2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - lūdz Satversmes

tiesu izvērtēt LAPK 21. panta otrās daļas vārdu "ja par

to paredzētais naudas sods nepārsniedz trīsdesmit latus"

(turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam.

Izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc pieteikuma

par Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes lēmuma

atcelšanu, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka persona

saskaņā ar LAPK 149.31 panta astoto daļu saukta pie

administratīvās atbildības par ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk

- CSN) pārkāpumu. Proti, persona bija novietojusi savu

transportlīdzekli ceļa zīmes Nr. 532 "Stāvvieta"

un papildzīmes Nr. 837 "Invalīdiem" darbības zonā,

lai gan tai nebija invalīdu stāvvietu izmantošanas kartes. Šā

iemesla dēļ Rīgas pašvaldības policija sodījusi personu ar naudas

sodu četrdesmit latu apmērā.

Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā esot

konstatēts, ka par LAPK 149.31 panta astotās daļas

pārkāpumu ir noteikts tikai fiksēta apmēra naudas sods -

četrdesmit latu. Šādā gadījumā neesot piemērojama LAPK

32. panta otrā daļa, kas paredz atbildību mīkstinošu

apstākļu izvērtēšanu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

konkrētajā gadījumā ņemami vērā atbildību mīkstinoši apstākļi,

kas pieļauj iespēju atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu. Tomēr

apstrīdētā norma liedzot ņemt vērā šādus apstākļus.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personas, kuras tiek sauktas

pie administratīvās atbildības par CSN pārkāpumiem, atrodas tādos

pašos tiesiskos apstākļos kā personas, kuras tiek sauktas pie

administratīvās atbildības par tādiem pārkāpumiem, kuru grupas

objekts nav ceļu satiksme. Tomēr LAPK 21. pantā likumdevējs

esot īpaši nošķīris CSN pārkāpumu izdarījušās personas un ar

apstrīdēto normu noteicis papildu kritēriju šāda pārkāpuma

atzīšanai par maznozīmīgu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

apstrīdētā norma pieļaujot nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

CSN pārkāpējiem, jo liedzot atzīt konkrētu pārkāpumu par

maznozīmīgu gadījumos, kad to pieļauj faktiskie apstākļi, kā arī

liedzot izvērtēt fiksēta soda apmēra samērīgumu. Turklāt

pastāvošais tiesiskais regulējums paredzot iespēju atzīt

pārkāpumus par maznozīmīgiem visos gadījumos, kas nav saistīti ar

CSN, pat ja par šiem pārkāpumiem paredzētā soda apmērs ievērojami

pārsniedz trīsdesmit latus, piemēram, lietās par LAPK

159. un 114.2 panta pārkāpumiem.

Administratīvā pārkāpuma atzīšana par maznozīmīgu nevarot būt

atkarīga no sankcijas apmēra. Nebūtu pieļaujama tāda situācija,

ka persona tiek pārāk bargi sodīta par maznozīmīgu pārkāpumu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tāds nav bijis likumdevēja

mērķis, jo tādējādi tiek sašaurinātas iespējas piemērot

samērīguma principu.

Likumdevēja uzdevums esot panākt pēc iespējas lielāku

individualizāciju sodu noteikšanā. Likumdevējs gan esot tiesīgs

noteikt arī tādu tiesisko regulējumu, kas nenodrošina absolūtu

individualizāciju, tomēr regulējumam vajagot vienādā mērā

attiekties uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem

gadījumiem. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja nesaskatot

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma pamatojumu, jo iespēja

atbrīvot personu no administratīvās atbildības par maznozīmīgu

pārkāpumu esot viens no veidiem, kā iespējams panākt

demokrātiskas iekārtas principa un samērīguma principa

ievērošanu.

Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka likumdevēja mērķis,

pieņemot apstrīdēto normu, bijis vienkāršot lietvedības procesu

lietās par CSN pārkāpumiem. Tāpat likumdevējs, iespējams, esot

centies panākt, lai tiesību normu piemērotājam nebūtu iespējas

būtisku pārkāpumu nepamatoti atzīt par maznozīmīgu un atbrīvot

pārkāpēju no atbildības. Tomēr, izvērtējusi iespējamos

apstrīdētās normas mērķus, Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka no

apstrīdētās normas tās leģitīmais mērķis nav izsecināms. Turklāt

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot to personu tiesības, kuru

izdarītie CSN pārkāpumi varētu tikt atzīti par maznozīmīgiem,

ņemot vērā individuālos lietas apstākļus.