4. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Bankas kreditors -

arī uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91.

pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Bankas kreditors Bankā noguldījis finanšu līdzekļus un pēc

Bankas likvidācijas un vēlāk maksātnespējas procesa uzsākšanas šā

procesa ietvaros iesniedzis kreditora prasījumu. Atbilstoši

Bankas administratora sniegtajai informācijai Bankas kreditora

prasījuma vērtību un tā apmierināšanas iespējas ietekmējot Bankas

īpašumā esošās mantas konfiskācija. Proti, saskaņā ar

apstrīdētajām normām, valstij neievērojot kreditoru prasījumu

kārtu, būtiski tiekot samazināts Bankas mantas apmērs un tādējādi

Bankai tiekot liegts izpildīt saistības pret Bankas kreditoru

pilnā apmērā. Līdz ar to esot aizskartas Bankas kreditora

pamattiesības. Šis jautājums galīgi esot izlemts ar Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 9. oktobra

lēmumu civillietā, kurā skaidri atzīts, ka Bankai ir pienākums

šos finanšu līdzekļus Latvijas valstij pārskaitīt nekavējoties,

"apejot" visus pārējos Bankas kreditorus. No šā lēmuma

esot skaitāms sešu mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai

Satversmes tiesā.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam,

visupirms esot secināms, ka Bankas kreditora prasījums pret Banku

kā saistībtiesisks prasījums ir īpašums Satversmes 105. panta

izpratnē. Tādējādi ar apstrīdētajām normām esot ierobežotas

Bankas kreditoram Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos

ietvertās tiesības uz īpašumu, atņemot vērtību Bankas kreditora

prasījumam pret Banku maksātnespējas procesā. No apstrīdētajām

normām izrietošais Bankas kreditora prasījuma vērtības

samazinājums neesot komercdarbības risks, kuru kreditors būtu

varējis paredzēt, veicot noguldījumus Bankā. Proti, apstrīdēto

normu piemērošanas pamats esot iespējamā citu Bankas kreditoru

mantas noziedzīgā izcelsme, nevis Bankas maksātnespēja un ar to

saistītais risks.

Bankas kreditors, pamatojot savu apgalvojumu, ka apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar

likumu, izvirzījis argumentus, kas ir identiski Bankas

sniegtajiem argumentiem.

Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību

aizsardzība, jo tās esot vērstas uz to, lai noziedzīgi iegūta

manta tiktu izņemta no civiltiesiskās apgrozības.

Apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz mantas konfiskāciju

par labu valstij un ierobežo labticīgas trešās personas, šajā

gadījumā - kredītiestādes kreditora, tiesības uz īpašumu, neesot

piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtējis to,

vai leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas

mazāk ierobežotu labticīgas trešās personas tiesības.

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam, esot svarīgi tas, ka Bankā esošo finanšu līdzekļu

konfiskācijas rezultātā Bankas kreditors pilnībā zaudējis sava

īpašuma - kreditora prasījuma - vērtību un tādējādi Satversmes

105. pantā ietvertās pamattiesības esot aizskartas iespējami

smagākajā veidā.

Vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz ikvienu personu, kuras

intereses tās aizskar, esot jāņem vērā, ka tādas pašas vai

līdzīgas faktiskās sekas būšot arī citiem Bankas kreditoriem.

Apstrīdētās normas varot radīt tādu situāciju, ka pilnīgi visa

maksātnespējīgā uzņēmuma manta, negaidot maksātnespējas procesa

noslēgšanos un apejot pārējos kreditorus, tiek pārskaitīta valsts

budžetā tādēļ vien, ka kāds no maksātnespējīgā uzņēmuma

kreditoriem ir veicis noziedzīgas darbības. Tādējādi esot

apdraudēta sabiedrības uzticēšanās maksātnespējas procesa

regulējumam, turklāt tas kaitējot uzņēmējdarbības videi un visai

valsts ekonomikai.

Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam

izpaužoties divos aspektos.

Pirmkārt, apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam

esot saistīta ar nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret personām,

kurām ir prasījuma tiesības pret maksātnespējīgo kredītiestādi.

Personas, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, esot

valsts un pārējie Bankas kreditori maksātnespējas procesā. No

Kredītiestāžu likuma izrietot, ka arī valsts, ja tai ir prasījuma

tiesības pret kredītiestādi, ir uzskatāma par kredītiestādes

kreditoru. Iepriekšminēto neietekmējot tiesiskais pamats, uz kura

balstīts valsts kā kreditora prasījums, bet tas esot saistāms ar

kreditoru vienlīdzības principa ievērošanu. Ja kādi prasījumi

netiktu pakļauti maksātnespējas procesa kārtībai, bet tik un tā

tiktu apmierināti no parādnieka mantas, zustu maksātnespējas

procesa jēga.

Atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka valsts var

panākt, lai tās prasījums pret Banku tiek apmierināts pirms

Bankas maksātnespējas procesa noslēgšanās. Turklāt valstij esot

iespējams savu prasījumu apmierināšanu panākt pilnā apmērā, un

līdz ar to valsts esot nostādīta privileģētā stāvoklī iepretim

visiem citiem Bankas kreditoriem. To pašu iemeslu dēļ, kuri

minēti, vērtējot pamattiesību ierobežojumu kontekstā ar

Satversmes 105. pantu, nevarot uzskatīt, ka šāda atšķirīga

attieksme būtu noteikta ar likumu. Turklāt neesot konstatējams

saprātīgs un objektīvs ar apstrīdētajām normām radītās atšķirīgās

attieksmes iemesls. Vienīgais rezultāts, ko dodot noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskācija ārpus maksātnespējas procesa šādā

gadījumā, esot tas, ka valsts saņem finanšu līdzekļus ātrāk un

lielākā apmērā. Tomēr papildu ieguvumi valsts budžetā ne vien

neesot leģitīms apstrīdēto normu mērķis, bet arī nevarot kalpot

par pamatu ar apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai

attieksmei.

Pat ja tiktu konstatēts, ka atšķirīgajai attieksmei ir

leģitīms mērķis, apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma

principam.

Otrkārt, apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam

esot saistīta ar nepamatoti vienādu attieksmi pret kredītiestādes

kreditoriem, kuri atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos.

Salīdzināmās personas, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, esot

maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditors un tādas

kredītiestādes kreditors, kura neatrodas maksātnespējas procesā.

Brīdī, kad tiek pasludināts kredītiestādes maksātnespējas

process, tās kreditori nonākot būtiski atšķirīgā situācijā.

Proti, ja kredītiestādei nav pasludināts maksātnespējas process,

tad kreditora tiesības un iespējas saņemt sava prasījuma

apmierinājumu neietekmējot kredītiestādes attiecības ar citiem

kreditoriem, tai skaitā neesot atkarīgas no tā, ka cita kreditora

veikts noguldījums kredītiestādē tiek atzīts par noziedzīgi

iegūtu mantu un konfiscēts valsts labā. Turpretim maksātnespējas

procesa ietvaros kredītiestādes kreditora iespējas panākt savu

prasījumu apmierināšanu esot tieši atkarīgas no kredītiestādes

mantas apjoma un citu kreditoru prasījumiem. Ja par noziedzīgi

iegūtu mantu tiek atzīti un valsts labā konfiscēti kredītiestādes

mantā ietilpstoši finanšu līdzekļi laikā, kamēr kredītiestāde

atrodas maksātnespējas procesā, tad maksātnespējīgās

kredītiestādes mantas konfiskācija tieši aizskarot visus šīs

kredītiestādes kreditorus.

Šādu vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām

personām nevarot atzīt par noteiktu ar likumu jau iepriekšminēto

iemeslu dēļ. Turklāt tā neesot arī attaisnojama, jo neesot

saskatāms objektīvs un racionāls pamats tam, kādēļ

maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoriem būtu kā vienīgajiem

jāuzņemas negatīvās sekas, kas izriet no apstrīdēto normu

piemērošanas šādai kredītiestādei. Ņemot vērā apstrīdēto normu

izstrādes gaitu, esot secināms, ka likumdevējs nav ņēmis vērā

maksātnespējīgās kredītiestādes kreditoru intereses un nav

apsvēris sekas, ko apstrīdētās normas radīs šādā situācijā. Taču

likumdevējam esot bijis pienākums izstrādāt tādas tiesību normas,

kas diferencētu apstrīdēto normu radītās sekas atkarībā no tā,

vai tiek konfiscēta kredītiestādes manta un vai kredītiestāde

atrodas maksātnespējas procesā.

Pat ja tiktu konstatēts, ka vienādajai attieksmei ir leģitīms

mērķis, apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam.