77. pants
paredzēja maksimālo apcietinājuma termiņu lietas

pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Palielinoties tiesu

noslogojumam, pēdējos gados Latvijā ir būtiski palielinājies arī

lietu izskatīšanas laiks. Lai novērstu apcietināto personu

ilgstošu atrašanos apcietinājumā un nodrošinātu šo krimināllietu

izskatīšanu saprātīgos termiņos, likumdevējs noteica ierobežojošu

normu arī attiecībā uz apcietinājuma termiņu lietas iztiesāšanas

stadijā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis iespēju izņēmuma

gadījumos apcietinājuma termiņu pagarināt, ja dažādu iemeslu dēļ

(piemēram, sarežģīta noziedzīga nodarījuma shēma, daudz epizožu,

liela apsūdzēto grupa, tīša procesa vilcināšana u.c.) ir

nepieciešams ilgāks laiks lietas iztiesāšanai un nav zuduši

iemesli tiesājamā turēšanai apcietinājumā. Lēmumu par

apcietinājuma termiņa pagarināšanu lietas iztiesāšanas stadijā ir

tiesīgs pieņemt tikai Senāts.

G. Kūtris papildus paskaidro,

ka apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar nevainīguma prezumpciju,

jo tiesnesis, lemjot par drošības līdzekļa piemērošanu vai tā

termiņa pagarināšanu, nelemj par personas vainu noziedzīgā

nodarījumā. Tomēr katrā konkrētā lietā jābūt savāktiem tādiem

pierādījumiem, kas tiesnesi pārliecinātu pieņemt lēmumu par

apcietinājuma piemērošanu, proti, ka konkrētā persona ir

iespējamā vainīgā.

G. Kūtris arī norāda, ka

Latvijā noziedzīga nodarījuma smagums ir tikai viens no

kritērijiem, kas ietekmē drošības līdzekļa izvēli. Arī Senāts

ikreiz no jauna vērtē apstākļus apcietinājuma termiņa

pagarināšanai. Vienlaikus tā ir Augstākās tiesas īstenota

kontrole pār zemāko tiesu darbību, kad, neiejaucoties konkrētas

lietas izlemšanā, tiek pārbaudīts cilvēka tiesību ierobežojuma

pamatojums. Šādā veidā ir iespējams novērst gadījumus, kad

persona ilgstoši atrodas apcietinājumā tiesas darba sliktas

organizācijas, procesa nepamatotas vilcināšanas vai citu

neattaisnojamu iemeslu dēļ.

7. Pēc iepazīšanās ar

lietas materiāliem pieteikuma iesniedzēji papildus

paskaidro, ka, realizējot apstrīdēto normu, netiek nodrošinātas

personas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu. Viņi norāda, ka

pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums tiek piemērots,

uzklausot gan prokurora, gan aizdomās turētā viedokli. Līdzīgi

tiek izskatītas arī sūdzības par tiesneša darbībām. Lietas

iztiesāšanas stadijā Senāts pieņem lēmumu par apcietinājuma

termiņa pagarināšanu pēc tās tiesas lūguma, kura izskata lietu.

Šajā lūgumā apcietinājuma termiņa pagarināšanai ir norādīti

iemesli, par kuriem apcietinātajam nav tiesību izteikt savu

viedokli.

Pieteikuma iesniedzēji arī norāda,

ka apstrīdētās normas pieņemšanas patiesais iemesls bija tiesu

noslogotības fakts. Taču šāds iemesls nevar būt attaisnojums

apcietinājuma termiņa pagarināšanai ne Satversmes 92. panta,

ne Konvencijas 5. panta trešās daļas, ne 6. panta

pirmās daļas izpratnē.

Iesniedzēji arī uzskata, ka

Satversmes 92. pants ietver personas tiesības sūdzēties par

tiesas neobjektivitāti tiesas procesā, tādēļ lietas iztiesāšanas

stadijā apcietinājuma termiņš būtu jāpagarina kādai par Senātu

zemākai tiesu instancei.

Turklāt iesniedzēji atkārtoti

uzsver, ka apstrīdētā norma neatbilst nevainīguma prezumpcijas

principam. Atsaucoties uz 2002. gada 28. novembra

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Lavents pret

Latviju", viņi norāda, ka nacionālajām instancēm (tiesām) ir

jāvadās no nevainīguma prezumpcijas principa, analizējot visus

apstākļus, lai noteiktu apcietinājuma periodu vai tā

pagarinājumu. Pēc zināma laika pat aizdomu pamatotība nav

pietiekama, lai turpinātu turēt personu apcietinājumā.

Papildus iepriekšminētajam

pieteikuma iesniedzējs M. Sarāns norāda, ka nav skaidrs,

kādā veidā tiek uzlabots to apcietināto personu stāvoklis, kuras

apsūdzētas sevišķi smagu noziegumu izdarīšanā, tādu noziegumu,

kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

Apstrīdētā norma nenosaka maksimālo termiņu personas turēšanai

apcietinājumā, tāpēc apcietinājums var ilgt pat līdz

Krimināllikumā paredzētajam maksimālajam termiņam. M. Sarāns

arī uzskata, ka Senātam, lai tas varētu pieņemt objektīvu lēmumu

par drošības līdzekļa termiņa pagarināšanu, vajadzētu pieprasīt

no ieslodzījuma vietas apcietinātā raksturojumu.

Secinājumu

daļa

1. Pieteikumos

ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

92. pantam, tomēr no pieteikumu satura un materiāliem, ko

pieteikuma iesniedzēji iesnieguši pēc iepazīšanās ar lietu,

izriet, ka izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam, proti, ka "ikviens

var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu."

Satversmes tiesa jau vairākos

spriedumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01;

2003. gada 4. februāra spriedumu lietā

Nr. 2002-06-01) ir atzinusi, ka Satversmes

92. pantā minētais "taisnīgas tiesas" jēdziens ietver

vairākus savstarpēji saistītus aspektus. Viens no tiem ir

"taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

process, kurā lieta tiek izskatīta. Šajā aspektā minētais

jēdziens tulkojams sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas

izriet no Satversmes 1. panta. Tādējādi Satversmes