92. pants
garantē Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā,

kā arī 6. panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto tiesību

minimumu.

3. Satversmes

92. panta otrais teikums noteic tiesas pienākumu ievērot

nevainīguma prezumpciju. Tas nozīmē, ka tiesa un tās

amatpersonas, izpildot savus pienākumus, līdz tiesas sprieduma

pasludināšanai nedrīkst paust pieņēmumu, ka tiesājamā persona ir

vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, līdzīgi kā tas būtu

jādara izziņas izdarītājam vai prokuroram līdz brīdim, kad lieta

tiek nodota tiesai. Tiesājamā vainas pierādīšana un konstatēšana

notiek tikai tiesas sēdē, izskatot lietu pēc būtības.

Lai gan ar apcietinājumu tiek

ierobežotas vienas no vissvarīgākajām cilvēktiesībām, proti,

personas tiesības uz brīvību, tiesai likumā noteiktajos gadījumos

ir tiesības piemērot šādu cilvēktiesību ierobežojumu. Taču,

lemjot par apcietinājumu lietas iztiesāšanas stadijā, tiesai,

ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, vispirms jāizvērtē, vai

pastāv pamatotas aizdomas, ka tiesājamais ir izdarījis noziedzīgu

nodarījumu. Turklāt gan tās tiesas secinājumiem, kuras lietvedībā

atrodas krimināllieta, gan arī Senāta secinājumiem par

apcietinājuma termiņa pagarināšanu jābalstās uz tiesību normām,

tostarp Satversmes 92. pantu, kā arī uz objektīviem,

konkrētajā lietā pastāvošiem apstākļiem. Pirmkārt, jāņem vērā,

ka, turpinot turēt personu apcietinājumā ilgu laiku, aizdomām par

personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir jābalstās uz daudz

konkrētākiem apstākļiem nekā tie, kuri bija pietiekami personas

aizturēšanai vai tās sākotnējai apcietināšanai. Otrkārt, tiesas

uzdevums ir izvērtēt tiesājamā personību, īpaši lai noskaidrotu,

vai, atrodoties brīvībā, tiesājamais netraucēs krimināllietas

iztiesāšanas gaitu un neapdraudēs sabiedrības intereses, arī

drošību. Treškārt, gan tās tiesas pienākums, kas izskata lietu,

gan arī Senāta pienākums ir paturēt prātā, ka krimināllieta pēc

būtības tiesā vēl nav izskatīta un ka jebkuras šaubas par

konstatētajiem apstākļiem tulkojamas par labu tiesājamajam. Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Lavents pret Latviju" ir

norādījusi, ka personas turēšanas apcietinājumā attaisnojums ir

izvērtējams katrā lietā, ņemot vērā tās īpašos apstākļus.

Ilglaicīga personas turēšana apcietinājumā var būt attaisnota

tikai gadījumos, ja ir tiešas norādes par to, ka pastāv patiesa

sabiedrības interese, kas, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, ir

svarīgāka par Konvencijas 5. pantā garantētajām personas

tiesībām uz brīvību [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2002. gada 28. novembra spriedumu lietā "Lavents pret

Latviju" ("Lavents v. Latvia")].

Tā kā apstrīdētā norma neprasa

tiesājamā vainas izvērtēšanu, var piekrist Saeimas viedoklim, ka,

lūdzot Senātam pagarināt apcietinājuma termiņu, ja pastāv

pamatotas aizdomas par personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un

ja tiesas lūgumā nav norādīts uz apcietinātās personas vainu,

tiesnesis nav pārkāpis nevainīguma prezumpciju.

Tādējādi

apstrīdētā norma neliedz tiesai ievērot nevainīguma

prezumpciju.

4. Lai konstatētu, vai

apstrīdētā norma nekavē tiesu iztiesāt lietu saprātīgā termiņā,

analizējams šīs normas saturs un mērķis.

Var piekrist Latvijas

Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes darba grupas vadītāja

G. Kūtra apgalvojumam, ka tiesu pārslodzes dēļ ir ievērojami

pagarinājies lietu izskatīšanas laiks. Lai izvairītos no personu

pārlieku ilgas un nepamatotas turēšanas apcietinājumā,

likumdevējs Kodeksa 77. pantu papildināja ar septīto daļu.

Tās pirmie divi teikumi noteic maksimālo termiņu personas

turēšanai apcietinājumā lietas iztiesāšanas stadijā pirmās

instances tiesā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis arī izņēmumu no

šādas kārtības, nosakot iespēju Senātam pagarināt apcietinājumu

apstrīdētajā normā paredzētajos gadījumos.

Lai gan apstrīdētajā normā nav

noteikts maksimālais apcietinājuma laiks, tā nekavē iztiesāt

lietu saprātīgā termiņā, jo ne tiesa, kas lūdz pagarināt

apcietinājuma termiņu, ne Senāts nedrīkst šo normu piemērot

nepamatoti. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, vērtējot lietas

izskatīšanas termiņus kopumā līdz pēdējam tiesas spriedumam, ir

atzīts, ka krimināllietās jāvērtē gan lietas sarežģītība, gan

apcietinātā uzvedība, gan arī kompetentās iestādes (tiesas)

rīcība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienmēr īpašu uzmanību ir

pievērsusi tam, vai valsts iestādes un amatpersonas nav

vainojamas lietas savlaicīgā neizskatīšanā (sk. Grosz S.,

Duffy P. Q.C. Human Rights. The 1998 Act and the European

Convention, Sweet and Maxwell, London, 2000,

p. 249).

Pagarinot apcietinājuma termiņu,

šāds princips ir jāievēro arī Senāta praksē. Tāpēc Senātam rūpīgi

un vispusīgi jāizvērtē tiesas iesniegtie apcietinājuma termiņa

pagarinājuma nepieciešamības iemesli, kā arī pašas tiesas

aktivitāte lietas iztiesāšanā un jāatspoguļo šie argumenti

lēmumā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš iemesliem, kas nav ļāvuši

iztiesāt lietu iepriekš noteiktajā apcietinājuma termiņā. Ja tiek

konstatēts, ka tiesas sēde nav notikusi tikai tāpēc, ka tiesa ir

pārslogota ar citām lietām, apcietinājuma pagarināšana šāda

iemesla dēļ būtu nelikumīga. Piemēram, līdzīgu viedokli ir

izteikusi Čehijas Konstitucionālā tiesa, uzskatot, ka pārslodze

tiesas darbā nav juridisks attaisnojums tam, ka netiek ievērotas

personas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (sk.

Čehijas Konstitucionālās tiesas 1998. gada 10. novembra

spriedumu lietā Nr. US 358/98). Savukārt Eiropas

Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka

Konvencijas 6. panta pirmā daļa uzliek pienākumu

dalībvalstīm nodrošināt savas tiesu sistēmas darbību tādā veidā,

lai tiesas spētu ievērot visus noteikumus, arī pienākumu izskatīt

lietas saprātīgos termiņos [sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 16. septembra spriedumu

lietā "Sīzmans pret Vāciju" ("Sūšmann v. Germany")].

Pamatots ir Saeimas viedoklis par

to, ka tiesai objektīvu iemeslu dēļ lietās par sevišķi smagiem

noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, ne vienmēr ir iespējams iztiesāt lietu viena gada

un sešu mēnešu laikā. Šādi iemesli var būt, piemēram, tiesājamā

uzvedība, kas kavē lietas izskatīšanu, sarežģītas ekspertīzes vai

citi objektīvi iemesli. Pretējā gadījumā, ja nebūtu pieņemta

apstrīdētā norma, tiesājamie varētu apzināti vilcināt tiesas

procesu, lai sagaidītu atbrīvošanu no apcietinājuma. Turklāt,

atbrīvojot personu no apcietinājuma bez tās personības

izvērtējuma, varētu tikt apdraudēta gan lietā liecinošo personu,

gan sabiedrības drošība.

Tātad

apstrīdētā norma neliedz apcietinātajam tiesības uz lietas

savlaicīgu izskatīšanu.

5. Var piekrist

Saeimas viedoklim, ka Satversmes 92. pants neparedz ikvienu

tiesas nolēmumu pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Arī

Konvencijas 6. pants neuzliek valstīm pienākumu visos

gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu. Līdz ar to valsts

pati var noteikt pārsūdzības tiesību apjomu saskaņā ar savu

tiesību sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā

nacionālajā likumā var noteikt to lietu kategorijas, kurām

pārsūdzība otrajā instancē nav paredzēta. Vienīgais precīzi

formulētais nosacījums par apelāciju ietverts Konvencijas septītā

protokola 2. pantā, kas garantē minētās tiesības tikai

kriminālās tiesvedības gadījumos. Turklāt šā panta otrā daļa

pieļauj izņēmumus, proti, pārsūdzības tiesības drīkst

neattiecināt uz viegla rakstura pārkāpumiem, kā arī uz

gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi

augstākā tiesas instance. Līdz ar to valstij ir pienākums

garantēt pārsūdzību tikai smagāka rakstura krimināllietās.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 92. pantā paredzēts plašāks pārsūdzības tiesību

apjoms nekā Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Konvencijas

septītā protokola 2. pantā, piemēram, iespēja pārsūdzēt

tiesas spriedumu ikvienā krimināllietā, kā arī administratīvo

pārkāpumu lietās (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

20. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-17-0106). Tomēr

šāds paplašināts pārsūdzības tiesību apjoms nav attiecināms uz

apstrīdētajā normā paredzētajiem gadījumiem. Pirmkārt, ar Senāta

lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu konkrētā

krimināllieta netiek izlemta pēc būtības. Otrkārt, Senāta lēmums

par apcietinājuma termiņa pagarināšanu tiek pieņemts tikai

izņēmuma gadījumos, kad ir rūpīgi izvērtēti visi iespējamie

apstākļi (sk. šā sprieduma secinājumu daļas

4. punktu). Treškārt, apstrīdētajā normā ir noteikts, ka

lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu pieņem Senāts -

pati augstākā tiesu instance valstī. Līdz ar to ir izmantotas

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzītās tiesības valstij

pašai noteikt, kādus tiesas nolēmumus pārsūdzēt augstākas

instances tiesā.

Jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

neliedz tiesājamajam tiesības iesniegt tiesai lūgumus par

drošības līdzekļa atcelšanu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir atzinusi, ka apcietinājuma likumības pārbaude nedrīkst būt

atkarīga tikai no apcietinātās personas lūguma, ka tai jānotiek

pēc tiesas iniciatīvas (judicial control … must be

automatic) īsos laika intervālos, it īpaši, ja persona

ilgstoši tiek turēta apcietinājumā [sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu

lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland") un

1989. gada 25. oktobra spriedumu lietā "Bezičeri pret

Itāliju" ("Bezicheri v. Italy)].

Tādējādi

apstrīdētā norma, neparedzot tiesības tiesājamajam pārsūdzēt

Senāta lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, nepārkāpj

Satversmes 92. pantu.

6. Taisnīgas tiesas

jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Tas

paredz, pirmkārt, visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju

izklāstīt lietas apstākļus un, otrkārt, liedz kādai no pusēm

piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sk.

Law and practice of the European Convention on Human Rights and

the European Social Charter, Council of Europe, 1996,

p. 172). Tā kā krimināllietā process, kas sākas no

lietas ierosināšanas brīža un beidzas ar pēdējās instances tiesas

sprieduma spēkā stāšanos, ir vienots, minētais princips jāievēro

ikvienā krimināllietas tiesvedības stadijā, arī lemjot par

apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

6.1. Tiesības tikt

uzklausītam izriet no tiesiskā taisnīguma principa, kas ietver

visas tiesas procesa garantijas. Proti, visiem pierādījumiem

jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespēja izsaukt

lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums

uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz

pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem,

faktiem un tiesību normām.

Tiesājamā tiesības tikt

uzklausītam ir vienas no svarīgākajām apcietinātās personas

procesuālajām garantijām, kuras ne tikai vispārīgi izriet no

Konvencijas 6. panta, bet attiecībā uz drošības līdzekļa -

apcietinājuma - piemērošanu - tieši no Konvencijas 5. panta

ceturtās daļas.

Šīs tiesības tiek realizētas

vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju

par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem

un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums,

ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt

tiesības tikt uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties

par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana

jānodrošina vismaz rakstveidā.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

daudzos spriedumos ir norādījusi, ka tiesājamā persona pirms

tiesas nolēmuma pieņemšanas jāuzklausa. Piemēram, tiesa atzina,

ka pietiekams līdzeklis personas uzklausīšanai būtu iespēja tai

rakstveidā iesniegt tiesai savu viedokli. Tomēr konkrētajā lietā

nekas neliecināja, ka apcietinātajam būtu dota šāda iespēja

[sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada

21. oktobra spriedumu lietā "Sančess - Raiss pret Šveici"

("Sanchez - Reisse v. Switzerland")]. Savukārt lietā

"Assenovs pret Bulgāriju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka

Bulgārija ir pārkāpusi Konvencijas 5. panta ceturto daļu, jo

lēmums par apcietinājuma atstāšanu spēkā attiecībā uz apsūdzēto

tika pieņemts, neuzaicinot pašu apsūdzēto sniegt paskaidrojumus,

tādējādi neļaujot viņam klātienē pamatot savu lūgumu par

atbrīvošanu no apcietinājuma [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1998. gada 28. oktobra spriedumu lietā "Assenovs pret

Bulgāriju" ("Assenov v. Bulgaria")].

Taču apstrīdētā norma, paredzot

Senāta tiesības pagarināt apcietinājuma termiņu virs viena gada

un sešiem mēnešiem, nenosaka tiesājamā tiesības piedalīties

tiesas sēdē vai izteikt savu viedokli citā veidā.

Lai gan atsevišķas Kodeksa normas

paredz, ka pirmās vai otrās instances tiesā, lemjot jautājumu par

apcietinājuma piemērošanu, tā termiņa pagarināšanu vai atstāšanu

spēkā, apcietinātā persona jāpieaicina vai pēc tiesas ieskata to

var pieaicināt (piemēram, Kodeksa 76. panta ceturtā daļa,

77. panta otrā daļa, 222.1 panta trešā daļa un

226. panta otrā daļa), tomēr Kodekss tieši nereglamentē,

kādā kārtībā tiesas lūgums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu

virs viena gada un sešiem mēnešiem izskatāms Senātā.

Savukārt no lietas materiālos

esošajiem Senāta lēmumiem par apcietinājuma termiņa pagarināšanu

iesniedzējiem redzams, ka šīs personas nav piedalījušās Senāta

rīcības sēdē, kā arī pirms konkrētā nolēmuma pieņemšanas nav

izzināts viņu viedoklis, proti, nav nodrošinātas tiesājamo

tiesības tikt uzklausītiem.

6.2. Līdzvērtīgu

iespēju princips liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas

priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Tāpēc arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir vērtējusi tiesas,

prokurora vai citas amatpersonas lomu tiesas procesā, lai

noskaidrotu, vai kāda no šīm amatpersonām nav atzīstama par

"pusi" konkrētajā lietā. Ja kāda no minētajām amatpersonām

izpilda dažādas funkcijas konkrētajā krimināllietā, var tikt

apšaubīta tās objektivitāte. Piemēram, lietā "Nīdbala pret

Poliju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka prokurors, kurš

izpilda izmeklēšanas un pēc tam apsūdzības funkcijas, ir viena no

pusēm kriminālprocesā. Tādējādi, izlemjot jautājumu par to, vai

apcietinājuma piemērošana būs attaisnojama, pastāv šaubas par

prokurora neatkarību un objektivitāti [sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu

lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland")].

Iztiesāšanas laikā apcietinājuma

termiņa pagarināšanu virs viena gada un sešiem mēnešiem ir

tiesīga prasīt tiesa, kuras tiesvedībā atrodas konkrētā

krimināllieta. Iesniedzot Senātam attiecīgu lūgumu, tiesai

jāargumentē, kāpēc ir nepieciešama apcietinājuma turpmāka

piemērošana. Tā kā šajās tiesas darbībās saskatāmi tiesas procesa

"puses" elementi, arī otrai "pusei", proti, tiesājamajam, procesā

būtu jānodrošina līdzvērtīgas tiesības. Līdz ar to tiesājamajam

ir jādod iespēja gan iepazīties ar tiesas apsvērumiem par

apcietinājuma termiņa pagarināšanu, gan izteikties sevis

aizstāvēšanai. Taču ne Kodeksa normas, ne apcietinājuma termiņa

pagarināšanas prakse Senātā neliecina, ka apcietinātajam šādas

tiesības būtu nodrošinātas. Tādējādi tiek pārkāpts līdzvērtīgu

iespēju princips.

Līdz ar to

apstrīdētā norma nenodrošina Satversmes 92. pantā garantētās

personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

7. Lemjot par brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā, ka

kārtībai, kādā tiek nodrošinātas tiesājamā tiesības tikt

uzklausītam, ir jābūt noteiktai likumā. Tomēr arī līdz attiecīgu

tiesību normu pieņemšanai Saeimā, Senātam, lemjot par

apcietinājuma termiņa pagarināšanu, ir jānodrošina Satversmes

92.pantā garantētās tiesājamā tiesības tikt uzklausītam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas Kriminālprocesa

kodeksa 77. panta septītās daļas 3. teikumu par

neatbilstošu Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no

2003. gada 1. oktobra, ja likumā netiks noteikta

kārtība, kādā nodrošināmas tiesājamā tiesības tikt

uzklausītam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš