3. pants

Pieteikumu iesniedzēji - ārvalsts

komersants "KASPIANLAB LP" un AS "ASG Resolution

Capital" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata,

ka Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtās daļas vārdi

"rajona (pilsētas) tiesai" neatbilst Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Pieteikuma iesniedzējs "KASPIANLAB LP" papildus norāda,

ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz procesiem par

noziedzīgi iegūtu mantu, kuros apelācijas instances tiesvedība

šīs normas spēkā stāšanās dienā jau bija uzsākta, nav atbilstoša

no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības

aizsardzības principam.

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apgabaltiesa uz

apstrīdētās normas pamata atteicās no Pieteikumu iesniedzējiem

pieņemt pierādījumus, kurus tie vēlējās iesniegt.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 92. pantam, jo tā nesamērīgi ierobežo Pieteikumu

iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, neļaujot procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu gaitā, kamēr lieta vēl tiek skatīta tiesā

pēc būtības, iesniegt pierādījumus, kas varētu būtiski ietekmēt

kriminālprocesa iznākumu. Pieteikuma iesniedzēja AS "ASG

Resolution Capital" papildus norāda, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums ietver pušu līdzvērtīgu iespēju principu un

sacīkstes principu. Pieteikuma iesniedzējam kā aizskartajam

mantas īpašniekam ir jāpierāda mantas izcelsmes likumība,

savukārt procesa virzītājam ir pienākums pierādīt, ka mantas

izcelsme, "visticamāk", ir noziedzīga. Tādējādi lielāks

pierādīšanas slogs ir uzlikts tieši Pieteikuma iesniedzējam.

Savukārt apstrīdētā norma, aizliedzot iesniegt pierādījumus gan

Pieteikuma iesniedzējam, gan procesa virzītājam, pārkāpj pušu

līdzvērtīgu iespēju principu.

Pieteikuma iesniedzējs "KASPIANLAB LP" norāda, ka

tam pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās bija tiesiska

paļāvība uz to, ka pierādījumus varēs iesniegt arī apgabaltiesā.

Taču likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav paredzējis

pārejas periodu attiecībā uz tādām tiesvedībām, kurās vēl pirms

apstrīdētās normas spēkā stāšanās lieta nodota apgabaltiesai.

Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir pārkāpusi labas

likumdošanas principu, jo nav izvērtējusi tās atbilstību nedz

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) 6. panta 1. punktā garantētajām tiesībām

uz taisnīgu tiesu, nedz arī Eiropas Savienības tiesībām, proti,

Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk - Harta), Eiropas

Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvai 2014/42/ES

par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un

konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk - Direktīva 2014/42/ES)

un Eiropas Savienības Padomes pamatlēmumam 2005/212/TI (2005.

gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma

rīku un īpašuma konfiskāciju (turpmāk - Pamatlēmums 2005/212/TI).

Likumdevējs nav apzinājis situācijas, kad jauni fakti vai

pierādījumi ir kļuvuši zināmi jau pēc lietas izskatīšanas pirmās

instances tiesā, piemēram, kad pēc pirmās instances tiesas lēmuma

pieņemšanas ir pieņemts vai kļuvis zināms lēmums par ārvalstī

uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, kas ietekmē procesa virzītāja

pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.

Ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi var sasniegt ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, piemēram, no vienas puses, nosakot tādu regulējumu,

ka visi pierādījumi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

iesniedzami rajona (pilsētas) tiesā, bet, no otras puses,

paredzot iespēju pierādījumus iesniegt apgabaltiesā, ja tam ir

objektīvi iemesli un saprātīgs pamatojums.