3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Likumdevējs LAPK 21. panta otrajā daļā esot paredzējis

speciālu regulējumu attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem

ceļu satiksmē. Saeima, atsaucoties uz Ceļu satiksmes drošības

direkcijas pārstāvju atzīto, norāda, ka aptuveni 80 procenti no

visiem administratīvajiem pārkāpumiem tiekot izdarīti tieši ceļu

satiksmē. Tāpēc bijis nepieciešams izveidot īpašu regulējumu, kas

attiektos tikai uz ceļu satiksmi, kā arī paredzēt, ka Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā norādītie atbildību mīkstinošie

un pastiprinošie apstākļi uz ceļu satiksmi nav attiecināmi.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentam, ka visas

personas, kurām uzlikts administratīvais sods, atrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos, bet apstrīdētā norma paredzot

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras izdarījušas

administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē. LAPK 21. panta otrā

daļa esot veidota kā speciālā tiesību norma attiecībā pret šā

paša panta pirmo daļu. Likumdevējam esot tiesības attiecībā uz

dažādiem pārkāpumu veidiem paredzēt atšķirīgu regulējumu, kā arī

noteikt citādu kārtību, kādā par konkrētiem prettiesiskiem

nodarījumiem uzliekams sods. Šādi likumdevēja lēmumi demokrātiskā

tiesiskā valstī veidojot sodu politiku.

Transportlīdzeklis esot uzskatāms par paaugstinātas bīstamības

avotu. Tātad esot pieļaujama īpašas tiesiskās atbildības

noteikšana tā īpašniekam vai vadītājam. Tāpat likumdevējs esot

tiesīgs, ņemot vērā administratīvās atbildības īpatnības ceļu

satiksmes jomā, ietvert gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksā, gan arī citos likumos speciālās tiesību normas, kas

personas administratīvo atbildību ceļu satiksmes jomā regulē

atšķirīgi.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka pieteikumā apstrīdēta tikai

viena pazīme, kas ļaujot ceļu satiksmē izdarītu pārkāpumu atzīt

par maznozīmīgu. Savukārt otru pazīmi, proti, to, ka pārkāpums

nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu

mantai, Pieteikuma iesniedzēja neesot apstrīdējusi.

Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums nodrošinot ceļu

satiksmes jomā piemērojamo tiesību normu paredzamību, kā arī

veicinot tiesisko noteiktību. Personām, kuras piedalās ceļu

satiksmē, LAPK 21. panta otrajā daļā ietvertie kritēriji

esot saprotami un līdz ar to esot skaidrs arī tas, kādu pārkāpumu

var atzīt par maznozīmīgu.

Saeima norāda, ka, piešķirot tiesību piemērotājiem pilnīgu

rīcības brīvību attiecībā uz ceļu satiksmē izdarīto

administratīvo pārkāpumu atzīšanu par maznozīmīgiem, pārāk liela

nozīme tiktu atvēlēta individuālajam situācijas novērtējumam. Tas

varētu radīt korupcijas riskus, kā arī tiesiskās vienlīdzības

principa pārkāpumus, kad vienādos apstākļos dažādi tiesību

piemērotāji pieņemtu atšķirīgus lēmumus. Administratīvie

pārkāpumi ceļu satiksmē tiekot izdarīti ārkārtīgi bieži, un

lēmumus par tiem pieņemot dažādi tiesību piemērotāji. Šā iemesla

dēļ esot pieļaujams tas, ka likumdevējs speciālā tiesību normā

definē kritērijus, pēc kuriem konkrēts administratīvais pārkāpums

var tikt atzīts par maznozīmīgu.

Apstrīdētajā normā noteiktais naudas soda apmērs atspoguļojot

likumdevēja viedokli par to, kādu administratīvo pārkāpumu

iespējams atzīt par maznozīmīgu. Attiecīgais naudas soda apmērs

esot saskaņots ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā

ietverto sodu politiku attiecībā uz pārkāpumiem ceļu satiksmē,

kuri tiekot vērtēti pēc to sabiedriskās bīstamības.