10. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Satversmes 96.pants
noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves
neaizskaramību. Indivīda tiesības uz privāto dzīvi aizsargā arī
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
(turpmāk - Konvencija) 8.pants un Starp tautiskā pakta par
pilsoņu un politiskajām tiesībām 17.pants, kas noteic, ka
nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena privātajā
dzīvē. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un tiesību
doktrīnu tiesības uz privāto dzīvi ietver visdažādāko indivīda
tiesību spektru. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo
integritāti, godu un cieņu, vārda un identitātes izmantošanu,
personas datus un skar citus ar privāto dzīvi saistītus aspektus
(sk.: van Dijk P., van Hoof G.J.H. Theory and Practice of the
European Convention on Human Rights. Third Edition. - the Hague,
London, Boston: Kluwer Law International, 1998, p.489).
Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē,
ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot
pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un
pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts
vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda
tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas,
kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk.:
Loucaides L.G. Personality and Privacy under the European
Convention on Human Rights // The British Yearbook of
International Law 1990. - London: Clarendon Press, 1991,
p.175).
Tiesības uz privāto dzīvi ietver
tiesības uz savu ķermeni, arī tiesības nodarīt kaitējumu savai
veselībai, pat izdarīt pašnāvību (sk.: Nowak M. U. N. Covenant
on Civil and Political Rights. CCPR Commentary. - Kehl,
Strasbourg, Arlington: N.P.Engel, Publisher, 1993, p.297).
Lai gan tabakas, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu
lietošana arī nopietni kaitē cilvēka veselībai, izvēle lietot vai
nelietot šādas vielas ietilpst indivīda tiesību uz privāto dzīvi
saturā.
Līdz ar to kriminālatbildības
noteikšana par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta
nozīmējuma uzskatāma par tiesību uz privātās dzīves
neaizskaramību ierobežojumu.