Vairogs13. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
495. Ikviena tiesības bez
diskriminācijas iegūt izglītību Latvijā ir garantētas
konstitucionālā līmenī. Satversmē ir noteikts, ka ikvienam ir
tiesības uz izglītību un valsts nodrošina tiesības ikvienam bez
maksas iegūt pamata un vidējo izglītību. Atbilstoši Satversmei
pamata izglītība ir obligāta.
496. 1998. gada 29. oktobra
Latvijas Izglītības likumā, kurš stājās spēkā 1999. gada 1.
jūlijā, ir noteikts, ka katram Latvijas pilsonim un personai,
kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdoto nepilsoņu pasi
vai kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī
Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta
termiņuzturēšanās atļauja un viņu bērniem ir vienlīdzīgas
tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā
stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās
pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīves vietas.
Savukārt likuma 17.pants noteic, ka katrai pašvaldībai ir
pienākums savā administratīvajā teritorijā dzīvojošajiem bērniem
nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību
bērna dzīvesvietai tuvākajā mācību iestādē, nodrošināt jauniešiem
iespēju iegūt vidējo izglīlaintību, kā arī nodrošināt iespēju
īstenot interešu izglītību un atbalstīt ārpusstundu pasākumus, kā
arī bērnu nometnes
497. Izglītības likuma
mērķis "ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju
attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par
patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts
un sabiedrības locekli."
Izglītības sistēmas reforma
498. Kopš 19.gadsimta
beigām Latvijā ir bijis augsts izglītības līmenis, un iedzīvotāji
izglītību allaž ir uzskatījuši par vienu no vissvarīgākajiem
sociālā progresa rādītājiem. Pirms padomju okupācijas Latvija
augstskolu beigušo iedzīvotāju skaita ziņā bija starp pirmajām
valstī Eiropā.
499. Līdz valstiskās
neatkarības atjaunošanai Latvijas izglītības sistēma bija daļa no
PSRS vienotās izglītības sistēmas. Pateicoties kvalitatīvai
mācību metodikai, Latvijā bija augsts zināšanu līmenis, it
sevišķi eksaktajos priekšmetos - matemātikā, ķīmijā, fizikā. Taču
tādi priekšmeti kā vēsture, sabiedriskās zinības un arī
svešvalodas bija politizēti. Augstskolās obligāti kursi bija PSKP
vēsture, marksistiski ļeņiniskā filozofija, politekonomija un
zinātniskais komunisms. Arī mācību metodes pārsvarā bija
unificētas un dogmatiskas: visās skolās bija jāstrādā pēc
vienādas priekšmeta programmas, katrā priekšmetā bija viena
oficiāli apstiprināta mācību grāmata. Savukārt augstskolu
izglītības programmas tika apstiprinātas Maskavā.
500. Pārmaiņas izglītībā
Latvijā sākās jau 80.gadu beigās, kad no skolu un augstskolu
mācību plāniem tika izslēgta padomju militārā mācība.
501. 1991.gada jūnijā
pieņemtais Izglītības likums radīja priekšnosacījumus tālākajai
izglītības sistēmas reformu gaitai. Likums paredzēja visiem
Latvijas iedzīvotājiem vienādas tiesības iegūt izglītību, skolu
brīvību mācību procesa organizēšanā, augstskolu autonomiju. Šis
likums ar labojumiem un grozījumiem bija spēkā līdz 1999.gada
1.jūnijam, kad stājās spēkā jaunais izglītības likums.
502. Veicot reformas
Latvijas izglītības sistēmā, īpaša uzmanība tiek veltīta
izglītības sistēmas strukturālai sakārtošanai, tās saskaņošanai
ar pasaules izglītības attīstības tendencēm un Latvijai
saistošiem starptautiskiem nolīgumiem, izglītības kvalitātes
paaugstināšanai, kas nodrošinātu konkurētspējas
palielināšanos.
Izglītības sistēmas juridiskā
bāze
503. Saeima pieņem likumus
izglītības jomā un apstiprina valsts budžetu izglītībai. Ministru
kabinets pieņem ar izglītību saistītos normatīvos aktus -
Ministru kabineta noteikumus. Pamatojoties uz Izglītības likumā
noteikto pilnvarojumu, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā
normatīvos aktus un to grozījumus izglītības jomā.
504. 1991.gadā Latvijā
pieņēma Izglītības likumu. 1995.gada Latvijas izglītības
koncepcija noteica stratēģiju turpmākām pārmaiņām izglītības
jomā. 1998.gada 29. oktobrī tika pieņemts jauns Izglītības
likums, kas regulē izglītības sistēmu kopumā, kā arī nosaka
izglītības veidus, līmeņus un iestādes.
505. Augstskolu likums tika
pieņemts 1995.gadā. Augstākās izglītības mācību iestādēm ir
diezgan liela autonomija gan pārvaldē, gan finansēšanā, valsts
finansējums tiek piešķirts no valsts budžeta.
506. 1999.gada 10. jūnijā
Saeima pieņēma Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās
izglītības likumu. Vispārējās izglītības likuma mērķis ir
reglamentēt valsts, pašvaldību izglītības iestāžu un citu
vispārējās izglītības īstenošanas procesā iesaistīto personu
darbību, noteikt to tiesības un pienākumus. Profesionālās
izglītības likums regulē profesionālo pamatizglītību,
profesionālo vidējo un pirmā līmeņa profesionālo augstāko
izglītību, kā arī attiecīgās profesionālās kvalifikācijas
piešķiršanu. Augstskolu likums un citi normatīvie akti regulē
otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un attiecīgās
kvalifikācijas piešķiršanu.
Izglītības politika, pārvalde un
kontrole
507. Saskaņa ar 1998. gada
29. oktobra Izglītības likumu, Izglītības un zinātnes ministrija
īsteno vienotu valsts politiku un attīstības stratēģiju
izglītībā.
508. Valsts līmenī Ministru
kabinets nosaka finansu resursu sadalījumu visām izglītības
iestādēm, kā arī minimālās darba algas un darba algu noteikumus
šo iestāžu darbiniekiem. Ministru kabinets apstiprina izglītības
iestāžu licencēšanas un akreditēšanas dokumentu paraugus un to
ieguves procedūru, kā arī izdodamo sertifikātu paraugus, pieņem
lēmumus, kas saistīti ar augstākās izglītības iestāžu, pētījumu
centru un citu valsts pakļautības iestāžu reorganizāciju un
slēgšanu. Izglītības un zinātnes ministrija izsniedz licences un
akreditācijas rakstus, kas nepieciešami, lai atvērtu izglītības
iestādi vai mainītu tās statusu. Ministrija izstrādā arī
izglītības standartus, kā arī skolotāju izglītības saturu un
procedūru un slēdz starptautiskos sadarbības līgumus izglītības
jomā.
509. Arī citas ministrijas
un departamenti, piemēram Zemkopības ministrija, Labklājības
ministrija, Kultūras ministrija var izveidot izglītības iestādes.
Saskaņā ar noteikumiem tās izstrādā un apstiprina izglītības
saturu, kā arī pārvalda un finansē šīs izglītības iestādes.
Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju tās organizē
iestāžu licencēšanu un izglītības programmu akreditācijas
iestādēs, kas ir to pakļautībā.
510. Pašvaldību līmenī
pilsētu un rajonu pašvaldības dibina pirmskolas un vispārējās
izglītības iestādes - pamatskolas un vidusskolas ( izņemot
privātās un valsts skolas) un ir par tām atbildīgas. Atbildīgajām
pārvaldes iestādēm jānodrošina, lai viņu pakļautībā tiktu vadīts
un uzturēts Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktais
minimālais skolu skaits. Pašvaldības reģistrē bērnus, kas
sasnieguši obligāto skolas vecumu, pirms viņi dodas uz izglītības
iestādēm. Pašvaldības ir atbildīgas par visām internātskolām un
speciālajām skolām, bērnu namiem un ārpusskolas nodarbību
centriem, kas nav valsts vai privātā iestādes. Tādējādi šo
iestāžu izveide, reorganizācija un slēgšana sadarbībā ar
Izglītības un zinātnes ministriju ( vai citu ministriju), kā arī
likumu ievērošana šajās iestādēs un to uzturēšana ir pašvaldību
ziņā. Pašvaldības piedāvā pakalpojumus arī viena otrai, lai
uzlabotu sadarbību skolu tīklā. Izglītības un zinātnes ministrija
apstiprina pašvaldību ieceltos vai no amata atbrīvotos skolu
direktorus, kā arī nodrošina organizatorisku atbalstu ar
metodisko literatūru, kā arī citādi.
511. Izglītības iestādes
vada to vadītājs (direktors, rektors utt.) un administratīvais
personāls saskaņā ar normatīvajiem aktiem izglītības jomā.
Iestādes ir relatīvi neatkarīgas organizatoriskajā darbā, iekšējo
noteikumu izstrādē, pedagogu pieņemšanā darbā un savu resursu
izmantošanā.
512. Izglītības iestādes
dibinātājs var būt valsts, pašvaldība vai jebkura cita juridiska
vai fiziska persona. Dibinātājs piešķir iestādes vadībai finansu
resursus, iekļaujot tajos pedagogu darba algas saskaņā ar
Ministru kabineta noteikumiem. Saskaņā ar iestādes noteikumiem
tiek izveidotas padomes, kas palīdz mācību procesa un arī finansu
resursu pārvaldē.
513. Augstākās izglītības
iestādes rektors tiek ievēlēts saskaņā ar tās statūtiem, taču
iecelšanu amatā vispirms ir jāapstiprina Saeimai un pēc tam
Ministru kabinetam.
514. Privāto izglītības
iestāžu vadītājus ieceļ un atbrīvo no amata to dibinātāji
(juridiskas vai fiziskas personas) saskaņā ar iestādes statūtiem
vai nolikumu.
515. Valsts kontrolē
izglītības sistēmas kvalitāti divējādi: ar izglītības iestāžu
licencēšanu un izglītības programmu akreditāciju, un ar mācību
procesa rezultātu novērtēšanu.
Pašreizējā izglītības sistēma
516. Spēkā esošais
Izglītības likums nosaka šādas izglītības pakāpes :pirmsskolas
izglītība; pamatizglītība; vidējā izglītība; augstākā izglītība.
Izglītojamam ir tiesības iegūt izglītību katrā nākamajā pakāpē,
secīgi pārejot no vienas izglītības pakāpes uz otru.
517. Latvijā ir noteikti
trīs izglītības veidi - vispārējā, profesionālā un akadēmiskā
izglītība. Izglītības ieguvei ir iespējams izvēlēties vairākas
formas - klātieni, neklātieni (neklātienes formas veids ir arī
tālmācība), pašizglītību un izglītību ģimenē.
518. Universitātēm
(augstskolām) ir piešķirta ievērojama autonomija no valsts
attiecībā uz standartu un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas
izveidošanu un ieviešanu, nodarbinātības politiku un finansu
darbību. Augstākās izglītības attīstības padome kalpo kā
augstākās izglītības koordinēšanas un kvalitātes nodrošināšanas
institūcija. Tai galvenokārt ir padomdevēja tiesības.
519. Tabulā sniegta
statistiska informācija par Latvijas izglītības iestādēm.
Vispārējā izglītība -
pirmsskolas izglītības iestādes
(Centrālās statistikas
pārvaldes informācija)
2001.gads
2000.gads
1999.gads
Pirmsskolas izglītības
iestādes - skaits
552
561
573
no tām valsts un pašvaldību pirmsskolas iestādes
540
549
561
privātās pirmsskolas
iestādes
12
12
12
Kopējais bērnu skaits
pirmsskolas iestādēs un grupās
61451
61759
65097
no tiem valsts un pašvaldību
pirmsskolas iestādēs
60578
60901
64461
privātās pirmsskolas
iestādes
873
858
636
Pirmsskolas iestāžu bērnu
skaita sadalījums % pēc apmācības valodas
grupās ar latviešu apmācības
valodu
72,5
72,5
72,4
grupās ar krievu apmācības
valodu
22,7
22,8
23,4
grupās ar poļu un citu
apmācības valodu
0,3
0,2
0,2
grupās ar jauktu
latviešu/krievu apmācības valodu
4,5
4,5
4,0
Pirmsskolas iestāžu
pedagoģiskais personāls
8157
8245
8460
Vispārējā izglītība -
pamatizglītības iestādes, vispārējās vidējās izglītības iestādes,
speciālās izglītības iestādes
(Izglītības un zinātnes
ministrijas informācija)
2001./2002. mācību gads
2000./2001. mācību gads
1999/2000. mācību gads
Vispārējās izglītības
iestādes
1066
1074
1095
no tām vispārizglītojošās
dienas skolas
965
973
1001
vispārizglītojošās vakara
(maiņu) skolas
37
37
38
speciālās skolas
64
64
56
Izglītojamo skaits
vispārējās izglītības iestādēs
351989
359818
361432
no tiem vispārizglītojošajās
dienas skolās
326772
334572
338577
vispārizglītojošajās vakara
(maiņu) skolās
15048
14996
14380
speciālajās skolās un
klasēs
10169
10250
8475
Izglītojamo sadalījums pa
izglītības līmeņiem:
pamata izglītības
pakāpes
1.posmā : 1.-4.kl. grupā
113923
125634
134919
5.-6.kl. grupā
70236
71781
73075
pamata izglītības pakāpes
2.posmā:
7.-9.kl.grupā
106596
99172
91027
vidējās izglītības pakāpē:
10.-12.kl.grupā
61234
63231
62411
Vispārizglītojošo un
speciālo skolu sadalījums pēc apmācības valodas:
latviešu skolas
735
734
737
divplūsmu: latviešu/krievu
skolas
149
154
160
krievu skolas
175
179
190
poļu skolas
5
5
5
ukraiņu skola
1
1
1
baltkrievu skola/*t.sk. 1
lietuviešu skola
1
1
*2
Izglītojamo skaits
vispārizglītojošajās un speciālajās skolās pēc apmācības
valodas:
latviešu valodā
242183
242475
239163
krievu valodā
108454
116009
120925
poļu valodā
978
951
905
u.c. valodās: ukraiņu,
baltkrievu, lietuvi
374
383
439
Pedagoģisko darbinieku
skaits, kuri strādā vispārējās izglītības iestādēs
33739
34042
34761
no tiem skolotāju skaits
28819
29262
30208
Profesionālā izglītība -
profesionālās izglītības mācību iestādes
(Centrālās
statistikas pārvaldes informācija)
2000./2001.
1999./2000.
mācību gads
mācību gads
Profesionālās izglītības
mācību iestāžu skaits
124
121
no tām Izglītības un
zinātnes ministrijas pakļautībā
49
52
Zemkopības ministrijas
36
38
Labklājības ministrijas
7
6
Kultūras ministrijas
15
15
Iekšlietu ministrijas
1
pašvaldību pakļautībā
7
5
privātās
9
5
Izglītojamo skaits
profesionālajās izglītības mācību iestādēs
48625
47703
No tiem atbilstoši Latvijas
Izglītības klasifikācijai % mācās:
vispārējās izglītības
apmācības nozarē
1,4
1,5
humanitārās zinātnēs un
mākslā
6,0
6,2
sociālās zinātnēs,
uzņēmējdarbībā, tiesībās
17,5
16,5
dabas zinātnēs un
matemātikā
2,2
1,7
inženierzinātnēs un
tehnoloģijā
43,0
43,8
lauksaimniecībā
3,5
4,9
veselība un sociālā
aprūpē
4,5
4,0
pakalpojumu nozarē
21,9
21,4
Pedagoģisko darbinieku
skaits, kuri strādā profesionālajās izglītības mācību
iestādēs
5439
5380
Augstākā izglītība -
augstskolas
(Izglītības un zinātnes ministrijas
informācija)
2000./2001.
1999./2000.
mācību gads
mācību gads
Latvijas augstskolu
skaits
34
33
no tām valsts
augstskolas
20
19
juridisko personu dibinātās
augstskolas
14
14
Studentu skaits
augstskolās
101270
89509
no tiem valsts
augstskolās
87207
78156
juridisko personu
dibinātajās augstskolās
14063
11353
Pirmsskolas izglītība
520. Atbilstoši Izglītības
likumam pirmsskolas izglītība ir izglītības pakāpe, kurā notiek
bērna personības daudzpusīga veidošanās, veselības stiprināšana,
sagatavošanās pamatizglītības ieguvei. Pirmsskolas izglītības
programma nodrošina izglītojamā sagatavošanu pamatizglītības
ieguvei, aptverot: individualitātes veidošanos; garīgo, fizisko
un sociālo attīstību; iniciatīvas, zinātkāres, patstāvības un
radošās darbības attīstību; veselības nostiprināšanu;
psiholoģisko sagatavošanu pamatizglītības ieguves uzsākšanai;
valsts valodas lietošanas pamatiemaņu apguvi.
521. 1999. gada 10. jūnija
Vispārējās izglītības likums nosaka, ka pirmsskolas izglītības
programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. No 2002.gada
1.septembra noteikta obligāta piecgadīgo un sešgadīgo bērnu
sagatavošana skolai. To var īstenot pirmsskolas izglītības
iestādē, skolā vai ģimenē. Valsts nosaka piecgadīgo un sešgadīgo
bērnu sagatavošanās skolai programmas saturu un garantē pedagogu
darba samaksu, ja tā tiek īstenota pirmsskolas izglītības
iestādē. Atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās
sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi var
pagarināt vai saīsināt par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm un
ārstu komisijas atzinumu.
522. Audzēkņu uzņemšana
pašvaldību vispārējās pirmsskolas izglītības iestādēs notiek
pieteikumu iesniegšanas secībā, ievērojot Izglītības likuma
noteikumus. Savukārt privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs
izglītojamo uzņemšanas kārtību nosaka dibinātājs. Pirmsskolas
izglītības iestādes nedrīkst rīkot iestājpārbaudījumus. Savukārt
speciālā pirmsskolas izglītības grupā speciālas pirmsskolas
izglītības īstenošanai bērnu uzņem pamatojoties uz vecāku
(aizbildņu) iesniegumu un valsts vai pašvaldības pedagoģiski
medicīniskās komisijas atzinumu.
Pamatizglītība
523. Latvijā pamatizglītība
vai tās ieguves turpināšana līdz 18 gadu vecumam ir obligāta.
Iedzīvotāju skaits, kuri apgūst
sākumskolas izglītības vai pamatizglītības (1. līmenis) un
pamatizglītības 2. pakāpes (2. līmenis) mācību programmu, % pret
iedzīvotāju skaitu vecumā no 7 - 15 gadiem
(Centrālās
statistikas pārvaldes dati)
1993
89,3
1994
88,8
1995
89,3
1996
90,9
1997
91,7
1998
92,4
1999
93,3
2000
96,5
2001
99,4
524. Latvijā strauji sarūk
skolas vecuma iedzīvotāju skaits: no 1990. līdz 1998.gadam vienā
gadā dzimušo bērnu skaits samazinājās par 52% - no 37918
jaundzimušajiem 1990.gadā līdz 18410 jaundzimušajiem 1998.gadā.
Skolās uzņemto audzēkņu skaits sāk atspoguļot šo rezultātu, un
uzņemto audzēkņu skaits pirmajās klasēs turpinās samazināties
vismaz līdz 2003.gadam, kad tas būs mazāks par pusi (48%) no
1998.gada līmeņa.
525. Saskaņā ar 1999. gada
10. jūnija Vispārējās izglītības likumu pamatizglītību Latvijā
var iegūt izglītības iestādē (pamatizglītības, vidējās
izglītības, profesionālās izglītības vai speciālās izglītības
iestādē, vakara (maiņu) skolā, internātskolā, sociālās vai
pedagoģiskās korekcijas izglītības iestādē vai klasē), kas īsteno
pamatizglītības mācību programmas. Pamatizglītības mācību
programmu īstenojošas izglītības iestādes nedrīkst rīkot
iestājpārbaudījumus nevienai no pamatizglītības klasēm.
526. Vispārējās izglītības
likums nosaka, ka pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā
gadā, kurā izglītojamajam aprit 7 gadi. Atkarībā no veselības
stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības izglītojamais var sākt
pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk vai vēlāk saskaņā ar
vecāku vēlmēm un ārstu komisijas atzinumu. Iestādes (bērnunami,
medicīnas iestādes, ieslodzījuma vietas), kurās pastāvīgi uzturas
izglītojamie līdz 18 gadu vecumam, nodrošina pamatizglītības
programmas apguves iespējas. Izglītojamo, kas apgūst
pamatizglītības programmu valsts vai pašvaldības izglītības
iestādē, drīkst atskaitīt no šīs iestādes tikai pēc saskaņošanas
ar to pašvaldību, kuras administratīvajā teritorijā izglītojamais
dzīvo, nodrošinot izglītības turpināšanu citā izglītības
iestādē.
527. Ikvienai pašvaldībai,
t. sk. 26 rajoniem, 483 pagastiem un septiņām republikas nozīmes
pilsētām, ir obligāti jānodrošina tās teritorijā dzīvojošajiem
bērniem iespēja apgūt pirmsskolas un pamata izglītību mācību
iestādē, kas atrodas vistuvāk viņa dzīves vietai.
Vispārējā vidējā izglītība
528. Saskaņā ar 1999. gada
10. jūnija Vispārējās izglītības likumu atkarībā no izglītības
iestādes struktūras un mācību procesa organizācijas ir šādas
vispārējās vidējās izglītības iestādes: vidusskolas, vakara
(maiņu) vidusskolas, ģimnāzijas.
529. Atbilstoši Vispārējās
izglītības likumam vispārējās vidējās izglītības apguvi uzsākt ir
tiesīga uzsākt ikviena persona bez vecuma ierobežojuma, ja tā ir
ieguvusi apliecību par pamatizglītību. Valsts un pašvaldību
vispārējās izglītības iestādes, uzņemot audzēkņus 10.klasē, ir
tiesīgas rīkot iestājpārbaudījumus atbilstoši valsts
pamatizglītības standartam. Mācību priekšmetos, kuros
izglītojamie saņēmuši pamatizglītības sertifikātu, vispārējās
vidējās izglītības iestādes nav tiesīgas rīkot
iestājpārbaudījumus.
Iedzīvotāju skaits, kuri apgūst
vidējās izglītības (3. līmenis) mācību programmu, % pret
iedzīvotāju skaitu vecumā no 16 - 18 gadiem
(Centrālās
statistikas pārvaldes dati)
1993
82,9
1994
82,2
1995
82,6
1996
84,5
1997
85,9
1998
89,0
1999
94,8
2000
93,5
2001
90,3
530. Izglītības iestādes ir
tiesīgas izstrādāt vispārējās vidējās izglītības programmas šādos
virzienos: vispārizglītojošais virziens, kuru nosaka izglītības
programmu grupa bez īpaši akcentētiem mācību priekšmetiem;
humanitārais un sociālais virziens, kuru nosaka izglītības
programmu grupa ar īpaši akcentētiem humanitāro un sociālo zinību
mācību priekšmetiem; matemātikas, dabaszinību un tehnikas
virziens, kuru nosaka izglītības programmu grupa ar īpaši
akcentētiem matemātikas, dabaszinību un tehnisko zinību mācību
priekšmetiem; profesionālais virziens, kuru nosaka izglītības
programmu grupa ar īpaši akcentētu profesionālo ievirzi.
Vispārējās vidējās izglītības programmu attiecīgajā virzienā var
apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā
mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un
integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu.
Speciālā izglītība
531. Latvijā tiek
realizētas speciālās izglītības programmas, kuras nodrošina
vispārējo darba praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes
izglītību izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības
traucējumiem un citām speciālām vajadzībām. Speciālā izglītība
rada iespējas un apstākļus izglītojamajiem ar speciālām
vajadzībām iegūt savam veselības stāvoklim, spējām un attīstības
līmenim atbilstošu izglītību jebkurā izglītības iestādē,
vienlaikus nodrošinot izglītojamā pedagoģiski psiholoģisko un
medicīnisko korekciju, sagatavotību darbam un dzīvei sabiedrībā.
532. Speciālās izglītības
programmas īsteno atbilstoši izglītojamo attīstības traucējuma
veidam, viņu spējām un veselības stāvoklim, ko nosaka pedagoģiski
medicīniskā komisija. Individuālās speciālās izglītības
programmas izglītojamajiem ar smagu garīgo atpalicību vai
vairākiem smagiem attīstības traucējumiem ir paredzētas 9 gadiem.
Atkarībā no izglītojamo veselības stāvokļa un izglītības iestādes
iespējām individuālo izglītības programmu īstenošana darba iemaņu
veidošanā var ilgt līdz 12 gadiem. Speciālās izglītības
programmas izglītojamajiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir
paredzētas 9 gadiem. Ja programmas īstenotājs nodrošina iespēju
iegūt vispārējo vai profesionālo izglītību, programmu var īstenot
ilgākā laika posmā, bet ne ilgāk par 12 gadiem. Speciālās
izglītības programmas vājdzirdīgiem, vājredzīgiem un neredzīgiem
izglītojamajiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai ir
paredzētas 10 gadiem, bet vispārējās vidējās izglītības iegūšanai
- 3 gadiem. Speciālās izglītības programmas nedzirdīgiem
izglītojamajiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai ir
paredzētas 11 gadiem, bet vispārējās vidējās izglītības iegūšanai
- 3 gadiem. Speciālās izglītības programmas izglītojamajiem ar
psihiskās attīstības aizturi un grūtībām mācībās vai smagiem
logopēdiskiem traucējumiem vispārējās pamatizglītības iegūšanai
ir paredzētas 10 gadiem.
533. Valstī ir uzsākta
izglītojamo ar speciālām vajadzībām integrācija vispārējās
izglītības iestādēs un klasēs, nodrošinot speciālās izglītības
programmas apguvi un veicinot integrāciju sabiedrībā.
Profesionālā izglītība
534. Līdz neatkarības
atjaunošanai 1990.-1991.gadā profesionālās izglītības iestāžu un
programmu konfigurācija Latvijā veidojās saskaņā ar ļoti
centralizēto Padomju Savienības politiku. Arodskolas bija cieši
piesaistītas lieliem rūpnieciskiem uzņēmumiem un kolektīvajai
lauksaimniecībai. Mācību iestāžu tīklam bija raksturīgs ļoti
augsts specializācijas līmenis un liels skaits mazu, viena
profila skolu.
535. Centralizētās
ekonomikas sabrukums un citas pārmaiņas, kas notika pēc
1990.gada, pašos pamatos ietekmēja profesionālo izglītību.
Profesiju un specializāciju skaits samazinājās no 1000 padomju
laikos līdz 329 daudz plašāk definētām profesijām. Programmās un
audzēkņu uzņemšanā ir notikusi un vēl joprojām notiek akcentu
nomaiņa no iepriekšējai ekonomikai raksturīgajām iezīmēm uz
atbilstību darba tirgus izvirzītajām prasībām, ieskaitot
biznesa/komerciālo sfēru, pakalpojumus, transporta un sakaru
jomas.
536. Kopš 1990./91. mācību
gada arodskolu un vidējo speciālo mācību iestāžu skaits ir
samazinājies par 14%. Šīs pārmaiņas ir radušās pēc 1993.gadā
īstenotās reorganizācijas, kad vidējās speciālās pedagoģiskās
skolas tika pārveidotas par augstākās izglītības mācību iestādēm,
kā arī apvienojot mazās atsevišķu profilu skolas un veidojot
privātas mācību iestādes.
537. Centralizēti vadītās
padomju ekonomikas apstākļos profesionālo izglītību
(arodizglītību) kontrolēja valsts rūpniecības nozares un nozaru
ministrijas. Turpretī tirgus ekonomikas apstākļos profesionālo
izglītību (mācību kursu un apgūstamo prasmju izvēli) nosaka
pieprasījums privātajā sektorā.
538. Latvijas izglītības
sistēmā ir noteiktas šādas profesionālās izglītības pakāpes:
profesionālā pamatizglītība; profesionālā vidējā izglītība;
profesionālā augstākā izglītība.
539. Profesionālās
izglītības iegūšanas iespējas Latvijā regulē 1999. gada 10.
jūnija Profesionālās izglītības likums.
540. Profesionālās
pamatizglītības un arodizglītības programmās persona tiek uzņemta
bez iepriekšējās izglītības ierobežojuma un ne agrāk kā tajā
kalendārajā gadā, kurā tai aprit 15 gadi. Profesionālās vidējās
izglītības programmās persona tiek uzņemta pēc vispārējās
pamatizglītības vai profesionālās pamatizglītības ieguves. Pirmā
līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmās persona tiek
uzņemta pēc vispārējās vidējās izglītības vai profesionālās
vidējās izglītības ieguves. Uzņemšana profesionālās pilnveides
izglītības programmās netiek reglamentēta. Kārtību, kādā
darbinieki (praktikanti) apgūst profesionālās izglītības
programmas, nosaka minētais Profesionālās izglītības likums,
1993. gada 2. februāra likums "Par amatniecību" un citi
normatīvie akti. Profesionālās tālākizglītības programmās,
kuru apguve dod iespēju iegūt otro profesionālās kvalifikācijas
līmeni, persona tiek uzņemta bez iepriekšējās izglītības
ierobežojuma. Profesionālās tālākizglītības programmās, kuru
apguve dod iespēju iegūt trešo profesionālās kvalifikācijas
līmeni, persona tiek uzņemta pēc arodizglītības vai vidējās
izglītības ieguves. Profesionālās tālākizglītības
programmās, kuru apguve dod iespēju iegūt ceturto profesionālās
kvalifikācijas līmeni un kuras tiek īstenotas koledžā vai
augstskolā, persona tiek uzņemta, ja tai ir vismaz pirmā līmeņa
profesionālā augstākā izglītība. Uzņemšanas noteikumus
profesionālās ievirzes izglītības programmā nosaka attiecīgā
izglītības programma.
Augstākā izglītība
541. Izglītības likums un
1995.gada 2. novembrī pieņemtais Augstskolu likums nodrošina
augstākās izglītības mācību iestādēm ievērojamu neatkarību no
valsts. Šī autonomija ietver tiesības noteikt mācību saturu un
formu, studentu uzņemšanas papildus nosacījumus, pamatvirzienu
zinātniskajam un pētnieciskajam darbam, kā arī organizatorisko un
administratīvo struktūru. Augstskolu likuma ietvaros augstākās
izglītības mācību iestādēm ir tiesības nolīgt darbiniekus un
noteikt to atalgojumu.
542. Augstākās izglītības
iestādes ir juridiskas personas un nodrošina sev pašpārvaldi
saskaņā ar konkrētās mācību iestādes Satversmi. Universitāšu
satversmes apstiprina Saeimā, bet pārējo augstākās izglītības
mācību iestāžu konstitūcijas apstiprina Ministru kabinetā.
543. Lēmums par augstākās
izglītības iestādes slēgšanu var pieņemt Ministru kabinets.
544. Augstākās izglītības
iestādes Latvijā tiek dalītas universitātes tipa un
neuniversitātes tipa augstskolās. Universitātes tiek definētas kā
augstākās izglītības mācību iestādes, kas aptver vienu vai
vairākas zinātniskas jomas un kam ir tiesības piešķirt
zinātniskos grādus līdz doktora grādam. Latvijā ir piecas valsts
augstskolas, kam ir iešķirts universitātes statuss. Pastāv 14
citas valsts augstākās izglītības mācību iestādes, kurām nav
universitātes statusa un kuras pamatā specializējas vienā vai
nedaudzās jomās. Sešas no tām piešķir grādus līdz pirmā līmeņa
doktora grādam.
545. Pēdējā laikā ir
nodibinātas vairākas privātās augstākās mācību iestādes. Saskaņā
ar likumu tās var tikt iedalītas licencētajās un akreditētajās
augstākajās mācību iestādēs. Izglītības un zinātnes ministrija
atbild par augstākās izglītības mācību iestāžu licencēšanas un
akreditācijas procesa veikšanu saskaņā ar Ministru kabineta
noteikumiem. Mācību iestādes tiek akreditētas, balstoties uz
sistemātisku kvalitātes vērtēšanas procedūru. Akreditācija ļauj
mācību iestādei izdot valsts atzītus diplomus un valsts atzītus
grādus.
546. Augstskolu likums ļauj
augstākās izglītības mācību iestāžu pārraudzībā esošajām koledžām
sniegt profesionālo izglītību laika posmā, kas ir īsāks par
četriem gadiem.
547. Augstākās izglītības
ieguvi Latvijā reglamentē Augstskolu likums, kurā ir noteikts, ka
tiesības studēt augstskolā ir katram Latvijas pilsonim un
personām, kurām ir Latvijas Republikas izdota nepilsoņa pase, kā
arī personām, kurām ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Uzņemšana
augstskolās notiek konkursa kārtībā, pamatojoties uz centralizēto
eksāmenu rezultātiem. Augstskolu likums arī noteic, ka studiju
uzsākšana vēlākajos studiju posmos ir iespējama, ja nokārtoti
attiecīgās studiju programmas iepriekšējo posmu pārbaudījumi citā
augstskolā vai tos attiecīgajā augstskolā nokārto papildus.
Ārvalstniekus var uzņemt Latvijas augstskolās ar noteikumu, ka
viņu vidējās izglītības dokumentiem jāatbilst Latvijas
standartiem, viņu zināšanām, tās pārbaudot vispārējā kārtībā,
jāatbilst attiecīgās augstskolas uzņemšanas noteikumu prasībām un
viņiem pietiekami labi jāprot valodas, kurās notiek mācības.
Ārvalstnieki, kuriem nav izsniegta pastāvīgās uzturēšanās
atļauja, var apgūt daļu studiju programmas Latvijas augstskolās
saskaņā ar starptautiskajiem (starpaugstskolu) apmaiņas līgumiem
vai starptautiskās augstskolu sadarbības programmu ietvaros
atbilstoši uzņemšanas noteikumiem.
548. 2000/2001.m.g.
augstskolās kopā tika īstenotas 464 dažādas studiju programmas un
166 akadēmiskās, 247 profesionālās studiju programmas un 51
doktora līmeņa studiju programmas. Ņemot vērā vienādās studiju
programmas, kas tiek īstenotas vairākās augstskolās, studiju
programmu kopējais skaits ir 556, 499 no šīm programmām tiek
īstenotas valsts augstskolās, 57 - juridisko personu dibinātajās
augstskolās.
549. Pēdējo gadu laikā
augstskolā uzņemto studentu skaits ir ievērojami pieaudzis
salīdzinājumā ar studentu skaita kritumu tūlīt pēc neatkarības
atjaunošanas. Šo studentu skaita pieaugumu lielā mērā ir
finansējuši paši studenti. Studentu skaita pieaugums, pirmkārt,
saistās ar krasajām izmaiņām darba tirgū un atspoguļo arī
izmaiņas vērtību sistēmā. Tāpat kā citās valstīs šajā reģionā,
augstākā izglītība diezgan ievērojamai iedzīvotāju daļai -
jauniešiem, kas nespēj atrast darbu, piedāvā risinājuma iespējas.
Augstākās izglītības grāds dod labākas iespējas atrast darbu, kā
arī labāk sagatavo aktīvai iesaistei sabiedriskajā,
profesionālajā, kā arī personīgajā dzīvē. Šobrīd gandrīz 40%
jauniešu vecumā no 19 līdz 23 gadiem apgūst kādu no terciārās
izglītības formām.
550. Pieaug arī to studentu
skaits (34%), kuri nemācās dienas nodaļā, un lielākā daļa no tiem
ir neklātienes studenti. Mācības vakara un neklātienes nodaļās
gados vecākiem studentiem sniedz "otro izdevību", kā arī iespēju
iegūt izglītību tiem, kas vēlas uzlabot savas izredzes darba
tirgū.
551. Pēdējos gados ir
vērojama tendence - palielinās profesionālajās studiju programmās
studējošo skaits. Profesionālo kvalifikāciju 2000.gadā ir
ieguvuši 44% no grādu vai kvalifikāciju ieguvušo kopskaita.
Pieaug maģistra grādu ieguvušo skaits un profesionālo
kvalifikāciju ieguvušo skaits pēc augstākā līmeņa studijām.
552. Latvijā, tāpat kā
citās bijušajās komunisma valstīs, galvenā izglītības joma bija
inženierzinātnes (50% bijušajā PSRS), bet studentu skaits
sociālajās zinātnēs bija mazāks par 10%. Deviņdesmito gadu
pirmajā pusē ekonomikas izmaiņas deva savu ieguldījumu studentu
skaita izmaņās, kas pamatā izvērtās inženierzinātņu studijās.
1998.gadā tas sasniedz industrializētajām valstīm raksturīgu
līmeni (18%). Izmaiņas ir redzamas arī citās studiju jomās.
Proporcionāli strauji ir krities arī studējošo skaists
lauksaimniecībā, dabas zinātnēs, veselības aprūpē. Jau tā
augstais pedagoģiskās izglītības studentu skaits ir vēl vairāk
palielinājies.
Pieaugušo izglītība
553. Pieaugušo izglītībā
izšķiramas formālās un neformālās izglītības
programmas. Pieaugušo formālās izglītības programmu
īstenošanas kārtību nosaka Profesionālās izglītības likums,
Augstskolu likums un citi normatīvie akti. Pieaugušo neformālās
izglītības programmas nosaka šīs izglītības saturu un to
atbilstību valsts un darba devēju, kā arī personības izaugsmes
interesēm, un šīs programmas pieaugušajiem ir tiesības apgūt visa
mūža garumā neatkarīgi no iepriekš iegūtās izglītības. Pieaugušo
neformālās izglītības programmas un mācību kursus izstrādā un
īsteno izglītības iestādes, kā arī citas juridiskās vai fiziskās
personas patstāvīgi vai sadarbībā ar pasūtītājiem. Valsts un
pašvaldību dibinātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot
pieaugušo neformālās izglītības programmas bez licences
saņemšanas, citas juridiskās un fiziskās personas - pēc licences
saņemšanas vietējā pašvaldībā.
554. Pieaugušo izglītību
var finansēt no valsts un pašvaldību budžeta, darba devēju
līdzekļiem, izglītojamo līdzekļiem; ziedojumiem un dāvinājumiem,
kā arī no citiem līdzekļiem.
Privātās izglītības iestādes
555. Latvijā juridiskās un
fiziskām personām ir tiesības dibināt, reorganizēt un likvidēt
privātās izglītības iestādes. To dibināšana, reģistrācija un
akreditācija notiek tādā pašā kārtībā, kā valsts un pašvaldību
izglītības iestādēm, t.i., kārtībā, kādu nosaka Izglītības
likums.
556. Privātās izglītības
iestādes var īstenot pirmsskolas, pamata, vidējās un augstākās
izglītības programmas.
557. Privātās izglītības
iestādes ir tiesīgas noteikt maksu par izglītības ieguvi
tajās.
Izglītības finansējums,
558. Saskaņā ar Satversmes
112.pantu un Vispārējās izglītības likumu valsts nodrošina
iespēju bez maksas apgūt pamata un vidējo izglītību.
559. Saskaņā ar Izglītības
likumu maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un
vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā
izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību
budžetiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts un
pašvaldības piedalās privāto pamatizglītības un vidējās
izglītības iestāžu finansēšanā.
560. Šīs iedzīvotāju
tiesības ir nostiprinātas arī Vispārējās izglītības likumā, kas
noteic, ka valsts un pašvaldību pamatizglītības un vispārējās
vidējās izglītības iestādes nedrīkst noteikt mācību maksu par
pamatizglītības programmu apguvi. Privātās pamatizglītības
vispārējās vidējās izglītības iestādes ir tiesīgas noteikt mācību
maksu.
561. Saskaņā ar Izglītības
likumu maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un
vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā
izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību
budžetiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
562. Augstākās izglītības
programmās valsts sedz maksu par izglītības ieguvi noteiktam
studiju vietu skaitam atbilstoši attiecīgajā gadā noteiktajam
valsts pasūtījumam; pārējām studiju vietām katra augstākās
izglītības iestāde var noteikt maksu par izglītības ieguvi.
Studijām augstākās izglītības programmās studējošais var saņemt
valsts kredītu. Saņemtais kredīts atmaksājams vai dzēšams
Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
563. Studijas par valsts
budžeta līdzekļiem fiziska persona var izmantot tikai vienu
reizi. Latvijā 2000/2001 akadēmiskajā gadā par valsts budžeta
līdzekļiem studēja 33% no kopējā studējošo skaita, par fizisko
vai juridisko personu līdzekļiem - 67% no kopējā studējošo
skaita. Par maksu studējošo skaitam ir tendence
palielināties.
564. 1999.gadā studiju
maksa sastādīja 21 % no valsts augstskolu finansējuma. Studiju
maksa ir atkarīga no konkrētās augstskolas un programmas.
Studiju maksa
Latvijas augstskolās 2000/2001 akadēmiskajā gadā (Ls)
Bakalaura studiju
programma
Maģistra studiju
programma
Profesionālo studiju
programma
Dienas nodaļa (studiju pirmais
gads)
100-1802
200 - 1200
50-1802
Vakara nodaļa
380-413
60-900
160-990
Neklātienes nodaļa
120-600
200-600
50-600
565. Ārvalstnieks vai
bezvalstnieks maksā par izglītības ieguvi saskaņā ar noslēgto
līgumu ar attiecīgo izglītības iestādi. Eiropas Savienības valstu
pilsoņiem un viņu bērniem, kas izglītību iegūst Latvijā, maksa
par izglītību tiek noteikta un segta tādā pašā kārtībā kā
Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
566. Gan valsts, gan
vietējās pašvaldības nodrošina finansējumu pirmsskolas mācību
iestādēm, pamatizglītībai un vidējai vispārējai izglītībia.
Valsts tieši pārrauga un nodrošina finansējumu arodskolām,
vidējās profesionālās izglītības mācību iestādēm, speciālajām
skolām, kā arī nacionālās izglītības, speciālās izglītības un
"sociālās korekcijas" izglītības programmām. 1997.gadā Valsts
investīciju programmas ietvaros uzsākts Latvijas izglītības
informatizācijas sistēmas projekts (LIIS), kura princips ir:
"tehniku kopā ar lietojumu - apmācībitam lietotājam." LIIS
projekta ietvaros notiek Latvijas mācību iestāžu informatizācija,
metodisko materiālu izstrāde, skolotāju apmācība, tehnoloģiju
instalācija, kā arī augstskolu studiju programmu pilnveidošana un
tālmācības programmu ieviešana. 2000.gadā ir iesniegts viens no
projekta mērķiem - katrā vidusskolā nodrošināta pieeja
internetam. 2001.gada 29.novembrī pieņemtajā likumā "Par valsts
budžetu 2002.gadam" Valsts investīciju programmas ietvaros
2002.gada budžetā LIIS projekta realizācijai valsts ir iedalījusi
3 miljonus latu.
567. Pedagogu darba samaksa
tiek segta no valsts budžeta mērķdotācijām Ministru kabineta
noteiktajā kārtībā. Valsts nodrošina arī finansējumu mācību
grāmatām. Šis finansējums tiek iekļauts Izglītības un zinātnes
ministrijas budžetā kā atsevišķa pozīcija un tālāk tiek piešķirts
skolu valdēm, balstoties uz normām, kas noteiktas uz vienu
audzēkni.
568. Pašvaldības nodrošina
finansējumu mācību materiāliem, skolu ēku uzturēšanai un
remontam, tehniskajam skolu personālam, audzēkņu ēdināšanai un
komunālajiem pakalpojumiem. Ministru kabinets nosaka minimālo
pašvaldību finansējuma līmeni.
Studiju kreditēšana
569. Padomju varas gados
augstākā izglītība bija bez maksas, bet studentu vietu skaits
tika strikti plānots un bija ierobežots. Budžeta resursu
nepietiekamība un arvien pieaugošais studētgribētāju skaits
patlaban ir radījis neparastu valsts finansēto un maksas studiju
apvienojumu. Studējošajiem Latvijā ir iespējams saņemt studiju un
studējošā kredītos.
570. Studējošo kredīts ir
paredzēts studējošā sociālo vajadzību nodrošināšanai, savukārt
studiju kredīts - studiju maksas segšanai. To piešķiršanas
kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi "Kārtība, kādā tiek
piešķirts, atmaksāts un dzēsts studiju kredīts un studējošā
kredīts no kredītiestādes līdzekļiem ar valsts vārdā sniegto
galvojumu". Šie kredīti tiek sniegti pēc divu fizisku personu
galvojumiem, studējošajiem no trūcīgām ģimenēm kredītiestāde
izsniedz kredītu pēc tam, kad saņemts attiecīgās pašvaldības
galvojums.
571. Saskaņā ar 2001. gada
29. maija Ministru kabineta noteikumiem Nr. 220 "Kārtība, kādā
tiek piešķirts, atmaksāts un dzēsts studiju kredīts un studējošā
kredīts no kredītiestādes līdzekļiem ar valsts vārdā sniegto
galvojumu", kuri stājās spēkā 2001. gada 11. jūlijā, uz kredīta
saņemšanu var pretendēt studējošie - Latvijas Republikas pilsoņi
un personas, kurām ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase - kuri
sekmīgi apgūst valsts akreditētas studiju programmas.
572. Kredīta apmērs vienam
studējošajam nepārsniedz noteikto maksu par studijām. Izglītības
un zinātnes ministrija nosaka kredīta maksimālo apmēru katrai
studiju programmai. Studiju laikā ir bezprocentu kredīts. Kredīta
procentus sāk aprēķināt ar divpadsmito mēnesi pēc studiju
beigšanas vai ar trešo mēnesi pēc studiju pārtraukšanas,
piemērojot piecu procentu likmi gadā. Kredīta procentus aprēķina
katru mēnesi no kopējās kredīta summas atlikuma.
Mazākumtautību izglītība
573. Latvijā ir iespējams
izglītoties, apgūstot mazākumtautību izglītības programmas.
Saskaņā ar Izglītības likumu Mazākumtautību izglītības programmas
atbilstoši valsts izglītības standartiem izstrādā izglītības
iestādes, par pamatu izmantojot Izglītības un zinātnes
ministrijas apstiprinātos vispārējās izglītības programmu
paraugus. Mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj
attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību
integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu. Izglītības un zinātnes
ministrija nosaka mazākumtautību izglītības programmās mācību
priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā. Patlaban Latvijā
darbojas vairāk nekā 200 mazākumtautību skolas - 179 krievu
skolas, 6 poļu skolas, 2 ebreju skolas, viena ukraiņu, viena
igauņu, viena lietuviešu un viena baltkrievu skola, kā arī čigānu
klases vairākās skolās.
574. Atbilstoši Vispārējās
izglītības likuma pamatizglītības programmu var apvienot ar
mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā
mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un
integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Šie paši
nosacījumi attiecas arī uz vispārējās vidējās izglītības
programmām attiecīgajā virzienā.
Mācību valoda
575. Valstī tiek veicināta
izglītības sistēmas sakārtošana atbilstoši Valsts valodas
likumam, kas nosaka, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Šāda
situācija ir izveidojusies tāpēc, ka padomju okupācijas laikā
Latvijā tika izveidotas divas autonomas izglītības sistēmas -
latviešu un krievu - katra ar saviem mācību plāniem, mācību
ilgumu un mācību valodu.
576. Jau tūlīt pēc Latvijas
iekļaušanas Padomju Savienībā 1945.gadā visās augstskolu
fakultātēs tika ieviestas krievu valodas plūsmas un katrā skolā,
kurā iestājās Latvijā iebraukušie krievu bērni, tika atvērtas
krievu apmācības valodas klases.
577. Izglītības iestādes ar
latviešu un krievu mācību valodu atšķīrās pirmkārt ar dažādām
mācību programmās un ar dažādu apmācības ilgumu - krievu mācību
valodas skolās mācījās pēc 10 gadus gara mācību plāna, bet
latviešu - pēc 11 gadus gara mācību plāna, kas tika pamatots ar
to, ka latviešu mācību valodas skolās ir jāapgūst krievu valoda.
Mācību plāni skolām ar latviešu mācību valodu paredzēja, ka
krievu valoda ir jāmācās obligāti 10 gadu 4 stundas nedēļā,
turpretī krievu mācību valodas skolās latviešu valodu mācījās 9
gadus un 2 stundas nedēļā. Nepietiekama uzmanība tika pievērsta
arī latviešu valodas stundu kvalitātei krievu mācību valodas
skolās, kas ir skaidrojams ar politisko situāciju valstī.
578. Mācību plāni sāka
mainīties tikai 1988./89. mācību gadā, kad krievu mācību valodas
skolās sāka pamazām palielināt latviešu valodas mācību stundu
skaitu.
579. Pašlaik spēkā esošajā
Izglītības likumā ir noteikts, ka valsts un pašvaldību izglītības
iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Izglītību citā valodā
var iegūt privātajās izglītības iestādēs, kā arī valsts un
pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas
mazākumtautību izglītības programmas, resp. kurās izglītību var
iegūt bilingvāli. Kopš 1999.gada 1.septembra augstākajās
izglītības iestādēs studijas notiek valsts, resp. latviešu
valodā. Izglītības likums nosaka, ka ar 2004.gada 1.septembri
valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu
desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās
izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiks uzsāktas tikai
valsts valodā.
580. Ikviens izglītojamais,
lai iegūtu pamatizglītību vai vidējo izglītību, apgūst valsts
valodu un kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes eksāmenus
Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā apjomā un kārtībā.
Profesionālās kvalifikācijas eksāmeni kārtojami valsts valodā.
Akadēmiskā (bakalaura, maģistra) un zinātniskā (doktora) grāda
ieguvei nepieciešamie darbi izstrādājami un aizstāvami valsts
valodā, izņemot citos likumos paredzētos gadījumus.
Kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšanās, kas tiek
finansēta no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem, notiek
valsts valodā.
Vecāku tiesības izvēlēties savu
bērnu mācību iestādes
581. Latvijā atbilstoši
Izglītības likuma nosacījumiem bērnu vecākiem, vai personām,
kuras īsteno vecāku varu, ir tiesības izvēlēties pirmsskolas
izglītības un pamatizglītības iestādi, kurā bērns iegūst
izglītību, ņemot vērā bērna vēlmes.
Dzimumu vienlīdzība izglītības
iegūšanā
582. Saskaņā ar Satversmi
un Izglītības likumu Latvijā personas tiesības iegūt izglītību
nekādā ziņā netiek ierobežotas vadoties pēc to dzimuma.
583. Latvijā nepastāv
dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to
neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes
skolas; skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un
meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību
iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no
dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā
vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas
jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības
mācību centros, koledžās un augstskolās.
584. Latvijā iespējas
aktīvi piedalīties sporta un fiziskās sagatavošanas nodarbībās ir
visiem vienādas, kā to paredz izglītības iestādes realizētā
izglītības programma. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem
valsts pamatizglītības, valsts vispārējās vidējās izglītības un
visu līmeņu valsts profesionālās izglītības standartu obligātajā
saturā ir iekļauts sports. 2001.gada 5.jūnijā Ministru kabinetā
apstiprinātais Sporta likuma projekts neparedz jebkādus
ierobežojumus attiecībā uz dzimumiem.
585. Personām, kas
priekšlaicīgi atstājušas skolu vai no tās izstājušās, ir iespēja
iegūt vai pabeigt pamatizglītību, vai iegūt vidējo izglītību
vakarskolās.
Izglītības iestāžu darbinieki
586. Strādāt par pedagogu
saskaņā ar Izglītības likumu tiesības ir personai, kurai ir
pedagoģiskā izglītība vai kura apgūst pedagoģisko izglītību, kas
atbilst Ministru kabineta noteiktajām profesionālās
kvalifikācijas prasībām. Pedagoga privātprakses uzsākšanai ir
jāsaņem sertifikāts Izglītības un zinātnes ministrijā. Visi
izglītības iestādēs un privātpraksē strādājošie pedagogi tiek
reģistrēti Pedagogu reģistrā.
587. Pedagoga darbam
nepieciešamo izglītību iegūst izglītības iestādēs, kuras īsteno
attiecīgas akreditētas profesionālās un akadēmiskās studiju
programmas. Pedagoga profesionālo kvalifikāciju apliecina diploms
par augstāko pedagoģisko izglītību vai attiecīgs sertifikāts.
Pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveide notiek
pašizglītības formā un iestādēs, kas īsteno attiecīgas
tālākizglītības programmas.
588. Latvijā par pedagogu
nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu un nav
reabilitēta; persona, kuras rīcībspēja ierobežota normatīvajos
aktos noteiktajā kārtībā; valsts vai pašvaldību dibinātās
izglītības iestādēs - persona, kurai nav Ministru kabineta
noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts
valodas prasmi augstākajā pakāpē, izņemot augstskolu akadēmisko
personālu - citu valstu pilsoņus un bezvalstniekus, kuri piedalās
noteiktu izglītības programmu īstenošanā uz starptautiska līguma
pamata, kā arī ārvalstu dibinātās izglītības iestādēs vai to
filiālēs strādājošos pedagogus; persona, kurai ar tiesas lēmumu
atņemta vecāku vara.
589. Pedagogam ir tiesības
piedalīties izglītības iestādes pašpārvaldē; saņemt valsts
garantētu apmaksātu ikgadējo astoņu nedēļu atvaļinājumu;
pamatojoties uz līgumu par mācību līdzekļu izstrādāšanu, saņemt
apmaksātu līdz trijiem mēnešiem ilgu radošā darba atvaļinājumu
vai līdz sešiem mēnešiem ilgu bezalgas atvaļinājumu Ministru
kabineta noteiktajā kārtībā; saglabājot pamatalgu izglītības
iestādē, kurā pedagogs strādā pamatdarbā, 30 kalendārās dienas
triju gadu laikā izmantot savas izglītības un profesionālās
meistarības pilnveidei; saņemt pedagoģiskajam darbam nepieciešamo
materiālo nodrošinājumu.
Pedagogu atalgojums
590. Atbilstoši Izglītības
likumam pedagoga darba samaksu nosaka atbilstoši pedagoga
profesionālajai kvalifikācijai, darba stāžam un darba slodzei.
Pedagogam ar zemāko profesionālo kvalifikāciju minimālā darba
samaksa par vienu slodzi nedrīkst būt zemāka par divām
minimālajām mēnešalgām.
591. Pedagogu darba samaksa
valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, tajā skaitā, sākot ar
2002. gada 1. septembri, piecgadīgo un sešgadīgo apmācībai, tiek
nodrošināta no valsts budžeta līdzekļiem un mērķdotācijām. Pārējo
pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu darba samaksa
tiek nodrošināta no pašvaldību budžeta.
592. Dažu pilsētu
pašvaldības ir ieviesušas savas pedagogu algu piemaksu shēmas.
Piemēram, Rīgas skolu valde ir apstiprinājusi algu paaugstinājumu
par apmēram 25% 1998.gadā un par 30% 1999.gadā. Šādi skolu
direktoriem tiek dota iespēja piesaistīt labus darbiniekus, tomēr
tā tiek veicināta atšķirība starp vietējām pašvaldībām, kas var
dot papildus finansējumu skolotāju algām, un tām, kurām šādu
līdzekļu nav. Pilsētās situācija ar finansiālajiem resursiem
parasti ir labāka, un tās piesaista skolotājus no nabadzīgākām
pašvaldībām.
593. Pamatskolu un
vidusskolu pedagogi saņem apmēra 75% no vidējās mēnešalgas
valstī. Augstākās izglītības mācību iestādēs pedagogi saņem tikai
nedaudz augstākas algas. Ņemot vērā dzīves izmaksas dārdzību, it
īpaši pilsētu centros, pedagogiem ir jāmeklē papildus ienākumu
avots bez skolas vai jāuzņemas lielākas darba slodzes savās
skolās.
594. Pedagogu faktisko
atalgojumu nosaka formula, kurā ir noteikta pamata alga darba
slodzei par 21 mācību nodarbību nedēļā. Atkarībā no profesionālās
kvalifikācijas un darba pieredzes, mēnešalga ir robežās no Ls 90
līdz Ls 130. Ja mācību slodze pārsniedz 21 stundu, alga
proporcionāli pieaug. Latvijas pedagogu vidējā darba slodze ir
1,3 pamatslodzes. Tas nozīmē, ka, matemātiski rēķinot, strādā
apmēram 41 000 pedagogu, bet faktiskais skaits ir tikai 37 000.
Līdz ar to pedagogs sev algu paaugstina mākslīgi, palielinot savu
darba slodzi no 21 uz 27 mācību nodarbībām nedēļā.
595. Nepietiekamais
pedagogu algu līmenis ietekmē izglītības sistēmu un ir viens no
svarīgākajiem izglītības politikas jautājumiem Latvijā, veicot
izglītības reformas.
596. Zemais pedagogu algu
līmenis Latvijā ietekmē izglītības kvalitāti. Tas kavē jaunus
cilvēkus izvēlēties pedagoga profesiju; tas nemudina jaunos
pedagoģisko izglītību ieguvušos pedagogus doties strādāt
izglītības iestādēs, īpaši tos, kuri ir apguvuši svešvalodas vai
jaunās tehnoloģijas; turklāt tas ietekmē profesijas statusu un
morāli. jaunie skolotāji labprātāk izvēlas labāk apmaksātas darba
vietas, savukārt tiem, kas paliek strādāt skolā, bieži vien ir
nepieciešams strādāt vēl otrā darba vietā, līdz ar to viņi nespēj
vai nevēlas iesaistīties nepieciešamajā kvalifikācijas celšanas
vai ārpusklases darbā.
597. Pedagogu sastāvs
noveco; daudzi strādājošie pedagogi ir tuvu pensijas vecumam, bet
nav pietiekami jauno pedagogu, kas guvuši apmācību modernās
mācību metodēs un varētu ieņemt viņu vietu.
598. Latvijā privātais
sektors absorbē apmēram pusi no pedagoģisko augstskolu
absolventiem. Darba tirgū pedagogu saņemtā profesionālā izglītība
tiek augstu novērtēta, un izglītības sistēma bieži vien zaudē
cilvēkus ar labām vadītāju īpašībām, novatorisku pieeju un
radošām spējām. Īpaši grūti ir piesaistīt skolām angļu, vācu un
datorapmācības pedagogus, jo biznesa sektorā tiem tiek piedāvātas
divas līdz četras reizes lielākas algas, labākas karjeras
iespējas un augstāks sociālais statuss.
599. Lai pakāpeniski
novērstu pedagogu zemā algu līmeņa radītās sekas izglītības
sistēmā, 2000. gada 22. augustā Ministru kabinets ar
protokollēmumu (prot. Nr. 39, 30 paragrāfs) apstiprināja pedagogu
darba samaksas paaugstināšanas grafiku, saskaņā ar kuru pedagogu
darba samaksas paaugstināšanai tika paredzēti 2001. gada valsts
budžetā - 3,31 milj. latu (ar 01.09.2001.), 2002. gada valsts
budžetā - 10,90 milj. latu (ar 01.01.2002.) un 4,94 milj. latu
(ar 01.09. 2002.), 2003. gada valsts budžetā - 16,23 milj. latu
(ar 01.01.2003.) un 4,43 milj. latu (ar 01.09.2003.) Izglītības
un zinātnes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Kultūras
ministrijas un Labklājības ministrijas budžetos, kā arī
mērķdotācijām pašvaldībām. Pedagogu darba samaksas
paaugstināšanai ar 2000. gada 1. septembri tika paredzēts
novirzīt izglītības sistēmas reformu pasākumu rezultātā
ietaupītos finansu līdzekļus no Izglītības un zinātnes
ministrijas, Zemkopības ministrijas, Kultūras ministrijas,
Iekšlietu ministrijas, Labklājības ministrijas un Tieslietu
ministrijas. Līdz ar to saskaņā ar apstiprināto pedagogu darba
samaksas paaugstināšanas grafiku pedagoga mēneša algas likme ar
2000. gada 1. septembri tika paaugstināta par 10 Ls pret 1999.
gadu; ar 2001. gada 1. septembri - par 13 Ls pret 2000. gadu
(neskaitot mēneša algas likmes paaugstinājumu par 3 Ls ar 2001.
gada 1. jūliju atbilstoši minimālās darba algas paaugstinājumam
valstī); ar 2002. gada 1. septembri - par 17 Ls pret 2001. gadu
(skat. grafiku, Izglītības un zinātnes ministrijas dati).
Pedagogu kvalifikācija
600. Apmēram vienai
trešdaļai pamatskolu un vidusskolu skolotāju trūkst attiecīgās
profesionālās kvalifikācijas vai arī viņi māca priekšmetus, kurus
paši nav studējuši. Zemas algas, zems status un labi izglītoto
absolventu nevēlēšanās strādāt skolotāja profesijā ir noveduši
pie kvalificētu skolotāju trūkuma, it īpaši dažos atsevišķos
priekšmetos un vairākos reģionos.
601. Latvijā vairākas
neatkarīgās pedagoģiskās augstskolas piedāvā dažāda veida
sākotnējās pedagoģiskās izglītības un kvalifikācijas celšanas
programmas. Daudzi skolotāji vēlas arī paaugstināt savu
izglītību, iegūstot maģistra grādu.
602. Līdz 1990.gadam visas
skolotāju kvalifikācijas celšanas iespējas nodrošināja viena,
centralizēta Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esoša
institūcija. Skolotājiem bija jāapmeklē obligātie, valsts
finansētie kursi vismaz reizi piecos gados. 1990.gadā šī prasība
tika atcelta, un finansējums tika sadalīts uz valsts konkursa
pamatiem. Virkne organizāciju sāka piedāvāt apmācību. Pašlaik
izmaksas par kvalifikācijas celšanu sedz galvenokārt pašvaldības
un, ja to var atļauties, paši skolotāji.
Pakta