībvalstu rīcības brīvību

sodu politikas veidošanā un piemērotāko sodu izvēlē. Valstis var

izvēlēties Konvencijas prasībām atbilstošus soda veidus, īpaši

gadījumos, kad konkrēts sods nav jāpiemēro obligāti, bet to

piemēro neatkarīgs tiesnesis pēc visu atbildību pastiprinošo un

mīkstinošo apstākļu izvērtēšanas konkrētā lietā (sal. ECT

Lielās palātas 2013. gada 9. jūlija sprieduma lietā

"Vinter and others v. the United Kingdom",

pieteikumi Nr. 66069/09, 130/10 un 3896/10, 105. un

106. punktu).

Lai nodrošinātu soda individualizāciju un samērīgumu ar

izdarīto noziedzīgo nodarījumu, likumdevējam ir nepieciešama

rīcības brīvība noteikt dažādus soda veidus - vieglākus, kas

piemērojami par mazāk nozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un

bargākus, kas piemērojami par smagākiem noziedzīgiem

nodarījumiem. Turklāt katrs soda veids ir unikāls, jo atšķiras no

citiem pēc savas bardzības un ierobežo atšķirīgas cilvēka

tiesības vai brīvības. Soda veidu klāstam ir jānodrošina iespēja

izvēlēties atbilstošāko sodu, kuru tiesa varētu piemērot par

katru konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Soda veidi nevar tikt

savstarpēji salīdzināti vai vērtēti kā vairāk vai mazāk

saudzējoši līdzekļi, un tādējādi nepastāv mazāk ierobežojoši

līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.