14. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

nostāda viņu nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiesu,

kurai esot piešķirts neierobežots laiks gara sprieduma

sagatavošanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pušu

līdztiesība tiktu nodrošināta tad, ja apstrīdēto normu vietā

apelācijas instances tiesai tiktu piešķirtas tiesības pagarināt

kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu bez likumā noteikta

ietvara.

Pušu līdztiesības princips ir būtisks kriminālprocesa

princips, kas citstarp ietverts Satversmes 92. pantā un

Konvencijas 6. panta 1. punktā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka tiesības uz aizstāvību, kuru garantijas ietvertas

arī Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunktā,

noteiktas tālab, lai nodrošinātu procesuālo līdztiesību

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 20.

janvāra sprieduma lietā "Mayzit v. Russia", pieteikums

Nr. 63378/00, 79. punktu). Pušu līdztiesības princips

pieprasa, lai katrai pusei tiktu nodrošināta jēgpilna iespēja

izklāstīt savu pozīciju tādos apstākļos, kas to nenostāda

neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar oponentu (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 18. marta

sprieduma lietā "Foucher v. France", pieteikums

Nr. 22209/93, 34. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v.

the Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 146.

punktu). Tomēr šis princips attiecas uz noteiktu personu

loku, galvenokārt uz prokuroru un personu, kura īsteno aizstāvību

(sal. sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada

17. maija sprieduma lietā "Nekrasov v. Russia",

pieteikums Nr. 8049/07, 112. punktu). Tātad Konvencijas 6.

panta 3. punkta "b" apakšpunkta mērķis ir nodrošināt

apsūdzības un aizstāvības vienlīdzību, piešķirot tām vienādu vai

salīdzināmu tiesību apjomu.

Apstrīdētajās normās noteiktais termiņš attiecas uz ikvienu

personu, kurai Kriminālprocesa likums paredz tiesības iesniegt

kasācijas sūdzību vai kasācijas protestu, tostarp personu, kurai

ir tiesības uz aizstāvību, cietušo, kriminālprocesā aizskarto

mantas īpašnieku un prokuroru. Tādējādi tiek nodrošināts

procesuālais taisnīgums.

Turpretim tiesa ir viens no trim valsts varas atzariem. Tiesas

uzdevums ir izvērtēt visu tiesvedības procesa dalībnieku

argumentus, pārbaudīt pierādījumus un uz to pamata pieņemt

tiesisku un taisnīgu nolēmumu. Lai gan tiesnesis savā darbībā

mijiedarbojas ar tiesvedības procesa dalībniekiem, viņa statuss

nav pielīdzināms to statusam. Tiesas spriedumam ir jāaptver visu

procesā iesaistīto personu argumenti gan individuāli, gan to

kopsakarā, tādēļ tiesas sprieduma rakstīšana ne saturiski, ne

sistēmiski, nedz arī apjoma ziņā nav salīdzināma ar kasācijas

sūdzības sastādīšanu par to. Turklāt kasācijas instances tiesa,

citstarp arī kriminālprocesā, sniedz principiālu likuma materiālo

un procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt ne

tikai tās konkrētās personas tiesības, kura vērsusies ar sūdzību

kasācijas instances tiesā konkrētā lietā, bet arī daudzu personu

tiesības dažādos tiesu procesos (sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.2.

punktu).

Gadījumi, kad tiesa nesamērīgi ilgi pagarina pilnā nolēmuma

sagatavošanas termiņu, var tikt vērtēti, pārbaudot, vai ievērotas

personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā

termiņā. Tomēr procesa dalībnieks to nevar izmantot par pamatu

tiesai noteiktajiem termiņiem pielīdzināmu sūdzības iesniegšanas

termiņu pieprasīšanai.

Tādējādi laiks, ko apelācijas

instances tiesa izmanto sprieduma sastādīšanai, nav salīdzināms

ar apstrīdētajās normās noteikto aizstāvības sagatavošanas

termiņu.