Par Latvijas Republikas Krimināllikuma 253.2 panta pirmajā daļā iekļautās normas "narkotisko un psihotropo vielu lietošana bez ārsta nozīmējuma" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam

11. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Lielākā daļa Satversmē

noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem

nosacījumiem, valsts var tās ierobežot.

Indivīds, ja vien viņš ar savu

rīcību neaizskar citu cilvēku tiesības, var brīvi realizēt savas

tiesības uz privāto dzīvi. Valsts bieži vien šīs tiesības

ierobežo tad, kad indivīda rīcība nonāk pretrunā ar vispāratzītām

morāles vai citām sociālajām normām vai kad šī rīcība vērsta pret

personas pašas veselību, par ko sabiedrība jūt atbildību (sk.:

Nowak M., op. cit., p.297).

Atsevišķi tiesību uz privātās

dzīves neaizskaramību ierobežojumi tiek atzīti par

attaisnojamiem. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu citastarp par

attaisnojamiem tiek atzīti personas tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību ierobežojumi, ja tie ir paredzēti likumā, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Arī Konvencijas

8.panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam

nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad

ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības

intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai

nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un

tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un

brīvības.

Tātad tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību var tikt ierobežotas, ja ierobežojums

ir noteikts ar likumu, atbilst leģitīmam mērķim un ir

nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.