91. pants
noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas." Tajā ir ietverti divi savstarpēji

cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - pirmajā teikumā

un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu).

7.1. Konstitucionālajā

sūdzībā norādīts, ka ar apstrīdēto normu tiekot pārkāpts ne tikai

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības

princips, bet arī otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

aizlieguma princips.

Diskriminācijas gadījumā atšķirīga

attieksme ir balstīta uz noteiktiem aizliegtiem kritērijiem

(sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu //

Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68). Šādi

kritēriji ir, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība,

reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās grupas.

Attiecinot Kriminālprocesa likumā paredzētos pirmstiesas procesa

termiņus uz personām, kuras tiesības uz aizstāvību ieguva

Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, likumdevējs nav

noteicis atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz kādu aizliegtu

kritēriju. Arī Tiesībsargs uzsver, ka ar apstrīdēto normu

likumdevējs nav īpaši izdalījis kādu personu grupu pēc

nepieļaujamiem kritērijiem.

Līdz ar to lietas ietvaros

apstrīdētā norma ir jāizvērtē vienlīdzības principa, nevis

diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā.

7.2. Tiesiskās

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlīdzības

principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām.

Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas

objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts

neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1.

punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē, ka

cilvēku tiesībām jābūt vienādām. Vienlīdzība pieļauj diferencētu

pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr.

2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Līdz ar to vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001.

gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu).

7.3. Lai izvērtētu,

vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, nepieciešams noskaidrot:

pirmkārt, vai ir personas (personu

grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

otrkārt, vai apstrīdētā norma

paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

treškārt, vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats.

Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01

secinājumu daļas 3. punktu).

8. Lai noskaidrotu, kuras

personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams atrast šīs

grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14. punktu).

8.1. Apstrīdētā norma

paredz kārtību, kādā tiek noteikti pirmstiesas procesa termiņi

krimināllietās, kas tika ierosinātas līdz Kriminālprocesa likuma

spēkā stāšanās dienai, proti, 2005. gada 1. oktobrim.

Apstrīdētā norma noteic, no kura brīža minētajās krimināllietās

var tikt skaitīti pirmstiesas procesa termiņi, taču termiņus

pašus tā neregulē. Termiņu aprēķināšanas kārtību un to ilgumu

noteic KPL 389. pants. Atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma

pakāpes KPL 389. pants paredz atšķirīgus maksimālos termiņus,

kādos jāpabeidz pirmstiesas process vai jāatceļ visi procesuālie

piespiedu līdzekļi un tiesību ierobežojumi attiecībā uz īpašumu.

Tāpēc apstrīdētā norma ir jāvērtē kopsakarā ar KPL 389. pantu,

lai noskaidrotu, kuras personas atrodas vienādos vai atšķirīgos

apstākļos.

8.2. Tā kā apstrīdētā

norma attiecina Kriminālprocesa likumā noteiktos pirmstiesas

procesa termiņus arī uz krimināllietām, kuras bija ierosinātas

pirms Kriminālprocesa likuma stāšanās spēkā, ir jānoskaidro, kura

Kriminālprocesa kodeksā regulētā procesuālā stadija ir

pielīdzināma Kriminālprocesa likumā noteiktajam pirmstiesas

procesam.

Kriminālprocesa kodeksā nebija

pirmstiesas kriminālprocesa jēdziena, bet tas paredzēja

pirmstiesas izmeklēšanu - procesa stadiju, kas nav identiska

Kriminālprocesa likumā regulētajam pirmstiesas procesam, taču ir

tam līdzīga satura un mērķu ziņā. Pirmstiesas procesa saturs ir

noteikts KPL 384. pantā, saskaņā ar kuru pirmstiesas

procesā, veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ir jānoskaidro:

1) vai noticis noziedzīgs nodarījums, 2) persona, kura saucama

pie kriminālatbildības, 3) vai ir pamats kriminālprocesa

izbeigšanai vai virzīšanai uz tiesu. Kriminālprocesa kodekss

expressis verbis nenoteica šādus uzdevumus pirmstiesas

izmeklēšanai, tomēr Kriminālprocesa kodeksā paredzētie

pirmstiesas izmeklēšanas uzdevumi bija līdzīgi tiem, kuri

noteikti šobrīd spēkā esošajā Kriminālprocesa likumā.

Pirmstiesas procesa un pirmstiesas

izmeklēšanas uzsākšana gan Kriminālprocesa kodeksā, gan

Kriminālprocesa likumā ir reglamentēta analoģiski. Saskaņā ar KPL

372. pantu kriminālprocess tiek uzsākts, procesuāli

pilnvarotai amatpersonai pieņemot attiecīgu lēmumu. Ar

kriminālprocesa uzsākšanu salīdzināma procesuāla darbība ir KPK

113. pantā paredzētā krimināllietas ierosināšana. Lai gan

krimināllietas ierosināšana saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu

bija uzskatāma par patstāvīgu kriminālprocesa stadiju un varēja

ilgt noteiktu laika posmu, tā noslēdzās ar konkrētu lēmumu par

krimināllietas ierosināšanu. Saskaņā ar KPK 114. pantu tieši

pēc lēmuma par krimināllietas ierosināšanu tika uzsākta

pirmstiesas izmeklēšana.

Arī Kriminālprocesa kodeksā

paredzētās pirmstiesas izmeklēšanas un Kriminālprocesa likumā

paredzētā pirmstiesas procesa pabeigšanas veidi ir analogi. KPK