12. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

12.1. Lietā Nr. 2001-10-01 citastarp tika atzīts, ka

prasības, ko taisnīgas tiesas jēdziens izvirza krimināllietas

izskatīšanas procedūrai kopumā, attiecināmas arī uz lietas

izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 4. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa kārtību, kādā ierosināma procedūra -

kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem -,

jau ir atzinusi par tādu, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā

teikuma tvērumā.

12.2. Satversmes 92. pantā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek

izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5.

marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu

un 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 6.

punktu).

Neatņemams taisnīgas tiesas elements ir taisnīgs tiesvedības

procesa rezultāts, proti, taisnīgs spriedums. Procesuālie likumi

izvirza vairākas prasības, kas vērstas uz taisnīga sprieduma

nodrošināšanu, piemēram, tiesas objektivitāte un neitralitāte,

pušu līdztiesības princips, pierādījumu pārbaude, tiesības

pārsūdzēt nolēmumu apelācijas instances tiesā un citas. Šādu

prasību pareizas piemērošanas un mijiedarbības rezultātā ir

iespējams nonākt līdz taisnīgam spriedumam. Taisnīgam spriedumam

jābūt pamatotam un tiesību normām atbilstošam (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr.

2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Lai noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko arī

sasaistē ar citām Satversmes normām un principiem, tostarp

tiesiskas valsts principu. Tiesiskas valsts principa būtiska

sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 8. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Viena no tiesiskās

noteiktības principa izpausmēm ir res judicata

princips.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka res judicata princips

veido Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

saturu. Saskaņā ar šo principu nevienam nav tiesību uz galīga un

spēkā esoša sprieduma pārskatīšanu ar mērķi panākt atkārtotu

lietas izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7. un 17.3. punktu).

Savu tiesību un likumisko interešu aizstāvēšana Satversmes 92.

panta izpratnē nenozīmē tiesības uz bezgalīgu tiesas procesu,

bet, gluži otrādi, uz procesu, kuram saprātīgā laikā jānoslēdzas

ar spēkā stājušos spriedumu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 5.

punktu).

12.3. Satversmes tiesas praksē vairākkārt atzīts, ka

Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr.

2008-43-0106 10. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību normas

un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo

par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un

tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai

ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.

punktu).

No Konvencijas 7. protokola 4. panta otrās daļas izriet, ka

atsevišķos gadījumos ir pieļaujama lietas atkārtota izskatīšana,

proti, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem

apstākļiem vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas

kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu. Savukārt Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) vairākās lietās ir atzinusi,

ka par atbilstošāko veidu Konvencijas 6. panta pārkāpuma

novēršanai uzskatāma lietas izskatīšana tiesā de novo vai,

ja iesniegts attiecīgs lūgums, tiesvedības atjaunošana (sk.,

piemēram, ECT 2010. gada 20. aprīļa sprieduma lietā "Laska

and Lika v. Albania", pieteikumi Nr. 2315/04 un 17605/04,

74. punktu).

Turklāt ECT norāda, ka atsevišķos gadījumos ar tiesvedības

atjaunošanu lietā ir iespējams pilnībā novērst acīmredzamu

personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, piemēram, tādu

pierādījumu izmantošanu kriminālprocesā, kuri ir iegūti,

pārkāpjot spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu

(sk., piemēram, ECT 2014. gada 11. februāra sprieduma

lietā "Cēsnieks v. Latvia", pieteikums Nr. 9278/06, 65.

un 78. punktu). Minētais norādījums ir pamatots ar atziņu, ka

šādu pierādījumu izmantošana kriminālprocesā būtisku faktu

noskaidrošanai vienmēr rada nopietnas šaubas par visa

kriminālprocesa taisnīgumu un liek visu šo procesu uzskatīt par

prettiesisku (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 1.

jūnija sprieduma lietā "Gäfgen v. Germany", pieteikums

Nr. 22978/05, 66. punktu).

Saskaņā ar Konvencijas 46. pantu dalībvalstīm ir juridiski

saistošs ECT galīgais spriedums ikvienā lietā, kurā attiecīgā

dalībvalsts ir viena no pusēm. Savukārt ECT sprieduma izpildi

uzrauga Eiropas Padomes Ministru komiteja. Eiropas Padomes

Statūtu 15. panta "b" punkts noteic, ka Ministru

komiteja ir tiesīga pieņemt rekomendācijas dalībvalstu valdībām.

Kaut arī šīs rekomendācijas nav juridiski saistošas, tās tiek

pieņemtas jautājumos, kas tiek atzīti par dalībvalstu kopējās

politikas jautājumiem. Eiropas Padomes Ministru komiteja 2000.

gada 19. janvārī ir pieņēmusi rekomendāciju Nr. R(2000)2

"Par atsevišķu lietu pārskatīšanu vai izskatīšanu no jauna

nacionālajā līmenī pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumiem" [Recommendation No. R (2000) 2

of the Committee of Ministers to member states on the

re-examination or reopening of certain cases at domestic level

following judgements of the European Court of Human

Rights].

Minētajā rekomendācijā Ministru komiteja aicina dalībvalstis

izvērtēt savas tiesību sistēmas, lai pārliecinātos, ka tajās ir

pieejama atbilstoša iespēja pārskatīt lietas (tai skaitā

atjaunojot tiesvedību) gadījumos, kad ECT atzinusi, ka ir

pārkāpta Konvencija, īpaši gadījumos, kad: 1) valsts iestādes

pieņemtais lēmums, ar ko pārkāptas personas cilvēktiesības,

joprojām šai personai rada būtiskas nelabvēlīgas sekas, kuras nav

pienācīgi novēršamas, izmaksājot kompensāciju, un kuras nav

iespējams novērst citādi, kā vien pārskatot lietu vai atjaunojot

tiesvedību; 2) ECT spriedums apliecina, ka: a) apstrīdētais

valsts iestādes lēmums pēc būtības ir pretrunā ar Konvenciju vai

b) konstatētais Konvencijas pārkāpums izriet no procesuālām

kļūdām vai nepilnībām, kas ir tik būtiskas, ka rada nopietnas

šaubas par apstrīdētās konkrētajā valstī īstenotās procedūras

iznākuma pareizību.

Arī juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka gadījumos, kad spēkā

stājušies tiesas nolēmumi, visticamāk, var tikt uzskatīti par

netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam, nevis

tiesiskās noteiktības principam (sk., piemēram: Hoffmann R.

Verfahrensgerechtigkeit. Studien zu einer Theorie prozeduraler

Gerechtigkeit. Paderborn: Schöningh, 1992, S. 132-133).

Tātad ir iespējami gadījumi, kad

tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno

tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs nolēmums.

12.4. Pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem

iesniegšana, līdzīgi kā protesta iesniegšana par spēkā stājušos

tiesas nolēmumu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu

būtisku pārkāpumu, nav uzskatāma par pārsūdzību un nav

pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā (sal.: Satversmes tiesas

2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 15.1.

punkts).

Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

un spēkā stājušos nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo

vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu ir tiesību

institūti, kas veidoti kā tiesību uz taisnīgu tiesu papildu

garantija likumā noteiktā gadījumā. Satversmes tiesa jau

atzinusi, ka kriminālprocesa atjaunošanas sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem funkcija ir atrisināt kolīziju starp taisnīguma un

tiesiskās stabilitātes principiem, kas abi vienlaikus ir

izsecināmi no tiesiskas valsts idejas (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 8. punktu).

Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

ir sevišķa procesuāla stadija, kas iespējama vienīgi tādā

gadījumā, kad tai ir likumā noteiktais pamats. Pēc tam, kad

stājies spēkā nolēmums krimināllietā, var atklāties apstākļi,

kas, izskatot krimināllietu, netika ņemti vērā, jo nebija vai

nevarēja būt zināmi. Šādos gadījumos taisnīgas tiesas un tās

elementa - taisnīga sprieduma - nodrošināšanai jāparedz iespēja

labot pieļauto netaisnību, atjaunojot kriminālprocesu, lai

krimināllietas izskatīšanā tiktu ņemti vērā jaunatklātie

apstākļi. Savukārt gadījumos, kad pamats kriminālprocesa

atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav konstatējams,

taisnīgas tiesas nodrošināšanas labad jāparedz iespēja atteikties

atjaunot kriminālprocesu, tādā veidā respektējot spēkā stājušos

tiesas nolēmumu un ievērojot res judicata principu.

Minētais nozīmē, ka tiesību institūta - kriminālprocesa

atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem - mērķis ir

nodrošināt līdzsvaru divu taisnīgas tiesas satura elementu -

res judicata principa un taisnīga sprieduma - kolīzijas

gadījumā.

Tādējādi Kriminālprocesa likumā

ietvertais regulējums par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem ir vērtējams Satversmes 92. panta pirmā

teikuma tvērumā un tiesvedība lietā ir turpināma.