208. pants
paredzēja, ka pirmstiesas izmeklēšanu pabeidz,

sastādot apsūdzības rakstu (un vēlāk nododot krimināllietu

tiesai), pieņemot lēmumu par lietas izbeigšanu vai pieņemot

lēmumu par lietas nosūtīšanu tiesai medicīniska rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanai. Saskaņā ar KPL 411. pantu

vispārējā kārtībā veikto kriminālprocesu var pabeigt, virzot

procesu uz tiesu, proti, pieņemot lēmumu par krimināllietas

nodošanu tiesai vai pieņemot lēmumu par kriminālprocesa

izbeigšanu, kā arī pieņemot lēmumu un nododot krimināllietu

tiesai medicīniska vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu

noteikšanai.

Satura un mērķu ziņā analogi ir

arī pirmstiesas procesa un pirmstiesas izmeklēšanas posmi.

Kriminālprocesa likums paredz divus pirmstiesas procesa posmus:

izmeklēšanu un kriminālvajāšanu. Savukārt saskaņā ar

Kriminālprocesa kodeksu pirmstiesas izmeklēšanas posmi bija

izziņa un kriminālvajāšana.

Arī no apstrīdētās normas izriet,

ka pirmstiesas izmeklēšana un pirmstiesas process ir līdzīgi

tiesību institūti, jo tajā norādīts, ka krimināllietās, kas

ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim, tiek noteikti

pirmstiesas procesa termiņi tāpat kā kriminālprocesos, kas

uzsākti jau saskaņā ar Kriminālprocesa likumu. Tātad gadījumos,

kad pirmstiesas izmeklēšana līdz Kriminālprocesa likuma spēkā

stāšanās brīdim vēl nebija pabeigta, pirmstiesas process ir

pirmstiesas izmeklēšanas turpinājums. Arī Saeima savā atbildes

rakstā norāda, ka apstrīdētā norma noteic, kā rīkoties gadījumos,

kad krimināllieta ierosināta līdz 2005. gada

1. oktobrim, bet pirmstiesas process tajā vēl nav

beidzies.

Tādējādi Kriminālprocesa kodeksā

reglamentētā procesa stadija - pirmstiesas izmeklēšana - un

Kriminālprocesa likumā paredzētā procesa stadija - pirmstiesas

process - ir kriminālprocesa tiesību institūti, kuru saturs un

mērķi ir līdzīgi.

8.3. Kriminālprocesa

kodekss nenoteica pirmstiesas izmeklēšanas termiņus. Vienīgi KPK

128.2 pants paredzēja, ka kriminālvajāšana pirmstiesas

izmeklēšanā jāpabeidz divu mēnešu laikā, izņemot gadījumus, kad

attiecīgais termiņš tiek pagarināts. Taču Kriminālprocesa kodekss

nenoteica ierobežojumus kriminālvajāšanas termiņa pagarināšanai.

Savukārt KPL 389. pants noteic, ka termiņš, kurā jāpabeidz

pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie piespiedu

līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu, var

sākties dažādos brīžos - gan brīdī, kad pirmstiesas procesā tiek

iesaistīta persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, gan brīdī,

kad personas tiesības rīkoties ar savu īpašumu tiek ierobežotas

ar procesuālajām darbībām, proti, kad personas mantai tiek

uzlikts arests saskaņā ar KPL 361. pantu.

2004. gada 21. maijā

Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un

tādējādi ieguva tiesības uz aizstāvību saskaņā ar KPK

18. pantu. Arests Pieteikuma iesniedzēja mantai tika uzlikts

vēlāk - 2004. gada 2. jūnijā. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs

tika iesaistīts kriminālprocesā ar brīdi, kad viņš ieguva

tiesības uz aizstāvību, nevis ar brīdi, kad viņa mantai tika

uzlikts arests, ir jānoskaidro, vai to personu tiesiskais

statuss, kuras ieguvušas tiesības uz aizstāvību, Kriminālprocesa

likumā un Kriminālprocesa kodeksā ir regulēts līdzīgi.

Kriminālprocesa likums

salīdzinājumā ar Kriminālprocesa kodeksu paredz vairāk tādu

procesuālo statusu, kuros procesā iesaistītā persona iegūst

tiesības uz aizstāvību. Divu procesuālo statusu apzīmējumi ir

identiski gan Kriminālprocesa likumā, gan Kriminālprocesa

kodeksā, proti, aizdomās turētais un apsūdzētais. Persona, pret

kuru tika vērstas jebkādas kriminālprocesuālas darbības laikā,

kad bija spēkā Kriminālprocesa kodekss, tiesības uz aizstāvību

ieguva salīdzinoši vēlāk, nekā to paredz šobrīd spēkā esošais

Kriminālprocesa likums.

Ja pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo

noziedzīgo nodarījumu, tā tiesības uz aizstāvību saskaņā ar KPL

61. panta trešo daļu iegūst jau brīdī, kad tiek iesaistīta

procesuālās darbības veikšanā vai atklātībai tiek nodota

informācija par kriminālprocesa uzsākšanu pret šo personu.

Turpretī KPK 121. pants paredzēja, ka persona tiesības uz

aizstāvību iegūst brīdī, kad kļūst par aizdomās turēto, proti,

tiek aizturēta vai tai tiek piemērots drošības līdzeklis vēl

pirms apsūdzības celšanas.

Tomēr atšķirības abu likumu

regulējumā nav tik būtiskas, lai varētu apgalvot, ka personas,

kas ieguva tiesības uz aizstāvību Kriminālprocesa kodeksā

noteiktajā kārtībā, un personas, kas ieguvušas tiesības uz

aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, atrodas atšķirīgos

apstākļos. Tiesības, kas likumā garantētas personām, kuras iegūst

tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, ir

gandrīz identiskas tām, kas bija noteiktas Kriminālprocesa

kodeksā. Arī tādu tiesības uz aizstāvību ieguvušo personu kā

aizturētais, aizdomās turētais un apsūdzētais procesuālais

stāvoklis abos likumos ir reglamentēts ļoti līdzīgi.

Lai gan KPL 66. pants

aizdomās turētā tiesības nosaka detalizētāk, nekā to darīja

Kriminālprocesa kodekss, gan KPL 66. pantā, gan KPK

121. pantā ir noteikts, ka aizdomās turētajam, citastarp, ir

tiesības uzaicināt aizstāvi, pārsūdzēt kriminālprocesa veikšanai

pilnvarotas amatpersonas rīcību (Kriminālprocesa kodeksā -

izziņas izdarītāja vai prokurora darbības), kā arī sniegt

paskaidrojumus un pieteikt lūgumus. Attiecībā uz apsūdzētā

tiesībām gan KPL 70. pants, gan KPK 95. pants noteic,

ka apsūdzētajam, citastarp, ir tiesības uz aizstāvi, tiesības

zināt, par ko viņš apsūdzēts, sniegt paskaidrojumus, pieteikt

lūgumus, iepazīties ar krimināllietas materiāliem, iesniegt

sūdzības par kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas

darbībām (Kriminālprocesa kodeksā - izziņas izdarītāja vai

prokurora darbībām).

Līdz ar to

personas, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar

Kriminālprocesa kodeksu, un personas, kuras tiesības uz

aizstāvību ir ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu,

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

9. Satversmes tiesai

ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva

saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām, un personām, kuras

tiesības uz aizstāvību ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa

likumu.

Apstrīdētā norma noteic, ka gan

krimināllietās, kas ir ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma

spēkā stāšanās dienai, gan tajos kriminālprocesos, kas ir uzsākti

saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, pirmstiesas procesa termiņš

tiek skaitīts no 2005. gada 1. oktobra. Tādējādi

apstrīdētā norma pati par sevi paredz vienādu attieksmi pret

minētajām personu grupām.

Taču jāņem vērā, ka apstrīdētā

norma paredz tikai kārtību, kādā pirmstiesas procesa termiņi tiek

attiecināti uz krimināllietām, kas ierosinātas līdz

Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai, bet nenoteic pašus

pirmstiesas procesa termiņus un to iestāšanās priekšnoteikumus.

Kā norādīts šā sprieduma 8.1. punktā, apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam nevar tikt

vērtēta atrauti no KPL 389. panta, kas nosaka maksimālo

pirmstiesas procesa termiņu vai termiņu, kādā ir jāatceļ visi

procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā

uz īpašumu. No apstrīdētās normas kopsakarā ar KPL 389. pantu

izriet, ka attieksme pret personu grupām, kas atrodas

salīdzināmos apstākļos, tomēr ir atšķirīga.

Kriminālprocesam, kas uzsākts

saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, maksimāli pieļaujamais

pirmstiesas procesa vai tiesību ierobežojumu termiņš ir noteikts

KPL 389. pantā. Tas var ilgt līdz 24 mēnešiem sevišķi smaga

nozieguma gadījumā. Turpretī tad, ja krimināllieta tika

ierosināta saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām un šīs

lietas ietvaros bija ierobežotas personas tiesības (piemērots

drošības līdzeklis vai uzlikts arests mantai), bet pirmstiesas

izmeklēšana nebija pabeigta līdz 2005. gada 1. oktobrim,

minētais tiesību ierobežojums varēja ilgt vairāk nekā 24 mēnešus,

jo KPL 389. pantā noteiktajā pirmstiesas procesa termiņā

netika ieskaitīts tas laika posms, kurā personas tiesības bija

ierobežotas saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām.

Ņemot vērā minēto, var secināt, ka

tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu

ieguvušo personu, tostarp arī Pieteikuma iesniedzēja, tiesības

varēja tikt ierobežotas ilgāk nekā tiesības uz aizstāvību saskaņā

ar Kriminālprocesa likumu ieguvušo personu tiesības.

Tādējādi

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa

normām un kuru krimināllietās pirmstiesas izmeklēšana nebija

pabeigta līdz 2005. gada 1. oktobrim, un personām, kuras tiesības

uz aizstāvību ir ieguvušas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu.

10. Lai noteiktu, vai šādai

atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jānoskaidro, vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis.

Satversmes 91. panta

kontekstā atšķirīgās attieksmes pamatā ir jābūt "saprātīgiem

iemesliem" (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu

// Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Arī

konstitucionālo tiesību doktrīna atzīst, ka par iemeslu

nevienlīdzīgai attieksmei salīdzināmās situācijās var kalpot

jebkurš saprātīgs apsvērums. Likumdevēja ziņā ir noteikt tās

tiesiskās situācijas, uz kurām tas attiecina vienas un tās pašas

tiesiskās sekas, ja šādai pieejai ir objektīvs attaisnojums

(sk.: Jarass D., Pieroth B. Grundgesetz für die Bundesrepublik

Deutschland. 8. Aufl. München: Verlag C.H.Beck, 2006,

S. 99). Tādējādi Satversmes 91. panta kontekstā

leģitīmie mērķi nav tikai Satversmes 116. pantā minētie, bet

var būt arī jebkuri citi saprātīgi mērķi.

Pienākums uzrādīt un pamatot

atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms gulstas uz institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - uz Saeimu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-03-01 22.1. punktu).

Var piekrist Saeimas atbildes

rakstā izteiktajam viedoklim, ka apstrīdētās normas tāpat kā visu

Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumu punktu mērķis ir

nodrošināt saprātīgu un līdzsvarotu pāreju no vecā tiesiskā

regulējuma, proti, Kriminālprocesa kodeksa, uz jauno tiesisko

regulējumu - Kriminālprocesa likumu. Apstrīdētā norma nodrošina

šādu pāreju, jo ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu tika

ieviests tāds tiesību institūts kā pirmstiesas procesa termiņi.

Kriminālprocesa kodeksā termiņi pirmstiesas izmeklēšanai nebija

noteikti. Attiecinot Kriminālprocesa likumā paredzētos

ierobežotos pirmstiesas procesa termiņus arī uz krimināllietām,

kas ierosinātas pirms likuma stāšanās spēkā, likumdevējs noteica

saprātīgu pāreju no vecā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko

regulējumu.

Pieņemot apstrīdēto normu,

likumdevējs noteica precīzu kārtību, kādā procesa virzītājiem

jāskaita pirmstiesas procesa termiņi minētajās krimināllietās.

Apstrīdētā norma kopsakarā ar KPL 389. pantu paredz

konkrētus termiņus, kuros ir jāpabeidz pirmstiesas process vai

jāatceļ visi procesuālie piespiedu līdzekļi un tiesību

ierobežojumi attiecībā uz īpašumu. Apstrīdētā norma nodrošināja

paredzamību un tiesisko noteiktību pirmstiesas procesa pabeigšanā

krimināllietās, kas bija ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma

spēkā stāšanās dienai.

Tādējādi

apstrīdētās normas radītajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms

mērķis, proti, noteikt saprātīgu pāreju no iepriekšējā tiesiskā

regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu.

11. Lai atšķirīgā

attieksme būtu attaisnojama, tās leģitīmajam mērķim ir jāatbilst

samērīguma principam.

Samērīgums tiesiskās vienlīdzības

principa kontekstā nozīmē, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar

atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, jābūt

lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas

nelabvēlīgākajā no abām situācijām.

Lai izvērtētu, vai likumdevēja

pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam,

jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja darbība

ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks

par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

12. Kā jau iepriekš

norādīts, Kriminālprocesa likumā ir noteikti termiņi, kādos

jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie

piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu.

Kriminālprocesa kodeksā pirmstiesas izmeklēšanas termiņi nebija

paredzēti.

Lai nodrošinātu pāreju no vecā

tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī lai

noteiktu kārtību, kādā tiek skaitīti pirmstiesas procesa termiņi

arī tajās krimināllietās, kuras bija ierosinātas līdz 2005. gada

1. oktobrim un kurās vēl nebija pabeigta pirmstiesas izmeklēšana,

likumdevējam bija tiesības un pienākums noteikt, kādā veidā KPL

389. pantā noteiktie pirmstiesas procesa termiņi tiek attiecināti

uz agrāk ierosinātajām krimināllietām. Likumdevējs to izdarīja,

pieņemot apstrīdēto normu, no kuras izriet, ka pirmstiesas

process ir uzskatāms par pirmstiesas izmeklēšanas turpinājumu un

personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguvušas saskaņā ar

Kriminālprocesa kodeksa normām, tā termiņi tiek skaitīti no 2005.

gada 1. oktobra. Līdz ar to arī uz personām, kuras tiesības uz

aizstāvību bija ieguvušas pirms 2005. gada 1. oktobra, tika

attiecināti KPL 389. pantā noteiktie pirmstiesas procesa

termiņi.

Likumdevējs ar apstrīdēto normu

pirmstiesas procesa termiņu skaitīšanai ir noteicis tādu kārtību,

kas ir ne tikai skaidra un nepārprotama, bet arī praktiski

īstenojama.

Tādējādi

apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13. Izvērtējot to, vai

likumdevēja rīcība, pieņemot apstrīdēto normu, bija nepieciešama,

ir jānoskaidro, vai normas leģitīmo mērķi likumdevējs varēja

sasniegt ar līdzekļiem, kas ir saudzējošāki attiecībā uz indivīda

tiesībām un likumiskajām interesēm.

Likumdevējam ar jauno tiesisko

regulējumu bija skaidri un nepārprotami jānoteic, no kura brīža

pirmstiesas procesa termiņš tiek skaitīts krimināllietās, kuras

bija ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim un kurās līdz

minētajam datumam nebija pabeigta pirmstiesas izmeklēšana. Tā kā

KPL 389. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka

kriminālprocesā par kriminālpārkāpumu maksimālais pirmstiesas

procesa termiņš ir tikai seši mēneši, bija saprātīgi tas, ka

likumdevējs par atskaites punktu noteica 2005. gada

1. oktobri, nevis agrāku datumu.

Likumdevējam nebija pienākuma

noteikt agrāku pirmstiesas procesa termiņa sākumu, piešķirot šīm

Kriminālprocesa likuma normām atpakaļejošu spēku. Tiesību normas

atpakaļejošais spēks ir pazīstams materiālajās krimināltiesībās.

Kā norādīts Krimināllikuma 5. panta otrajā daļā, likumam, kas

atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi

labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts

citādi, ir atpakaļejošs spēks. Turpretī kriminālprocesa tiesību

normām atpakaļejošs spēks nav raksturīgs. Jaunais kriminālprocesa

regulējums attiecas arī uz jau uzsāktajiem kriminālprocesiem un

ne tikai uz kriminālprocesa kārtību, bet arī uz procesā

iesaistīto personu tiesisko stāvokli un šīm personām

piemērotajiem piespiedu līdzekļiem (sk.: Goßner-Meyer

L. Strafprozessordnung. 48. Aufl. München: Verlag C.H.Beck, 2005,

S. 51). KPL 4. pantā, kas ietverts likuma 1. nodaļā

"Kriminālprocesa pamatnoteikumi", ir norādīts, ka kriminālprocesa

kārtību nosaka tā kriminālprocesa tiesību norma, kura ir spēkā

procesuālās darbības izdarīšanas brīdī. Tātad visas procesuālās

darbības no 2005. gada 1. oktobra bija jāveic saskaņā ar tobrīd

spēkā bijušajām kriminālprocesa tiesību normām.

Satversmes tiesa uzskata, ka

apstrīdētā norma attiecībā uz indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm ir saudzējoša, jo attiecina pirmstiesas procesa termiņu

uz personām, kuru krimināllietās saskaņā ar iepriekšējo tiesisko

regulējumu maksimālie pirmstiesas izmeklēšanas termiņi vispār

nebija paredzēti. Ne Pieteikuma iesniedzējs, ne institūcijas, kas

sniegušas viedokļus lietā, nav minējušas citus iespējamos

tiesiskos risinājumus, kas pret indivīdu būtu saudzējošāki nekā

apstrīdētā norma. Likumdevējs, iespējams, varēja paredzēt arī

citādu regulējumu pirmstiesas procesa termiņu skaitīšanai

krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim.

Tomēr jebkāds cits tiesiskais regulējums tāpat pieļautu atšķirīgu

attieksmi pret lietā salīdzinātajām personu grupām, un nav pamata

uzskatīt, ka tas būtu pret indivīdu saudzējošāks.

Satversmes tiesa atzīst, ka

apstrīdētā norma bija nepieciešama, lai skaidri un nepārprotami

noteiktu konkrētu pirmstiesas procesa termiņu arī tām personām,

kuras tiesības uz aizstāvību bija ieguvušas līdz 2005. gada 1.

oktobrim.

Tādējādi

likumdevēja rīcība bija nepieciešama, lai sasniegtu apstrīdētās

normas leģitīmo mērķi.

14. Pamatots ir Saeimas

paustais viedoklis, ka arī tad, ja apstrīdētās normas nebūtu,

procesa virzītāji Kriminālprocesa likumā noteiktos pirmstiesas

procesa termiņus automātiski attiecinātu uz nepabeigtajām

krimināllietām un skaitītu no likuma spēkā stāšanās dienas. Šādu

pieeju attaisnotu KPL 4. pantā ietvertais princips, saskaņā ar

kuru kriminālprocesa kārtību nosaka procesuālās darbības

izdarīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas.

Tomēr likumdevējam apstrīdētā

norma bija jāpieņem, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kas ir

viens no būtiskiem demokrātiskas valsts principiem. Ietverot

apstrīdēto normu Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumos,

likumdevējs, pirmkārt, noteica, ka pirmstiesas process var tikt

uzskatīts par turpinājumu Kriminālprocesa kodeksā paredzētajai

pirmstiesas izmeklēšanai. Otrkārt, likumdevējs ar apstrīdēto

normu noteica, ka arī personām, kuru krimināllietas ir

ierosinātas līdz 2005. gada 1. oktobrim, tiek piemēroti

Kriminālprocesa likumā reglamentētie pirmstiesas procesa termiņi.

Tiesiskā noteiktība, kas tiek panākta ar apstrīdēto normu, ir ne

tikai sabiedrības, bet arī kriminālprocesā iesaistīto personu,

tostarp Pieteikuma iesniedzēja, interesēs.

Jāņem vērā, ka bez lietā

aplūkotajām divām personu grupām ir vēl kāda personu grupa,

proti, personas, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva saskaņā ar

Kriminālprocesa kodeksa normām un kuru krimināllietās pirmstiesas

izmeklēšana līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai jau

bija pabeigta. Šai personu grupai vispār nebija noteikts termiņš,

kurā ir jāpabeidz pirmstiesas izmeklēšana vai jāatceļ visi

drošības līdzekļi vai tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu.

Jaunais tiesiskais regulējums, proti, apstrīdētā norma kopsakarā

ar KPL 389. pantu, būtiski uzlaboja Pieteikuma iesniedzēja

tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar šīs trešās personu grupas

stāvokli.

Tādējādi

apstrīdētā norma nodrošina samērīgumu starp indivīda tiesībām un

sabiedrības interesēm un atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt

Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumu 3. punktu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris