5. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, -

Saeima - norāda, ka tiesvedība lietā gan attiecībā uz

Banku, gan Bankas kreditoru (turpmāk arī - Pieteikumu

iesniedzēji) būtu izbeidzama.

5.1. Attiecībā uz Banku tiesvedība lietā būtu

izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu.

Pirmkārt, ar apstrīdētajām normām netiekot aizskartas Bankas

pamattiesības, un Bankas pieteikums esot vērsts uz citu personu -

Bankas kreditoru - pamattiesību aizsardzību. Apstrīdētās normas,

kas piemērotas ar tiesu nolēmumiem, ar kuriem Bankas noguldītāju

finanšu līdzekļi atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu un noteikta

to konfiskācija valsts labā, radot nelabvēlīgas sekas tieši šiem

noguldītājiem, nevis Bankai, kuras kontos šie finanšu līdzekļi

noguldīti. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

nolēmumos, ar kuriem konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta,

nepārprotami esot norādīts tas, ka par noziedzīgi iegūtiem tiek

atzīti tieši finanšu līdzekļi, kas glabājas noguldītāju kontos,

nevis tas, ka tiktu konfiscēti Bankas īpašumā esoši finanšu

līdzekļi.

Turklāt nekāda juridiska nozīme neesot piešķirama tiesiskajām

attiecībām, kas rodas starp kredītiestādi un noguldītāju,

izvērtējumam par to, kas uzskatāms par Bankā noguldīto finanšu

līdzekļu īpašnieku, un tam, vai noguldītājs saglabā prasījuma

tiesības pret kredītiestādi. Pat ja tiktu uzskatīts, ka

kredītiestādē noguldīto finanšu līdzekļu īpašnieks ir Banka, bet

noguldītājiem ir vien prasījuma tiesības pret Banku, tāpat esot

secināms, ka apstrīdētās normas nerada nelabvēlīgas sekas tieši

Bankai. Proti, tādā gadījumā ar tiesas nolēmumiem par Bankā

noguldīto finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu

tieši noguldītāji zaudētu prasījuma tiesības pret Banku.

Bankas pieteikums esot pretrunīgs. Ja atzītu, ka ar minētajiem

tiesas nolēmumiem tiek atsavināts Bankas īpašums, izveidotos tāda

situācija, ka ar tiesas nolēmumiem noguldītājiem tiek atstātas

prasījuma tiesības pret kreditoru vai arī tiek atsavināts gan

Bankas īpašums, gan noguldītāju prasījuma tiesības pret Banku.

Tas nozīmētu, ka noguldīto finanšu līdzekļu summa tiek atsavināta

dubultā apmērā, un tas nebūtu pareizi.

Pēc tiesas nolēmumiem Bankai esot tikai un vienīgi pienākums

izpildīt šos nolēmumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, un

šis pienākums neizrietot no apstrīdētajām normām. Bankas

situācija nemainītos pat tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa

atzītu apstrīdētās normas par spēkā neesošām un par noziedzīgi

iegūtu mantu atzītie finanšu līdzekļi netiktu konfiscēti valsts

labā. Proti, Banka esot likvidējama kredītiestāde, un šos finanšu

līdzekļus tāpat iegūtu nevis Banka, bet gan Bankas kreditori.

Ar tiesas nolēmumiem, kas stājušies spēkā, esot pierādīta

mantas noziedzīgā izcelsme, tādējādi attiecībā uz šādu mantu

neesot piemērojams Satversmes 105. pants.

Otrkārt, Banka neesot ievērojusi pieteikuma iesniegšanas

termiņu. Šis termiņš esot skaitāms no to tiesas nolēmumu, ar

kuriem attiecīgo noguldītāju finanšu līdzekļi atzīti par

noziedzīgi iegūtiem un noteikta to konfiskācija valsts labā,

spēkā stāšanās dienas. Pretēji Bankas norādītajam, tieši ar šo

tiesas nolēmumu spēkā stāšanās dienu galīgi esot izlemts

jautājums par Bankas atvērtajos kontos noguldīto finanšu līdzekļu

atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un konfiskāciju valsts labā.

Tieši tas esot apstāklis, ar kuru Banka saista savu pamattiesību

aizskārumu. Par attiecīgajiem nolēmumiem esot izdoti

izpildraksti. Tam, ka šajos nolēmumos nebija noteikta to izpildes

kārtība, neesot nekādas nozīmes, jo attiecīgā kārtība esot

noteikta Kriminālprocesa likuma 634.1 panta

divpadsmitajā daļā. Šajā normā expressis verbis esot bijis

paredzēts nevis tas, ka šādu lēmumu izpildē piemērojams

Kredītiestāžu likums, bet gan tas, ka nolēmums par noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju izpildāms likumā vai rīcību ar

valstij piekritīgo mantu regulējošos normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā. Pieteikuma iesniegšanas termiņa sākumu

saistīt ar nolēmumu civilprocesā neesot pamatoti, jo nevienā citā

tiesas procesā nevarot tikt izdarīts secinājums, ka Bankas

atvērtajos kontos noguldītie finanšu līdzekļi nav atzīstami par

noziedzīgi iegūtu mantu un nav konfiscējami valsts labā.

Tā kā tiesas nolēmumi, no kuriem skaitāms termiņš pieteikuma

iesniegšanai Satversmes tiesā, stājušies spēkā attiecīgi 2018.

gada 31. jūlijā un 2019. gada 16. aprīlī, bet pieteikums

Satversmes tiesā iesniegts 2021. gada 7. aprīlī, termiņš neesot

ievērots.

Banka apstrīdējusi tiesību normas, kuras paredz noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā vai atdošanu īpašniekam

vai likumīgajam valdītājam, nevis tiesību normas, kuras regulē to

tiesas lēmumu izpildi, ar kuriem manta atzīta par noziedzīgi

iegūtu un noteikta tās konfiskācija valsts labā, tādēļ šajā

aspektā prasījuma robežas nevarot tikt paplašinātas.

Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotie pārstāvji Jānis Priekulis un

Andrejs Stupins atkārtoja Saeimas atbildes rakstā minētos

argumentus un papildus norādīja, ka par tiesiska darījuma

priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskās

apgrozības. Līdz ar to īpašuma tiesības nevarot būt sekas, kas

izrietētu no tā, ka kāda persona mēģinājusi legalizēt noziedzīgi

iegūtus līdzekļus. No Satversmes neizrietot paļāvība uz to, ka

noziedzīgi iegūti līdzekļi, kas atrodas kredītiestādē, jelkad

turpinās piedalīties civiltiesiskajā apritē un segs personu

prasījumus pret kredītiestādi.

Banka esot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma

(turpmāk - Legalizācijas novēršanas likums) subjekts, kuram

izvirzītas īpašas rūpības prasības, lai novērstu iespēju, ka tajā

var tikt noguldīti nelegālas izcelsmes līdzekļi. Absurdi būtu

atzīt, ka tai varētu pienākties ar labticīgu trešo personu

saistītas garantijas attiecībā uz tās piedāvātajiem

pakalpojumiem. Nevarot būt tāda situācija, ka pati kredītiestāde

ir galvenais ieguvējs no tā, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījušas

personas spējušas apiet tās iekšējās kontroles sistēmu.

5.2. Arī attiecībā uz Bankas kreditoru tiesvedība lietā

būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 6. punktu.

Pirmkārt, Bankas kreditoram nemaz netiekot aizskartas

Satversmē noteiktās pamattiesības. Īpašums, kas ar tiesas

nolēmumiem atzīts par noziedzīgi iegūtu, neesot Bankas kreditora

īpašums. Bankas kreditors esot apstrīdējis normas, kas nosaka

pamatprincipu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta valsts

labā, bet neregulē jautājumu par to, kā izpildāmi tiesu lēmumi,

ar kuriem manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un noteikta tās

konfiskācija valsts labā. Šo jautājumu regulējot citas tiesību

normas, tai skaitā Kriminālprocesa likuma 634.1 panta

divpadsmitā daļa. Tādējādi pieteikumā apstrīdēto normu izvēle

neesot pareiza, turklāt visa Bankas kreditora pieteikumā ietvertā

argumentācija būtībā attiecoties uz pavisam citu personu - Banku.

Proti, argumentācija esot balstīta uz to, ka nav pieļaujama

labticīgai trešajai personai piederoša īpašuma atsavināšana un

labticīgā trešā persona šajā gadījumā esot Banka. Turklāt

Satversmes 105. pants dodot personai tiesības tikai uz likumīgi

iegūtu īpašumu.

No Bankas kreditora pieteikuma neesot iespējams pārliecināties

par to, ka tieši apstrīdētās normas ir tās, kas varētu radīt

pieteikumā norādītās nelabvēlīgās sekas. Pieteikumam esot

pievienots dokuments, no kura izrietot, ka maksātnespējas procesa

administrators veic vairākas darbības, kas vērstas uz to, lai

šajā procesā nodrošinātu kreditora prasījuma apmierināšanu pēc

iespējas lielākā apmērā. Tādējādi Bankas kreditors neesot

pamatojis to, ka maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams

atgūt Bankas kreditora prasījuma apmierināšanai nepieciešamos

finanšu līdzekļus.

Otrkārt, Bankas kreditors neesot ievērojis pieteikuma

iesniegšanas termiņu. Šāds Saeimas viedoklis esot pamatots ar

tiem pašiem apsvērumiem, kas izvirzīti attiecībā uz Bankas

pieteikumu. Proti, termiņš esot skaitāms no to tiesas nolēmumu,

ar kuriem attiecīgo noguldītāju finanšu līdzekļi atzīti par

noziedzīgi iegūtiem un noteikta to konfiskācija valsts labā,

spēkā stāšanās dienas.

Ja tiesvedība lietā netiktu izbeigta, tad, pēc Saeimas

ieskata, apstrīdētās normas būtu atzīstamas par atbilstošām

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam.

Latvijai esot saistoši vairāki starptautiskie līgumi, no

kuriem izrietot valsts pienākums nodrošināt noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskāciju, - Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada

13. decembra Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību

(turpmāk - Palermo konvencija), Eiropas Padomes 2005. gada 16.

maija Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu,

izņemšanu un konfiskāciju (turpmāk - Varšavas konvencija),

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1998. gada 20. decembra Konvencija

pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (turpmāk -

Vīnes konvencija). Tāpat Latvijai esot saistoša Direktīva

2014/42/ES, no kuras arī izrietot valsts pienākums nodrošināt

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju.

Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu, Saeima nepiekrīt Bankas kreditora norādītajam, ka neesot

saprotams tas, ka par noziedzīgi iegūtu mantu būtu jāuzskata

Bankā esošie finanšu līdzekļi, nevis Bankas kreditora prasījuma

tiesības pret Banku. Apstrīdētās normas nenosakot to, kas ir

noziedzīgi iegūta manta, jo to skaidri nosakot Krimināllikuma

70.11 panta pirmā daļa. Tāpat apstrīdēto normu

pieņemšanas apstākļi liecinot par to, ka tās pieņemtas un

izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā. Lai gan pētījumi, sociālās ietekmes izvērtējums, risku

novērtēšanas pasākumi un citi analītiski instrumenti varot

uzlabot likumdošanas kvalitāti un veicināt tiesiskā regulējuma

stabilitāti, tomēr no Satversmes neizrietot tas, ka šādu pasākumu

veikšana attiecībā uz jebkuru Saeimas pieņemtu normu būtu

obligāts priekšnoteikums konstatācijai, ka šī norma ir uzskatāma

par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt no apstrīdēto

normu pieņemšanas apstākļiem izrietot, ka to pieņemšanā ir

ievēroti ne vien vairāki starptautiskie tiesību dokumenti, bet

arī dažādi pētījumi. Tas, vai apstrīdētās normas atbilst

Direktīvas 2014/42/ES prasībām, neesot izvērtējams konkrētā

pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijas elementa

ietvaros.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot, ka

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija kriminālprocesa ietvaros

ir sabiedrības interesēs un tas esot līdzeklis, kas izmantojams,

lai atturētu personas no iesaistīšanās noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanā, citstarp arī ievērojot principu, ka "noziedzīgs

nodarījums nenes augļus". Tādējādi ar apstrīdētajām normām

radītais pamattiesību ierobežojums, ciktāl tas paredz noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un noziedzīgi iegūtu

finanšu līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā, esot vērsts uz

Latvijas starptautisko saistību ievērošanu. Tādā veidā tiekot

nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

aizsardzība.

Bez juridiskas ievērības esot atstājams Bankas kreditora

arguments, ka ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību

ierobežojums nav piemērots leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti,

nevarot atzīt, ka izskatāmajā lietā tiek konfiscēts labticīgai

trešajai personai piederošs īpašums, jo tiekot konfiscēts nevis

Bankas, bet gan Bankas noguldītāju īpašums. Pamattiesību

ierobežojums, tieši pretēji Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumiem,

esot piemērots līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo

apstrīdētās normas nodrošinot to, ka nav iespējams gūt mantisku

labumu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, un atturot personas

no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, bet tieši mantiska labuma

gūšana esot viens no lielākajiem noziedzības pamudinātājiem.

Ar tiesas nolēmumiem esot konfiscēts noguldītāju, nevis Bankas

īpašums, un noguldītāju īpašums esot konfiscēts valsts labā tieši

saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielā apmērā,

kas veikta, izmantojot Bankā atvērtos noguldītāju kontus.

Tādējādi jebkurš cits iznākums, kas nebūtu šādas noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskācija valsts labā, nesasniegtu leģitīmos

mērķus tādā pašā kvalitātē.

Labums, ko iegūst sabiedrība no apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma, neapšaubāmi esot lielāks par Bankas

kreditora tiesībām uz īpašumu nodarīto kaitējumu. Ja šāda

noziedzīgi iegūta manta netiktu konfiscēta, tas, pēc Saeimas

ieskata, nozīmētu to, ka personas netiek atturētas no

iesaistīšanās noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, turklāt pavērtos

lielāka iespēja legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus caur

kredītiestādēm.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Saeima norāda, ka prasījums par noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un iegūto finanšu

līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā rodoties tāpēc, ka konkrētā

manta ir tieši vai netieši iegūta noziedzīga nodarījuma

rezultātā, tāpēc tas esot īpašs prasījums. Tas varot rasties

neatkarīgi no tā, vai kredītiestādei ir pasludināta

maksātnespēja. Neesot iespējams prasījumu par noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskāciju un iegūto līdzekļu ieskaitīšanu valsts

budžetā salīdzināt ar citiem prasījumiem, kas personām ir pret

kredītiestādi. Tādējādi valsts, ja tai ir prasījums pret

kredītiestādi par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju un

iegūto līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā, apstrīdēto normu

kontekstā neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

citiem kredītiestādes kreditoriem.

Tāpat Saeima nepiekrīt, ka atšķirīgos apstākļos atrodoties

likvidējamas kredītiestādes kreditori un tādas kredītiestādes

kreditori, kura nav likvidējama, kā arī tam, ka apstrīdētās

normas šādos apstākļos paredzot vienādu attieksmi. Bankas

kreditora norādītās sekas neizrietot no apstrīdētajām normām.

Turklāt pat tad, ja kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi

tiek atzīti par noziedzīgi iegūtiem laikā, kad kredītiestādei nav

pasludināta maksātnespēja, varot izveidoties tāda situācija, ka

kredītiestāde nevar pilnībā apmierināt savu kreditoru prasījumus.

Proti, spēja apmierināt kreditoru prasījumus esot atkarīga no

kredītiestādes rīcībā esošās mantas - faktiskās situācijas -,

nevis no apstrīdētajām normām. Tādējādi tas vien, ka

kredītiestādei ir pasludināta maksātnespēja, nenozīmējot to, ka

šīs kredītiestādes kreditori būtu atšķirīgos apstākļos nekā tādas

kredītiestādes kreditori, kurai nav pasludināta

maksātnespēja.