Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim 12. pants

Sabiedrības veselība

412. 2000.gadā vidējais

paredzamais mūža ilgums Latvijā bija 64.9 gadi vīriešiem un 76.0

gadi sievietēm. Savukārt 2001. gadā - 65.2 gadi vīriešiem un 76.6

gadi sievietēm. Mūža ilguma atšķirību veidošanā blakus

bioloģiskajiem faktoriem stabilu vietu ieņem abu dzimumu

atšķirīgā saslimstība un tādu riska faktoru nelabvēlīgā iedarbība

kā smēķēšana, alkoholisms, aptaukošanās un citi. Pēdējos gados

sakarā ar mirstības pakāpenisku samazināšanos, ir stabilizējies

arī paredzamais mūža ilgums.

413. Iedzīvotāju nāves

cēloņu struktūra Latvijā pēdējos 10 gados praktiski nav

mainījusies. Visizplatītākais nāves cēlonis ir asinsrites

sistēmas slimības, tad seko mirstība no audzējiem. Trešajā vietā

ir mirstība no ārējiem nāves cēloņiem: transporta negadījumiem,

tīšiem paškaitējumiem, slepkavībām, noslīkšanām.

414. Situācijas analīze

Latvijā liecina, ka mirušo skaitam no ārējiem nāves cēloņiem

kopumā ir tendence samazināties, taču lielākais mirušo skaits ir

darbspējas vecuma iedzīvotāji vecumā no 15 - 59 gadiem. Šajā

vecuma grupā pieaudzis arī mirušo skaits no saindēšanās ar

alkoholu.

415. Pastāv mirstības

dzimuma atšķirības. Vīriešu mirstība pēdējo trīs gadu laikā ir

1.1 līdz 1.2 reizes augstāka nekā sievietēm. Arī darbspējas

vecumā mirušo vīriešu skaits ir lielāks nekā sieviešu. Ja

2000.gadā uz 1000 iedzīvotājiem darbspējas vecumā miruši 7.0

vīrieši un 3.2 sievietes, tad 2001. gadā - 8.5 vīrieši un 2.5

sievietes.

416. Joprojām atzīmējams

augsts saslimstības līmenis ar atsevišķām infekcijas slimībām

(difterija, tuberkuloze, HIV/AIDS), kā arī ar neinfekciju

slimībām. 2001. gadā salīdzinot ar 200. gadu saslimstība ar visu

formu tuberkulozi ir pieaugusi no 70.5 uz 72.9 uz 100000

iedzīvotājiem. Pieaug HIV/AIDS izplatība. 2001. gadā salīdzinot

ar 2000. gadu saslimstība ir pieaugusi gandrīz divas reizes.

2001. gadā ir reģistrēti 806 jauni HIV gadījumi un 42 AIDS

gadījumi. 2001. gadā miruši 13 cilvēki, no kuriem 6 miruši AIDS

stadijā. Joprojām atzīmējams augsts saslimstības līmenis ar

ļaundabīgajiem audzējiem. Šī slimību grupa ieņem nemainīgi pirmo

vietu pirmreizējās invaliditātes struktūrā.

Vides veselība

417. Vides higiēnas

uzlabošanu un kaitīgo vides riska faktoru ietekmes samazināšanu

uz cilvēka veselību reglamentē 1997.gada 11.decembrī pieņemtais

Epidemioloģiskās drošības likums, kas nosaka epidemioloģisko

drošību valstī un nosaka valsts institūciju, pašvaldību, fizisko

un juridisko personu tiesības un pienākumus epidemioloģiskās

drošības jomā, un atbildību par šī likuma pārkāpšanu. Latvijā ir

izstrādāta virkne normatīvo aktu, kas regulē cilvēku aizsardzību

no kaitīgo vides riska faktoru ietekmes (piemēram, kosmētikas,

ķīmisko vielu, rotaļlietu drošuma jautājumos).

418. Saskaņā ar

Epidemioloģiskās drošības likumu izdoti Ministru kabineta

noteikumi, kas nosaka higiēnas prasības drošu un veselībai

nekaitīgu pakalpojumu sniegšanai frizētavās4,

kosmētiskajos kabinetos5 pirtīs6,

viesnīcās7, sociālās aprūpes institūcijās8,

publiskas lietošanas peldbaseinos9, kā arī noteiktas

prasības, lai nepieļautu kapsētām piegulošo teritoriju sanitāro

apstākļu pasliktināšanos10.

419. Lai novērstu risku

inficēt citas personas ir noteiktas infekcijas slimības, ar kurām

saslimušās vai inficējušās personas un personas, par kurām

radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās,

nedrīkst tikt nodarbinātas darbos (arī atrasties mācību

praksē)11.

420. Lai aizsargātu

patērētāju intereses un veselību, nodrošinot tiesības uz drošu un

veselīgu pārtiku, saskaņā ar 1998.gada 19. februāra Pārtikas

aprites uzraudzības likumu, izdoti Ministru kabineta noteikumi,

kas nosaka higiēnas prasības visos pārtikas aprites posmos, kā

arī nekaitīguma prasības pārtikas produktiem, piemēram,

minerālūdeņiem, ģēnetiski modificētiem organismiem,

alkoholiskajiem dzērieniem u.c.12

421. Labklājības

ministrijas pakļautības iestāde Valsts sanitārā inspekcija veic

higiēnisko un pretepidēmisko prasību izpildes kontroli jebkurā

objektā Latvijas Republikas teritorijā.13

Sabiedrības veselības politika

422. Labklājības ministrija

izstrādā un realizē politiku un stratēģiju vairākās sabiedrības

veselības jomās. Sabiedrības veselība ir primārais posms

iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā. 2000. gadā Latvijā tika

izstrādāts dokuments "Sabiedrības veselības stratēģija", kas

2001. gada 6. martā tika apstiprināts Ministru kabinetā. Tajā

aprakstīta sabiedrības veselības situācija Latvijā, norādītas

galvenās problēmas un to iespējamie risinājuma veidi. 2002. gadā

ir izstrādāts sabiedrības veselības stratēģijas rīcības

programmas projekts, kurā norādīti mērķu sasniegšanai

nepieciešamie līdzekļi un konkrētas institūcijas, kuras atbild

par katra mērķa sasniegšanu.

423. Būtiska sabiedrības

veselības sastāvdaļa ir veselības aprūpe. Tā ietver sevī gan

ārstniecisko, gan farmaceitisko aprūpi un ir vērsta uz veselības

nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Veselības aprūpē tiek

izdalīti trīs posmi. Primārā veselības aprūpe ir valsts veselības

aprūpes sistēmas galvenais posms. Tas ir pirmais veselības

aprūpes līmenis vairāku pakāpju sistēmā, kurā pakalpojumus

pacientiem sniedz primārās veselības aprūpes ārsts - ģimenes

ārsts, internists vai pediatrs. Sekundārā veselības aprūpe ir

specializēta ambulatoriska un/vai stacionāra veselības aprūpe,

kas orientēta uz neatliekamu, akūtu vai plānveida medicīnisku

palīdzību - ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu

ārstniecību un rehabilitāciju ar mērķi maksimāli ātri un

kvalitatīvi panākt pacienta izveseļošanos vai slimības izpausmju

samazināšanos līdz tādai pakāpei, ka tālāk ir iespējams ārstēties

primārajā veselības aprūpes līmenī. Terciārajai veselības aprūpei

ir jānodrošina augsti specializēti medicīniskie pakalpojumi, ko

specializētos ārstniecības centros vai iestādēs sniedz vienas vai

vairāku medicīnas nozaru darbinieki ar papildu kvalifikāciju. Tā

ir saistīta ar tehniski daudzveidīgu un sarežģītu diagnostikas un

ārstniecības iekārtu izmantošanu.

424. Farmaceitiskie

pakalpojumi nodrošina profilaksei un ārstniecībai vajadzīgo zāļu

izsniegšanu pret ārsta izrakstītām receptēm vai bez tām.

Farmaceitiem ir būtiska nozīme pacienta informēšanā par

nepieciešamību apmeklēt ārstus.

425. Veselības aprūpes un

sociālās aprūpes normatīvos aktos ir iestrādātas normas, kas

paredz vienlīdzības principa nodrošināšanu veselības aprūpes

pakalpojumu saņemšanā, taču, diemžēl, valsts veselības aprūpes

ierobežotais budžets nedod iespējas šos pakalpojumus saņemt

pietiekamā apjomā.

Veselības aprūpes finansēšanas

kārtība

426. 1997. gada 12. jūnija

Ārstniecības likums noteic, ka ikvienam ir tiesības saņemt

neatliekamo medicīnisko palīdzību. Valsts garantētais

medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā

kārtībā tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem,

ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un

kuri reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām,

apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.

Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur tā ir

nepieciešama. Ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuru pasē nav

personas koda un kuri nav reģistrējušies Iedzīvotāju reģistrā,

bet legāli uzturas Latvijā, medicīnisko palīdzību saņem par

maksu.

427. Saskaņā ar

Ārstniecības likumu tika izdoti 1999. gada 12. janvāra Ministru

kabineta noteikumi Nr.13 "Veselības aprūpes finansēšanas

noteikumi". Šie noteikumi nosaka veselības aprūpes finansēšanas

kārtību, valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļu un

citos normatīvajos aktos veselības aprūpei paredzēto līdzekļu

saņemšanas un izlietošanas kārtību, kā arī ārstniecības

pakalpojumu apjomu, kas tiek apmaksāts no valsts pamatbudžeta

līdzekļiem, speciālā budžeta līdzekļiem un pakalpojumu saņēmēju

līdzekļiem. Noteikumi nosaka arī veselības aprūpes pakalpojumus,

ar kuriem saistītos izdevumus valsts nesedz.

428. Izdevumus par

veselības aprūpes un tiesu medicīniskās ekspertīzes

pakalpojumiem, ko Latvijas Republikas teritorijā saņēmuši

ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuri nav saņēmuši

termiņuzturēšanās atļauju un nav maksājuši ienākuma nodokli

vismaz pusgadu, sedz paši ārvalstnieki un bezvalstnieki vai

attiecīgā apdrošināšanas sabiedrība, ja starpvalstu līgumos nav

noteikts citādi, vai tā fiziskā vai juridiskā persona, kura,

parakstot ielūgumu vai izsaukumu, lai attiecīgais ārvalstnieks

saņemtu ieceļošanas vīzu vai uzturēšanās atļauju, galvojusi, ka

segs nepieciešamos ārvalstnieka vai bezvalstnieka veselības

aprūpes izdevumus.

429. Ārstniecības iestāde

iekasē pacienta iemaksu (pacienta iemaksa - valstī noteikts

vienots tiešs pacienta maksājums par ārstniecības pakalpojumu

ārstniecības iestādei, kuru ārstniecības iestāde iekasē no

pacienta veselības aprūpes pakalpojumu minimuma ietvaros).

Pacienta iemaksu kopsumma kalendāra gadā nedrīkst pārsniegt 80

latus. No pacienta iemaksas atbrīvojami: bērni vecumā līdz 18

gadiem; visi iedzīvotāji, ja tiek veiktas profilaktiskās apskates

Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā; grūtnieces un

sievietes pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām, ja tiek saņemti

ārstniecības pakalpojumi, kas saistīti ar grūtniecības un

pēcdzemdību sarežģījumu novērošanu un grūtniecības norisi; visi

iedzīvotāji, ja tiek veikta vakcinācija normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā vai pasīvā imunoterapija Labklājības

ministrijas noteiktajā kārtībā; politiski represētās personas un

Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā cietušās

personas; trūcīgās personas, kas par tādām atzītas Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā; tuberkulozes slimnieki un pacienti,

kuriem veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai; personas, kas

saņem veselības aprūpes pakalpojumus to infekciju slimību

gadījumos, kuras ir laboratoriski apstiprinātas un pakļautas

reģistrācijai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par

infekcijas slimību reģistrācijas kārtību; personas, kas saņem

neatliekamo medicīnisko palīdzību (primāro neatliekamo

medicīnisko palīdzību pirmsslimnīcas posmā; primāro un sekundāro

neatliekamo medicīnisko palīdzību stacionārā pirmajās divās

dienās pēc hospitalizācijas; ārstējas stacionāra intensīvās

terapijas gultasvietā); valsts specializēto sociālās aprūpes

centru un pašvaldību pansionātu (centru) aprūpē esošās

personas.

430. Veselības aprūpes

finansēšanai pēdējā desmitgadē tiek atvēlēti 3 - 6 % no iekšzemes

kopprodukta.

Valdības

finansējums veselības aprūpei % no IKP*,

1995. - 2001.g.

*Centrālā statistikas pārvalde

Veselības aprūpes sistēmas

reforma

431. 1993. gadā Latvijā

tika uzsākta veselības aprūpes reforma. Šīs reformas galvenais

mērķis ir uz iedzīvotāju vērstas, racionālas un pieejamas

veselības aprūpes sistēmas ieviešana Latvijā, decentralizējot

veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmu. Šī mērķa

sasniegšanai reformas sākumposmā tika izvirzīti sekojoši

pamatuzdevumi:

1) veselības aprūpes finansēšanas

reforma;

2) efektīvas veselības aprūpes

pakalpojumu sniedzēju struktūras izveidošana;

3) sabiedrības veselības politikas

izstrāde un realizācija.

432. 1997. gadā Latvijas

valdība sadarbībā ar Pasaules Banku izstrādāja "Veselības aprūpes

reformas" projektu un noslēdza līgumu, kurš paredz Pasaules

Bankas kredītu šī projekta realizācijai. Līdz 2002. gada 31.

decembrim paredzēts veikt nepieciešamās izmaiņas veselības

aprūpes sistēmas struktūrā, speciālistu apmācību un reformas

pamatshēmas izveidošanu, izstrādājot politikas modeļus,

stratēģijas un koncepcijas, to realizācijas un kontroles

mehānismus.

Zīdaiņu mirstība

433. Lai gan kopš 1996.

gada bija novērojama zīdaiņu mirstības samazināšanās, 2001. gadā,

salīdzinot ar 2000. gadu, tā ir nedaudz pieaugusi (skatīt tabulu,

Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras

dati).

Zīdaiņu

mirstība

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Zīdaiņu mirstības gadījumu

skaits

315

289

276

219

210

217

uz 1000 dzīvi

dzimušajiem

15,8

15,2

14,9

11,4

10,4

11,0

434. 2000.gadā mirušo

zīdaiņu procentuālai sadalījums pēc nāves cēloņiem bija šāds:

46,2% miruši no perenatālā stāvokļa patoloģiskiem stāvokļiem, 32%

- no iedzimtām anomālijām, 5,2% no ievainojumiem, saindēšanās un

ārējās iedarbības sekām, 1,9% - no infekcijas un parazitārām

slimībām, 1,4% - no elpošanas sistēmas slimībām. Šos rādītājus

salīdzinot ar 1999.gada rādītājiem ir jāatzīmē, ka uzlabojoties

veselības aprūpes kvalitātei un tehnoloģijām ir samazinājies

perinatālā perioda patoloģisko stāvokļu īpatsvars zīdaiņu

mirstībā, infekcijas, parazitāro slimību un elpošanas sistēmu

slimību īpatsvars. Savukārt palielinājusies zīdaiņu mirstība no

iedzimtām anomālijām. Augsts ir tā sauktais novēršamās nāves

īpatsvars (nāve no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās

iedarbības sekām). 2001. gadā mirušo zīdaiņu procentuālais

sadalījums pēc nāves cēloņiem bija šāds: 41,5% miruši no

perinatālā stāvokļa patoloģiskiem stāvokļiem, 34,5% - no

iedzimtām anomālijām, 5,1% no ievainojumiem, saindēšanās un

ārējās iedarbības sekām, 2,3% - no infekcijas un parazitārām

slimībām, 3,2% - no elpošanas sistēmas slimībām. Šos rādītājus

salīdzinot ar 2000.gada rādītājiem ir jāatzīmē, ka perinatālā

perioda patoloģisko stāvokļu īpatsvars zīdaiņu mirstībā turpina

samazināties. Savukārt palielinājusies zīdaiņu mirstība no

iedzimtām anomālijām, infekcijas un parazitārām slimībām un

elpošanas sistēmas slimībām. Vēljoprojām augsts ir tā sauktais

novēršamās nāves īpatsvars (nāve no ievainojumiem, saindēšanās un

ārējās iedarbības sekām). Savukārt pozitīvas izmaiņas zīdaiņu

mirstības samazināšanā veicina jau iepriekšējos gados uzsāktie

pasākumi, kas tiek veikti, lai sievieti stimulētu uzsākt

medicīnisko aprūpi ārstniecības iestādē vēl līdz 12. grūtniecības

nedēļai.

435. Ar 2001.gadu ir

beigusies perinatālās mirstības rādītāju samazināšanās tendence,

kas bija iesākusies 1995. gadā un turpinājās līdz 2000. gadam.

Salīdzinot ar 2000. gadu ir samazinājies dzīvi dzimušo skaits un

pieaudzis mirušo skaits 0-6 dienās. Tendence samazināties ir

tikai nedzīvi dzimušo skaitam (skatīt tabulu, Veselības

statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati).

Dzīvi un nedzīvi

dzimušo un mirušo zīdaiņu sadalījums pēc dzimšanas svara

Svars gramos

Dzīvi dzimuši .

Nedzīvi dzimuši .

Miruši 0-6 dienās .

absolūtos skaitļos .

īpatsvars

absolūtos skaitļos .

īpatsvars.

absolūtos skaitļos .

īpatsvars.

2000

2001

2000

2001

2000

2001

2000

2001

2000

2001

2000

2001

< 500

0,01

1,3

1,4

2,2

1,0

500-999

0,3

21,5

28,3

22,6

26,7

1000-1499

109

0,5

0,4

14,6

10,1

15,1

7,6

1500-1999

230

221

1,1

12,7

12,3

6,5

7,6

2000-2499

687

651

3,4

3,3

12,7

15,9

4,3

8,6

2500-2999

2634

2565

13,0

11,4

12,3

6,5

11,4

3000-3499

6889

6836

34,1

34,8

12,0

8,7

16,1

23,8

3500-3999

6891

6625

34,1

33,7

9,5

8,7

18,3

8,6

4000 un >

2691

2620

13,3

3,2

2,2

8,6

4,8

Svars nav norādīts

1,3

Kopā

20186

19658

100

158

138

100

105

100

Dzeramā ūdens kvalitāte

436. Dzeramā ūdens

kvalitātes uzraudzību veic Sabiedrības veselības aģentūra.

Dzeramā ūdens kvalitātes uzraudzības mērķis iz savlaicīgi

konstatēt dzeramā ūdens piesārņojuma gadījumus un aizsargāt

cilvēku veselību no nevēlamām sekām, ko var radīt ūdens

piesārņojums, kā arī informēt sabiedrību par dzeramā ūdens

kvalitāti.

437. Latvijā dzeramo ūdeni

galvenokārt iegūst no pazemes avotiem, kuru ūdens kvalitāte ir

laba un nemainīga, bet novecojušie ūdens piegādes tīkli šo

kvalitāti jūtami pazemina.

438. 2000.gadā dzeramā

ūdens kvalitātes neatbilstība pēc ķīmiskajiem rādītājiem vidēji

valstī bija 58,3% (1999.gadā - 51%). Tas izskaidrojams ar augsto

dzelzs saturu dzeramajā ūdenī un tiešus draudus cilvēku veselībai

nerada. Salīdzinot pa reģioniem labākā ūdens ķīmiskā kvalitāte ir

Rīgas reģionā, bet sliktākā - Rēzeknes reģionā.

439. 2000.gadā dzeramā

ūdens kvalitātes neatbilstība pēc mikrobioloģiskiem rādītājiem

vidēji valstī bija 6,4% (1999.gadā - 14,1%). Lielākā neatbilstība

pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem ir Tukuma reģionā, Ventspils

reģionā, Gulbenes reģionā un Jēkabpils reģionā. Pazemes avotos

Rīgas reģionā un Jelgavas reģionā mikrobioloģiskais piesārņojums

nav konstatēts.

Infekcijas slimību apkarošana

440. Pateicoties ilgus

gadus veiktai bērnu plānveida imunizācijai, salīdzinājumā ar

pirmsvakcinācijas periodu, Latvijā vairāk nekā par 99%

samazinājusies saslimstība ar vairākām vakcīnregulējamām

infekciju slimībām, kā arī tika likvidēts poliomielīts. Tomēr

saglabājas vairākas problēmas, viena no tām ir saslimstība ar

difteriju, kas ir saistīta ar pieaugušo imunizāciju. 2000.gadā

aktuāla kļuva arī saslimstība ar epidēmisko parotītu bērnu un

pusaudžu vidū. 2001. gadā saslimstība ar epidēmisko parotītu ir

pieaugusi 3.5 reizes salīdzinot ar 2000. gadu, sasniedzot 288,8

gadījumus uz 100000 iedzīvotājiem. 72% no epidēmiskā parotīta

slimnieku skaita ir bērni. Vakcinācijas kalendāra izpildi bērnu

vidū traucē tas, ka visās skolās nav nodrošināta bērnu

sistemātiska vakcinācija, kā rezultātā 2001. gadā pret epidēmisko

parotītu ir vakcinēti 95,0%, bet difteriju - 93,8% skolēnu.

441. Pieaugušo imunizācijas

kampaņa 1994. - 1995. gadā Latvijā novērsa nopietnu difterijas

epidēmijas uzliesmojumu. Saslimšanas gadījumu skaits saruka no

369 gadījumiem 1995. gadā līdz 42 - 1997. gadā. 1998. gadā

saslimstības līmenis atkal sāka pieaugt un sasniedza 67 slimības

gadījumus. 1999. gadā ar difteriju saslima jau 81 iedzīvotājs.

2000. gadā reģistrēts vēl lielāks saslimstības līmenis - 264

gadījumi (tai skaitā 10 letāli), kas ir 3,2 reizes vairāk nekā

1999. gadā. Tomēr 2001. gadā ir izdevies saslimstību ar difteriju

samazināt līdz 91 gadījumam. 82% no difterijas slimniekiem bija

pieaugušie. Letāls slimības iznākums bija 5 gadījumos, kas ir 2

reizes mazāk nekā 2000. gadā. Analizējot saslimstību pa vecuma

grupām jāatzīmē, ka lielākais difterijas slimnieku īpatsvars

2000. gadā reģistrēts vecumā no 18 - 29 gadiem un no 50 gadiem un

vecākiem. Saslimstība ar difteriju Latvijā ir aktuāla arī tādēļ,

ka ir liels smagu gadījumu īpatsvars. 2000. gadā saslimstība ar

difteriju reģistrēta 12 Latvijas administratīvajās teritorijās,

savukārt 2001. gadā tikai 5. Visaugstākā saslimstība ar difteriju

2000. gadā bija Rīgā - 28.1 gadījums uz 100000 iedzīvotājiem un

Liepājā - 25.7 gadījumi uz 100000 iedzīvotājiem. PVO

rekomendētais imunizācijas līmenis pret difteriju - 90% tika

sasniegts tikai Alūksnes, Ludzas un Rēzeknes rajonos. Tuvu

rekomendētajam imunizācijas līmenim atrodas Saldus, Valkas un

Ventspils rajoni.

442. Lai gan kopš 1997.

gada tika novērota pozitīva tendence - saslimstība ar garo klepu

samazinājās, pēdējos divus gadus saslimstībai ir tendence

pieaugt, 2001. gadā sasniedzot 6,8 gadījumus uz 100000

iedzīvotājiem. Tāpat kā 2000. gadā arī 2001. gadā augstākā

saslimstība ar garo klepu, ievērojami pārsniedzot vidējo rādītāju

Latvijā, ir reģistrēta Daugavpilī, pieaugot no 34,9 gadījumiem uz

100000 iedzīvotājiem 2000. gadā līdz 35,9 gadījumiem uz 100000

iedzīvotājiem 2001. gadā.

443. Lai gan 1999. un 2000.

gadā nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums ar masalām,

tomēr 2001. gadā ir reģistrēts viens saslimšanas gadījums vecuma

grupā no 1 - 6 gadiem. Saslimstība strauji samazinājusies kopš

1992.gada, kad saslimstība ar masalām bija 9.3 gadījumi uz 100

000 iedzīvotājiem. Kopš 1997.gada imunizācijas līmenis pārsniedz

Pasaules veselības organizācijas ieteikto 95% līmeni.

444. Sākot ar 1999.gada

novembri vairākās Latvijas administratīvajās teritorijās strauji

pieauga epidēmiskā parotīta saslimstības līmenis, kas bija

saistīts ar infekcijas uzliesmojumiem skolās un citos

organizētajos kolektīvos. Pēdējo 10 gadu laikā lielākais

epidēmiskā parotīta uzliesmojums tika reģistrēts 1996. -

1997.gados, kad Daugavpils pilsētā bija konstatēti 330

saslimšanas gadījumi, galvenokārt skolēnu vidū.

445. 2000.gadā

salīdzinājumā ar 1999.gadu, saslimstība ar epidēmisko parotītu

pieaugusi 47.2 reizes (2000.gadā - 80.4 gadījumi uz 100 000

iedzīvotājiem, 1999.gadā -1.7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem).

Arī 2001. gadā ir vērojama epidēmiskā parotīta palielināšanās

(3.5 reizes vairāk nekā 2000. gadā). 72% no epidēmiskā parotīta

slimnieku skaita ir bērni. Visvairāk epidēmiskā parotīta

saslimšanas gadījumi tika reģistrēti skolēnu un karavīru vidū.

Vislielākais saslimušo skaits tika reģistrēts vecuma grupās,

kurās pagājis 10 un vairāk gadu ilgs laika periods kopš

vakcinācijas 15 mēnešu vecumā. Tā vecumgrupā no 7-15 gadiem

saslimušo skaits bija-32% no visiem saslimušajiem ar epidēmisko

parotītu, no 15-18gadiem - 34% un vecumgrupā no 18 - 30 gadiem -

23% no kopējā saslimušo skaita.

446. Epidēmiskā parotīta

saslimstības pieauguma iemesli ir vairāki: nepietiekamā imunitāte

tiem skolas vecuma bērniem, kuriem pēc vakcinācijas pagājis

vairāk nekā 10 gadu ilgs periods, imunitātes trūkums jauniešiem,

kuri dzimuši pirms vakcinācijas uzsākšanas (vakcinācija pret

epidēmisko parotītu uzsākta 1983.gadā), kā arī zems imunizācijas

līmenis bērniem, kuriem vakcinācija tikusi veikta. Tā 2000. gadā

8 gadu vecumā 2.poti ir saņēmuši tikai 92% no vakcinācijai

pakļautajiem bērniem, sasniedzot Pasaules veselības organizācijas

rekomendēto līmeni tikai 2001. gadā. Pasaules veselības

organizācijas rekomendācijās teikts, ka lai nodrošinātu

"kolektīvo imunitāti" un pārtrauktu vīrusa cirkulāciju, ir

jāizvakcinē vismaz 95% bērnu.

447. Analizējot saslimstību

ar masaliņām jāatzīmē, ka kopš 1993. gada, kad uzsākta bērnu

vakcinācija pret masaliņām, bija vērojama tās saslimstības

stabila samazināšanās. Taču 2001. gadā par gandrīz 6 reizēm ir

palielinājies saslimstības līmenis ar šo infekcijas slimību - no

2.6 gadījumiem 2000. gadā līdz 15.1 saslimšanas gadījumam uz

100000 iedzīvotājiem 2001. gadā.

448. Ja saslimstība ar

masaliņām 2000.gadā Latvijā reģistrēta 12 administratīvajās

teritorijās, no kurām visaugstākais saslimstības līmenis ir bijis

Tukuma (21.9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) un Valkas rajonos

(20.3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), tad 2001. gadā

saslimstība tika reģistrēta jau 17 Latvijas administratīvajās

teritorijās, no kurām augstākā saslimstība tika reģistrēta

Rēzeknē (307.0 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), Alūksnes

rajonā (125.3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) un Rēzeknes

rajonā (123.5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Lai gan

visaugstākā saslimstība ar masaliņām parasti tiek reģistrēta

bērniem pirmajā dzīves gadā, kad vēl nav sasniegts nepieciešamās

vakcinācijas vecums, 2001. gadā visvairāk saslimšanas gadījumi

reģistrēti vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem, un nedaudz mazāk

vecumā no 7 līdz 14 gadiem.

449. Līdz 2 gadu vecumam

bērnu imunizācijas līmenis sasniedzis Pasaules veselības

organizācijas ieteikto 95% līmeni. Nepietiekams ir 12 gadus vecu

meiteņu imunizācijas līmenis, tam būtu jāpievērš īpaša uzmanība,

lai samazinātu iedzimto masaliņu izplatības rādītāju.

Bērnu imunizācija

450. Latvijā

epidemioloģiskās drošības jomu regulē 1997. gada 11. decembra

Epidemioloģiskās drošības likums, kurš stājās spēkā 1998. gada

13. janvārī, Valsts uzdevums ir nodrošināt, lai vismaz 95% bērnu

visās vecuma grupās būtu imunizēti pret vakcīnatkarīgajām

infekcijas slimībām. Pateicoties ilgus gadus veiktai bērnu

plānveida imunizācijai, salīdzinājumā ar pirmsvakcinācijas

periodu, Latvijā vairāk nekā par 99% samazinājusies saslimstība

ar vairākām vakcīnregulējamām infekciju slimībām, kā arī tika

likvidēts poliomielīts. Tomēr saglabājas vairākas problēmas,

viena no tām - nav nodrošināta sistemātiska bērnu vakcinācija

skolās, kas traucē vakcinācijas kalendāra izpildi. Bez tam,

saslimstības mazināšanai ar vakcīnatkarīgajām infekcijas slimībām

nepieciešama aktīva ārstniecības personu un epidemiologu

sadarbība, lai nodrošinātu pietiekamu iedzīvotāju, tai skaitā

bērnu imunizācijas līmeni.

Imunizācijas

stāvoklis Latvijā (Sabiedrības veselības aģentūras dati)

Infekcijas slimība

Vecums

Potes

Imunizācijas līmenis

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Difterija

1g.v.

3.pote

92,8

91,7

93,6

95,3

95,9

97,2

Stinguma krampji

2g.v.

4.pote

85,7

87,3

87,7

90,6

91,5

92,6

7g.v.

5.pote

89,9

94,7

90,5

85,7

86,9

8g.v.

5.pote

92,3

93,9

14g.v.

6.pote

82,2

85,1

15g.v.

6.pote

83,9

89,1

94,5

90,9

91,6

93,8

Garais klepus

1g.v.

3.pote

79,8

89,1

90,8

94,1

95,6

96,9

2g.v.

4.pote

82,3

85,5

85,7

89,3

89,7

92,3

Poliomielīts

1g.v.

3.pote

92,8

91,6

94,0

95,2

95,8

97,3

2g.v.

4.pote

85,9

88,1

88,4

91,1

91,6

92,7

7g.v.

5.pote

89,5

93,5

91,2

92,4

85,1

87,4

8g.v.

5.pote

93,0

94,0

14g.v.

6.pote

84,1

87,4

15g.v.

6.pote

91,9

94,8

96,4

93,9

93,2

95,5

Masalas

2g.v.

1.pote

95,7

96,6

96,9

97,2

96,9

97,9

7g.v.

2.pote

84,2

91,6

86,7

88,5

8g.v.

2.pote

93,1

94,8

12g.v.

2.pote

84,0

86,9

95,0

96,4

Masaliņas

2g.v.

1.pote

94,6

96,0

96,5

95,6

96,6

97,9

12g.v.*

2.pote

78,2

96,6

88,5

89,0

93,0

95,0

Epidēmiskais parotīts

2g.v.

1.pote

95,6

96,3

96,9

94,2

96,9

97,9

7g.v.

2.pote

69,5

88,4

89,8

88,3

8g.v.

2.pote

92,1

95,0

Tuberkuloze

1g.v.

1.pote

99,7

99,6

99,9

99,8

99,9

B hepatīts

1g.v.

3.pote

94,2

95,0

96,1

* meitenes

Saslimstība ar tuberkulozi

451. Dažādu sociāli

ekonomisko un politisko pārmaiņu dēļ, saslimstība ar tuberkulozi

Latvijā sāka pieaugt kopš 1990. gada. Laikā līdz 1998. gadam tā

pieauga 2.5 reizes. Nākamajos gados situācija saslimstībā ar

tuberkulozi stabilizējas.

452. Tuberkulozes

uzliesmojums vairumā gadījumu saistīts ar nabadzību, sliktiem

dzīves apstākļiem, ar dzīvesveidu un paradumiem saistītiem riska

faktoriem. Apmēram puse no tuberkulozes slimniekiem ir sociāli

nelabvēlīgais kontingents jeb t.s. sociāli dezadaptētie

(bezpajumtnieki, alkoholiķi, narkomāni, no apcietinājuma

atbrīvotie). Patlaban par sociāli dezadaptētiem var uzskatīt arī

pensionārus un bezdarbniekus. Pēdējo gadu laikā Latvijā 4,3

reizes palielinājies to saslimušo ar tuberkulozi cilvēku skaits,

kas darbspējas vecumā nestrādā.

453. Tuberkulozes slimnieku

sastāvu valstī pēdējo 4 gadu laikā var iedalīt sekojošās

grupās:

1) saslimuši apcietinājumā

13,6-10,6 % (saslimstība ar tuberkulozi ieslodzījuma vietās

pēdējos 2 gados mazinās);

2) bezdarbnieki 45 - 37 %;

3) ļaunprātīgi alkohola lietotāji

36 - 31 %;

4) ilgstoši nav pārbaudījuši

veselību 32 - 34 %;

5) anamnēzē kontakts ar TM+

slimniekiem 22-20 %

454. 2001. gadā

saslimstības rādītājs ar visu formu tuberkulozi bija 72.9 uz 100

000 iedzīvotājiem (skatīt tabulu).

Saslimstība ar

visu formu tuberkulozi dažādās vecuma grupās uz 100 000

iedzīvotājiem

1991

1992

1993

1994

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Kopā

28,7

29,0

33,3

44,1

50,4

59,0

68,4

74,0

68,3

70,5

72,9

t. sk. pieaugušiem

34,3

34,5

41,2

55,4

62,9

72,6

83,6

88,6

80,8

81,9

82,9

pusaudžiem

5,7

14,4

6,9

12,0

11,2

15,0

22,7

23,1

23,6

28,1

34,1

bērniem

7,5

6,1

7,8

9,5

12,0

16,9

18,1

26,4

27,9

32,6

38,9

455. Saslimstības pieaugums

ar tuberkulozi vērojams gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Tomēr

biežāk ar tuberkulozi slimo vīrieši (skatīt tabulu). Biežāk ar

tuberkulozi slimo darbspējīgā vecumā (18 - 54 gadi). Palielinās

bērnu saslimstība ar tuberkulozi. Pirmo reizi deviņdesmitajos

gados samazinājies ar tuberkulozi pirmreizēji saslimušo skaits un

1998.gadā tas bija 74 gadījumi uz 100000 iedzīvotājiem, 2001.

gadā - 72,9 gadījumi. 2001. gadā ar visām tuberkulozes formām

saslimušo bērnu skaits sasniedza 162 gadījumus, salīdzinot ar 129

gadījumiem 1999. gadā. Slimojošie bērni, galvenokārt, ir no

sociālās riska grupas, kur tuberkulozes izplatība ir

vislielākā.

Saslimstība ar

tuberkulozi vīriešu un sieviešu vidū

1991

1992

1993

1994

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

vīriešiem

42,1

42,3

47,7

65,7

72,2

84,5

103,8

113,6

104,2

108,1

110,2

sievietēm

17,2

18,6

20,8

25,4

31,5

37,0

37,3

39,9

37,3

38,1

41,0

456. Satraukumu rada

apstāklis, ka slimnieki joprojām novēloti apmeklē ārstu un

daudziem tuberkuloze ir ielaistās stadijās. Par to liecina samērā

lielā mirstība no tuberkulozes jau pirmajā gadā, kopš konstatēta

saslimšana. Tā 2000.gadā miruši 80 slimnieki (38,5%) (2000. gadā

92 slimnieki (30,5%)). Jāatzīmē, ka katrs otrais plaušu

tuberkulozes slimnieks, kas izdala mikrobaktērijas, ir

multirezistents pret diviem un vairāk preparātiem , kas ir viens

no galvenajiem iemesliem nelabvēlīgam ārstēšanas iznākumam.

457. Kā pozitīvs jāatzīmē

fakts, ka pēdējos gados samazinās to slimnieku skaits, kas

izvairās no ārstēšanās.

458. Būtiski palielinās

tuberkulozes diagnostikai profilaktiski izmeklēto skaits -

1999.gadā tika izmeklēti vidēji 292 no katriem 1000

iedzīvotājiem, 2001.gadā - jau 481.

459. 1994.gadā Latvija par

pamatu nacionālai tuberkulozes apkarošanas programmai pieņēma PVO

ieteikto tuberkulozes apkarošanas stratēģiju un politiku, kas

deva iespēju nodrošināt pasaules standartiem atbilstošu

tuberkulozes agrīnas atklāšanas, ārstēšanas un profilakses

pasākumus. 1995. gadā Latvijā tika uzsākta DOTS (directly

observed short-course therapy) stratēģija, kas nodrošina

medikamentu lietošanu stingrā un tiešā medicīnas darbinieka

uzraudzībā. 1997. gadā DOTS tika pilnībā ieviesta visā valstī,

tai skaitā ieslodzījuma vietās. Epidemioloģiski bīstamu -

bacilāru tuberkulozes slimnieku ārstēšana notiek stacionāra

apstākļos, pēc abacilēšanas ambulatori. Valstī patreiz ir 1204

pieaugušo un 53 bērnu stacionāra gultas tuberkulozes slimnieku

ārstēšanai (1972.gadā ar līdzīgu epidemioloģisko situāciju - 5535

gultas).

460. Pilnveidojot

administrācijas sistēmu multirezistentās tuberkulozes slimnieku

aprūpē:

1) veikta precīza multirezistento

tuberkulozes slimnieku uzskaite;

2) izveidota ārstu konsultatīvā

komisija multirezistento tuberkulozes slimnieku ārstēšanas

uzraudzībai;

3) notiek visu slimnieku ar

multirezistenci uzraudzība, tiek analizēta slimības gaita,

noteikts ārstēšanas plāns, medikamenti.

461. Visā valstī ir

nodrošināta bezmaksas tuberkulozes diagnostika un tuberkulozes

pacientu tieši novērojama ārstēšana, dažādas iespējas ārstēšanas

saņemšanai:

1) infekcioziem pacientiem

intensīvā ārstēšanas fāze stacionārā, turpinot DOTS

ambulatori;

2) pēc īsas (2-3 nedēļas līdz

abacilēšanai) hospitalizācijas turpina DOTS ambulatori;

3) pilns ārstēšanas kurss

stacionārā tikai nepieciešamības gadījumā.

462. Sociālais dienests

sniedz sociālo palīdzību tuberkulozes slimniekiem ambulatorās

tieši novērojamās ārstēšanas laikā.

463. Ārstēšanas rezultātu

kohorta analīzi veic kopš 1997.gada un ir pieejami salīdzināmi

dati:

1) ārstēšanas pārtraukumu

īpatsvars pirmreizēji saslimušo vidū ir samazinājies no 10,5%

līdz 4,5%;

2) pēdējo 3 gadu laikā

izārstēšanas procents pirmreizēji diagnosticētiem pacientiem ir

pieaudzis no 70% līdz 77,9%, taču tuberkulozes recidīviem

samazinājies no 50,5% līdz 42,2% augstās mirstības un MR-TB

dēļ.

Ārsta aprūpes pieejamība

grūtniecēm

464. Summārais grūtniecību

skaits (apaugļotība) uz 1000 fertīlā vecuma sievietēm jau

vairākus gadus saglabājies nemainīgs, bet 2001. gadā tas

samazinājies - 79, 8 pret 84,5 2000. gadā -, galvenokārt uz

abortu skaita samazināšanās rēķina. Dzemdību skaits 2000.gadā

salīdzinot ar 1999.gadu palielinājies par 4,5%, bet - 2001. gadā

salīdzinot ar 2000. gadu samazinājies par 2,7%. Mākslīgo abortu

skaits 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu ir samazinājies par

9,2% (savukārt 2000. gadā salīdzinot ar 1999. gadu samazināšanās

bija 4,4%), kas liecina par kontracepcijas līdzekļu lietošanas

pieaugumu. 2001. gadā, jau trešo gadu pēc kārtas, mākslīgo abortu

skaits nepārsniedz dzemdību skaitu. Tas ir uz 100 dzīvi dzimušiem

80 - 2001. gadā (85 - 2000.gadā un 93 - 1999.gadā). 2001. gadā

salīdzinot ar 2000. gadu pirmās grūtniecības pārtraukšanas

gadījumu skaits ir mazāks - 2289 pret 2372 - 2000. gadā.

465. 2000.gadā reģistrētas

692 ārpusdzemdes grūtniecības, t.i. uz 1000 dzīvi dzimušiem -

34,3. Savukārt 2001. gadā ārpusdzemdes grūtniecību skaits

samazinājies līdz 615, t.i., uz 1000 dzīvi dzimušiem - 31,3. Kaut

arī pēdējos gados ārpusdzemdes grūtniecību īpatsvars samazinās,

šis rādītājs joprojām ir augsts un liecina par iegurņa iekaisuma

slimību izplatību.

466. Dzemdētāju skaits līdz

14 gadu vecumam 2001. gadā ir palielinājies un ir 0,02% no visām

dzemdībām pret 0,005% 2000. gadā, taču tā īpatsvars dzemdību

kopskaitā ir neliels un pēdējos gados - svārstīgs (0,02% 1999.

gadā un 0,04% 1998. gadā). Turpinās tendence pieaugt to

dzemdētāju skaitam, kuras vecākas par 35 gadiem - 2001. gadā -

10,3% no visām dzemdībām (2000. gadā - 9,8% un 1999. gadā -

9,0%).

467. Latvijā pēdējos gados

ir veikti pasākumi, lai stimulētu sievieti uzsākt grūtniecības

medicīnisko aprūpi līdz 12. grūtniecības nedēļai. 2001. gadā

antenatālā aprūpe līdz 12. grūtniecības nedēļai uzsākta 91,3%

grūtnieču, kas ir nedaudz vairāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem

gadiem - 2000. gadā 90, 9%, 1999. gadā 89,3% no uzskaitē ņemto

grūtnieču skaita, taču pirmreizējās ultrasonogrāfijas - līdz 22.

grūtniecības nedēļai - īpatsvars ir samazinājies - 86,4% no visām

grūtniecēm 2001. gadā pret 89,5% 2000. gadā. Antenatāli

neaprūpēto dzemdētāju īpatsvars ir 3,3% - 2001. gadā, 3,2% -

2000. gadā pret 4,15% - 1999. gadā.

468. Grūtniecības

sarežģījumi un ekstraģenitālās patoloģijas kopumā 2001. gadā bija

44, 97% no visām aprūpētajām grūtniecēm pret 45,8% 2000. gadā

(47,1% - 1999. gadā). To skaitā grūtniecības pārtraukšanās draudi

- 17,6% pret 17,5% 2000. gadā (17,7% - 1999. gadā); infekciju un

parazitārās slimības - 5,7% pret 7,2% 2000. gadā (6,4% - 1999.

gadā); tajā skaitā STS - 5,0% pret 6,1% 2000. gadā (5,2% - 1999.

gadā). Kaut arī infekciju un parazitāro slimību īpatsvars 2001.

gadā ir samazinājies, tomēr saslimstība ar sifilisu (0,9% no

visām grūtniecēm) un gonoreju (0,19% no visām grūtniecēm)

saglabājas iepriekšējā gada līmenī.

469. Summārais dzimstības

koeficients (vidējais bērnu skaits, kuri, saglabājoties attiecīgā

gada dzimstības līmenim, varētu piedzimt sievietei viņas dzīves

laikā) 1999. - 2000. gadā nedaudz pieauga (1,18 - 1999. gadā un

1,24 - 2000. gadā pret 1,11 - 1998. gadā), bet 2001. gadā tas

samazinājās līdz 1,21, kas nozīmē, ka 2001. gadā piedzima par 584

bērniem mazāk nekā 2000. gadā. 1999. gadā mātes mirstības

rādītājs samazinājās - 41,5 uz 10000 dzīvi dzimušiem pret 43,2

1998.gadā. Savukārt 24,8 mātes mirstības gadījumi uz 10000 dzīvi

dzimušiem 2000.gadā liecina par situācijas uzlabojumu. Kaut arī

2001. gadā tāpat kā 2000. gadā mirušas 5 sievietes saistībā ar

grūtniecību vai pēcdzemdību sarežģījumiem, mātes mirstības

rādītājs 2001. gadā ir palielinājies uz 25,4 uz 10000 dzīvi

dzimušiem, jo samazinājusies dzimstība.

470. Nav statistikas datu,

kas liecinātu par medicīnisko pakalpojumu pieejamības atšķirībām

sievietēm ar dažādu dzīves līmeni un laukos/pilsētās.

1999.-2000.gadā atsevišķu pētījumu dati liecina, ka lauku

sievietes ir vairāk atteikušās no medicīniskiem pakalpojumiem

sakarā ar naudas trūkumu pacientu iemaksām vai bažām par galīgām

ārstēšanās izmaksām, nekā pilsētās dzīvojošās.

Saslimstība ar onkoloģiskām

slimībām

471. Latvijā joprojām

saglabājas augsta saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem, bet

salīdzinoši maz no diagnosticētajiem gadījumiem tiek atklāti

profilaktiskajās apskatēs (skatīt tabulu). Kopumā onkoloģijas

rādītāji liecina, ka ārstnieciskā procesa kvalitāte nenodrošina

savlaicīgu slimības diagnosticēšanu. Lai gan kopš 1998. gada ir

vērojama saslimstības ar ļaundabīgiem audzējiem samazināšanās -

2001. gadā reģistrēti 8567 slimnieki ar pirmo reizi dzīvē

uzstādītu diagnozi pret 8685 gadījumiem 2000. gadā - tomēr 10

gadu laikā saslimstība ir pieaugusi par 9,6% (skatīt tabulu).

2001. gadā rādītāju pieaugums ir saistīts ar iedzīvotāju skaita

samazināšanos pēc tautas skaitīšanas.

472. Izvērtējot ļaundabīgo

audzēju saslimstības struktūru, jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā

tajā nav vērojamas būtiskas izmaiņas. Visvairāk ir saslimšanu ar

plaušu vēzi, tad seko saslimšanas ar krūts vēzi, ādas vēzi, kuņģa

vēzi un prostatas vēzi.

Onkoloģijas galvenie

rādītāji

(Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju

aģentūras dati)

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Saslimstība ar ļaundabīgiem

audzējiem uz 100 000 iedzīvotājiem

334,5

342,2

372,2

368,9

358,3

362,1

Mirstība no ļaundabīgiem

audzējiem uz 100 000 iedzīvotājiem

213,8

210,5

209,7

215,5

213,1

246,4

Piecu gadu dzīvildze (%)

56,9

57,6

56,6

56,5

56,9

57,9

Letalitāte pirmajā gadā kopš

izvirzīta onkoloģiska diagnoze (attiecīgā gada 1.

janvārī)

40,1

34,8

37,1

36,2

36,5

IV stadijas onkoloģisko

slimnieku īpatsvars onkoloģisko slimnieku vidū (%)

26,9

26,2

25,3

24,2

24,4

26,0

Onkopatoloģiskās atrades

profilaktisko apskašu laikā (%)

3,1

1,9

2,0

1,5

1,2

473. Latvija ir veikusi

virkni pasākumu onkoloģiskās saslimšanas samazināšanai. Tiek

ieviestas jaunas diagnostiskās metodes, piemēram, 1997.gadā

Latvijā pirmo reizi uzsākts mammogrāfijas skrīnings. Latvijas

Onkoloģijas centra staru diagnostikas nodaļā ar mammogrāfijas

skrīninga metodi izmeklētas sievietes, vecākas par 40 gadiem:

Gads

1997

1998

1999

2000

2001

Izmeklēto sieviešu

skaits

2408

7747

5439

4384

5969

474. Savukārt 1998. gadā

uzsākts prostatas specifiskā antigēna (PSA) skrīnigs.

Gads

1998

1999

2000

2001

Izmeklēto vīriešu skaits

5177

6544

2411

2469

Atrasta patoloģija %

gadījumu

27%

23,3%

30,5%

nav datu

475. 2001.gadā pēc Pierīgas

un Viduslatvijas slimokasu uzaicinājuma Latvijas Onkoloģijas

centra ārsti ir uzstājušies ar lekcijām par krūts labdabīgiem un

ļaundabīgiem audzējiem, onkoginekoloģiskām saslimšanām, galvas un

kakla slimībām, riska saslimšanām, onkoloģiskās palīdzības

stāvokli ģimenes ārstiem un rajonu slimnīcu ārstiem. Atsevišķu

rajonu onkologi aktīvi piedalās rajona iedzīvotāju izglītošanā

onkoloģijā - uzstājas televīzijas un radio pārraidēs, publicē

rakstus vietējā presē.

476. Tāpat turpinās

medicīnas darbinieku izglītošana specialitātē: piemēram,

norisinās semināri un kongresi ārstiem; semināri ārstniecības

personālam ar vidējo medicīnisko izglītību.

477. Jāpiezīmē, ka

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA) ir izvirzījusi

Latvijas Onkoloģijas centru par kandidātu Eiropas nozīmes

reģionālajam kompetences centram radioterapijā (Latvijas

Onkoloģijas centrs pašreiz ir vienīgā ārstniecības iestāde

Latvijā un Baltijas valstīs ar šādām iespējām).

Iedzīvotāju paredzamais mūža

ilgums

478. Tabulā sniegta

informācija par jaundzimušo paredzamo mūža ilgumu (Centrālās

statistikas pārvaldes dati).

Gads

Latvijā .

Pilsētās .

Laukos .

Kopā

Vīrieši

Sievietes

Kopā

Vīrieši

Sievietes

Kopā

Vīrieši

Sievietes

1991

69,45

63,85

74,75

70,06

65,05

75,12

67,99

62,12

73,12

1992

68,74

63,25

74,83

69,46

63,87

74,95

67,97

60,95

74,17

1993

67,24

61,61

73,84

68,35

60,23

74,17

65,96

59,82

73,20

1994

66,38

60,72

72,87

66,17

60,15

73,35

65,03

59,51

72,87

1995

66,72

60,76

73,10

67,21

60,99

73,82

65,85

59,57

72,74

1996

69,29

63,94

75,62

70,26

64,25

75,97

67,73

61,42

74,93

1997

69,99

64,21

75,88

70,64

65,21

76,05

68,67

62,85

75,36

1998

69,90

64,08

75,54

70,75

65,17

75,88

68,06

62,16

74,87

1999

70,41

64,89

76,20

71,01

65,70

76,24

69,13

63,67

75,93

2000

70,74

64,93

75,98

71,53

65,99

76,64

69,17

63,46

75,76

2001

70,71

65,18

76,62

71,01

65,60

77,89

69,97

64,24

75,85

479. Paredzamais mūža

ilgums 60 gadus veciem iedzīvotājiem Latvijā (Centrālās

statistikas pārvaldes dati):

1991

1992

1993

1994

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Vīrieši

14,75

14,83

14,49

18,24

14,19

14,83

14,17

14,30

14,12

14,82

15,4

Sievietes

20,00

20,57

20,11

19,71

19,33

21,22

21,27

20,92

21,49

21,30

21,5

Medicīniskās izglītības

pieejamība

480. Latvijā medicinīniska

rakstura izglītību var iegūt šādās izglītības iestādēs:

1) Latvijas Universitāte;

2) Latvijas Medicīnas

akadēmija;

3) Daugavpils Universitāte;

4) Rīgas 1.medicīnas skola;

5) Paula Stradiņa Rīgas

2.medicīnas skola;

6) Sarkanā Krusta Rīgas medicīnas

skola;

7) Rīgas 5.medicīnas skola;

8) Liepājas medicīnas skola;

9) Daugavpils medicīnas skola;

10) Rīgas kosmētikas skola;

11) Medicīnas profesionālās

izglītības centrs.

481. Tabulā sniegta

informācija par dažādās medicīniskās izglītības iestādēs uzņemto

personu un izglītību ieguvušo personu skaitu.

Rīgas1.medicīnas skola

Rīgas 2.medicīnas skola

Sarkanā Krusta medicīnas

skola

Rīgas 5.medicīna skola

Liepājas medicīnas skola

Daugavpils medicīnas

skola

Vidēji valstī

1994./95.

uzņemtas

124

1997.

beigušas

praktizē

Beigušo/uzņemto audzēkņu

proporcija

46,3%

101,9%

29,6%

45,2%

68,0%

50,0%

56,8%

Praktizējošo/uzņemto māsu

proporcija

16,7%

51,9%

13,6%

27,4%

20,0%

16,7%

24,4%

Praktizējošo māsu proporcija

no beigušo māsu skaita

36,0%

50,9%

45,8%

60,7%

29,4%

33,3%

42,7%

1995./96.

uzņemtas

1998.

beigušas

praktizē

Beigušo/uzņemto audzēkņu

proporcija

53,3%

66,7%

44,7%

80,4%

48,0%

72,2%

60,9%

Praktizējošo māsu proporcija

no beigušo māsu skaita

31,1%

27,8%

22,4%

35,1%

20,0%

27,8%

27,3%

Praktizējošo/uzņemto māsu

proporcija

58,3%

41,7%

50,0%

43,6%

41,7%

38,5%

45,6%

1996./97.

uzņemtas

148

161

1999.

beigušas

praktizē

Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija

28,9%

43,9%

47,8%

36,5%

57,1%

42,9%

Praktizējošo māsu proporcija

no beigušo māsu skaita

3,9%

22,3%

16,1%

15,4%

21,4%

15,8%

Praktizējošo/uzņemto māsu

proporcija

13,6%

50,8%

33,8%

42,1%

37,5%

35,6%

1997./98.

uzņemtas

150

125

2000.

beigušas

praktizē

Beigušo/uzņemto audzēkņu proporcija

44,4%

29,3%

41,6%

39,2%

64,5%

43,8%

Praktizējošo māsu proporcija

no beigušo māsu skaita

15,9%

8,0%

24,8%

2,0%

9,7%

12,1%

Praktizējošo/uzņemto māsu

proporcija

35,7%

27,3%

59,6%

5,0%

15,0%

28,5%

1998./99. uzņemtas

109

136

2001.

beigušas

Beigušo/uzņemto audzēkņu

proporcija

34,5%

30,3%

40,4%

53,7%

61,3%

44,0%

482. Akadēmiskās

informācijas centra - Latvijas Nacionālā observatorija 1999.gadā

veiktā pētījuma projekts "Latvijas profesionālās izglītības

sistēmas atbilstība jaunajiem ekonomiskiem apstākļiem analīze"

parādīja, ka mediķu profesija ieņem 5 - 9 vietu popularitātes

ziņā vidējās izglītības iestāžu absolventu vidū.

483. Augstākās izglītības

padomes noteiktajā valsts budžeta finansēto studentu skaitā

2001./2002.mācību gadā izglītības tematiskajā grupā "Veselība,

veselības un sociālā aprūpe" bija paredzētas 405 studējošo

budžeta vietas, kas sastāda 5,6% no kopējā par valsts budžeta

līdzekļiem studējošo skaita (7182).

Veselības aprūpes pieejamība

484. 1996. gadā tika

uzsākta primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu

sniedzēju sistēmas pārstrukturizācija ar mērķi uzlabot

sabiedrības veselību, nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus un

izmaksu efektīvus veselības aprūpes pakalpojumus pēc iespējas

tuvāk dzīves vietai. Primārā veselības aprūpe Latvijā ir balstīta

uz ģimenes ārsta institūtu. 1997.gadā tika uzsākta iedzīvotāju

reģistrācija pie ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti atšķirībā no

ierastajiem terapeitiem un pediatriem, veic visu ģimenes locekļu

veselības aprūpi, veselības profilaksi, sīkos ķirurģiskos

pakalpojumus, konsultē ģimenes plānošanas jautājumos un novēro

normāli noritošu grūtniecību. Ģimenes ārsta galvenais uzdevums ir

panākt, lai cilvēki neslimotu, novērtēt viņu veselības stāvokli

un ieteikt veselības profilakses pasākumus. Saslimšanas gadījumā

ārsta pienākums ir rūpēties, lai pacients saņemtu pēc iespējas

efektīvāku medicīnisko palīdzību un pēcslimības rehabilitāciju.

Ģimenes ārsts, nepieciešamības gadījumā, nozīmē pacientu tālākai

medicīniskai izmeklēšanai vai pie ārstiem - speciālistiem. Šobrīd

pie ģimenes ārstiem ir reģistrējušies 88,65% Latvijas

iedzīvotāju. Lai uzlabotu iedzīvotājiem veselības aprūpes

pakalpojumu pieejamību, vienlaikus ar primārās veselības aprūpes

sistēmas reformu, norit darbs pie sekundārās veselības aprūpes

sistēmas pilnveidošanas, optimizējot pakalpojumu sniedzēju

struktūru un īpašu uzmanību pievēršot savstarpējās koordinācijas

uzlabošanai starp primāro un sekundāro veselības aprūpi,

nodrošinot pēctecību pakalpojumu sniegšanā. Neatliekamās

medicīniskās palīdzības sistēmas attīstība veselības reformas

ietvaros arī ir viens no pakalpojumu pieejamības uzlabošanas

faktoriem.

Ģimenes ārstu

skaits

(Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju

aģentūras dati)

1993

1994

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Ģimenes ārstu skaits

141

302

391

488

801

966

970

uz 10 000

iedzīvotājiem

0,2

0,3

0,6

1,2

1,6

2,0

3,3

4,1

485. Primārās aprūpes ārstu

skaits (internisti, ģimenes ārsti, pediatri) kopš 1996. gada ir

stabilizējies (apmēram 24% no kopējā ārstu skaita). Tas liecina

par primārās veselības aprūpes nostiprināšanos. Joprojām norit

primārās aprūpes ārstu pārkvalificēšanās par ģimenes ārstiem. Ja

1999. gadā ģimenes ārstu īpatsvars bija 42%, tad 2000.gada beigās

jau 49%, bet 2001. gada beigās jau 51, 6% no visiem primārās

aprūpes ārstiem bija tieši ģimenes ārsti.

Ambulatorās palīdzības darba

apjoms

(Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju

aģentūras dati)

1997

1998

1999

2000

2001

Ārstu apmeklējumu skaits

(miljonos)*

11,0

11,3

11,8

11,4

11,3

uz 1 iedzīvotāju

4,5

4,6

4,8

Apmeklējumu skaits feldšeru

- vecmāšu un feldšeru veselības punktos (tūkstošos)

920,2

823,4

610,2

748,6

552,5

uz 1 iedzīvotāju

0,4

0,3

0,25

0,3

0,23

Neatliekamās medicīniskās

palīdzības staciju, nodaļu, slimnīcu apkalpoto personu

skaits (tūkstošos)

545,0

542,3

514,3

505,8

505,7

uz 1

iedzīvotāju

0,2

Neatliekamās medicīniskās

palīdzības ambulatori apkalpoto personu skaits

(tūkstošos)

39,2

41,9

38,4

35,7

28,4

uz 1 iedzīvotāju

0,02

0,012

Ambulatori veikto operāciju

skaits

131980

113238

111069

111285

115557

Ambulatori operēto slimnieku

skaits

107060

104122

100102

103854

108202

* neieskaitot apmeklējumus

pie zobārsta

486. Daudz feldšeru -

vecmāšu punktu tiek reorganizēti par doktorātiem, to skaits

salīdzinājumā ar 1999.gadu 2001. gadā ir samazinājies par 69,

sasniedzot kopējo skaitu 303.. Veselības aprūpes tīkla

izvietojums joprojām nav adekvāts, jo atsevišķos rajonos un

pagastos, sakarā ar ārstu un ārstniecības personu ar vidējo

medicīnisko izglītību trūkumu, medicīniskie pakalpojumi

iedzīvotājiem nav pieejami. Savukārt tas nozīmē, ka pieaug

personu skaits ar ielaistām hroniskām slimībām, kuru ārstēšanas

izmaksas pieaug proporcionāli slimības ielaistības pakāpei.

487. Ambulatoro operāciju

skaits turpina pieaugt. Ja 1999. gadā tika veiktas 111069

ambulatorās operācijas, tad 2000. gadā to skaits ir 111285, kas

ir par 0,2% vairāk. Savukārt salīdzinot 2001. gadā ambulatoro

operāciju skaits ir pieaudzis līdz 108202. Salīdzinot ar 1999.

gadu, 2000. gadā ir pieaudzis ambulatoro redzes orgānu, kaulu -

muskuļu sistēmas, asinsvadu, ausu, kakla un deguna un vēdera

dobuma operāciju skaits, bet samazinājies abortu un sieviešu

dzimumorgānu operāciju skaits. Savukārt 2001. gadā ir pieaudzis

redzes orgānu, asinsvadu, vēderā dobuma orgānu un ādas un zemādas

audu (veido lielāko ambulatoro operāciju īpatsvaru) operācijas.

Tāpat kā pagājušajā gadā samazinājies ir abortu un sieviešu

dzimumorgānu operāciju skaits, kā arī ausu, kakla un deguna,

kaulu - muskuļu sistēmas un krūts dziedzera operācijas.

488. 2000. gadā dienas

stacionāros bija ārstējušies 23368 slimnieki, no kuriem 4142 jeb

17,7% bija narkoloģiskie slimnieki. 2001. gadā dienas stacionāros

bija ārstējušies 28172 slimnieki, no kuriem 3833 jeb 13,6% bija

narkoloģiskie slimnieki. Salīdzinājumā ar 1999. gadu 2000. gadā

ir vērojama specializēto (narkoloģijas un psihiatrijas) dienas

stacionāru darbības sašaurināšanās. Samazinājies dienas

stacionāros ārstēto narkoloģiskā un psihiatriskā profila

slimnieku skaits, atbilstoši palielinājies slimnieku īpatsvars

vispārēja profila dienas stacionāros, slimnīcās un ambulatorās

aprūpes iestādēs. Līdzīga tendence ir vērojama arī 2001. gadā, ar

atšķirību, ka ir pieaudzis psihiatriska profila dienas

stacionāros ārstēto slimnieku skaits.

489. Kā visā veselības

aprūpes sistēmā kopumā, tā arī primārajā veselības aprūpē ir

nepietiekams ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību

skaits, un tam joprojām ir tendence samazināties. Ja 1999. gadā

to skaits bija 15344, tad 2000. gadā ārstniecības personu ar

vidējo medicīnisko izglītību bija jau 14934, kas ir par 2,7%

mazāk, un 2001. gadā šo personu skaits ir samazinājies līdz

14663. 2000. gadā par 93 jeb par 0,9% samazinājies ir arī

medicīnas māsu skaits. 2001. gadā salīdzinot ar 2000. gadu par

247 (2,5%) ir samazinājies medicīnas māsu skaits. 2000. gadā no

visām medicīnas māsām 25,1% jeb 2487 bija ambulatorās medicīnas

māsas, no kurām tikai 1597 bija sertificētas. 2001. gadā no visām

medicīnas māsām 26,9% jeb 2607 bija ambulatorās medicīnas māsas,

no kurām tikai 1627 bija sertificētas (skatīt tabulu, Veselības

statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras dati).

1991

1992

1993

1994

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Ārstniecības personu ar

vidējo medicīnisko izglītību skaits uz 1 ārstu

2,2

2,4

2,2

2,1

2,0

1,9

1,8

1,9

Iedzīvotāju skaits uz 1

ārstu

219

248

276

296

304

290

300

306

301

298

303

Iedzīvotāju skaits uz 1

ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību

112

118

132

135

140

147

156

159

161

Latvijas veselības aprūpes

resursi

490. Veselības aprūpes

pakalpojumus iedzīvotāji Latvijā 2001.gadā varēja saņemt 140

slimnīcās, 2083 ambulatorās palīdzības iestādēs un 303 feldšeru -

vecmāšu un feldšeru punktos.

491. Atbilstoši primārās

veselības aprūpes politikai, samazinās feldšeru - vecmāšu punktu

skaits, vienlaicīgi palielinoties pastāvīgo doktorātu (ambulanču)

skaitam. Uz doktorātu rēķina ir palielinājies arī kopējais

ambulatorās aprūpes iestāžu skaits. 2001. gadā salīdzinot ar

2000. gadu ārstu prakšu skaits ir pieaudzis par 548.

492. Ārstu skaits 2001.

gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, ir samazinājies par 390. Primārās

aprūpes ārstu skaits (internisti, ģimenes ārsti, pediatri)

pēdējos gados būtiski nemainās. 2001. gadā tie sastādīja 20% no

kopējā ārstu skaita.

493. Vidējo medicīnisko

izglītību ieguvušo ārstniecības personu skaits turpina

samazināties kopš 1997. gada. Tendence palielināties ir tikai

divām vidējo medicīnisko izglītību ieguvušo ārstniecības personu

grupām - zobārstniecības māsām un zobu higiēnistiem.

494. Medicīnas māsu

profesijas Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir skaitliski

lielākās ārstniecības personu profesija, kas nodrošina

iedzīvotāju veselības aprūpi visos tās līmeņos: 2000.gadā māsas

ir 38,1% no visām veselības aprūpes sistēmā strādājošajām

ārstniecības personām.

Pakta