16. pants

298. Satversmē ir noteikts,

ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu

tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas

palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

299. Ņemot vērā to, ka

saskaņā ar Satversmi Latvijā cilvēktiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas, konstitucionālā līmenī ir atzīta

sievietes un vīrieša vienlīdzība jautājumos, kas saistīti ar

laulību un ģimenes attiecībām.

Tiesības noslēgt laulību un

izvēlēties dzīvesbiedru

300. Laulības pamatā

Latvijā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī

viņu tiesiskā vienlīdzība.

301. Atbilstoši

Civillikumam laulībā persona bez dzimumu atšķirības var stāties

no 18 gadu vecuma. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu

piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit

gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja

vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad

atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai

iecelti aizbildņi.

302. Latvijā par spēkā

neesošu tiek atzīta laulība, kura noslēgt pirms laulātie

sasnieguši likumā noteikto vecumu. Šī laulība nav atzīstama par

neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie

līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši. Laika posmā

kopš 1993.gada pakāpeniski paaugstinās pirmās laulības

noslēgšanas vecums sievietēm (skatīt tabulu).

Gads

Pirmās laulības noslēgšanas

vidējais vecums sievietēm

1993

22,5

1994

22,5

1995

22,8

1996

23,2

1997

23,6

1998

24,0

1999

24,2

2000

24,4

303. Sievietei un vīrietim

Latvijā ir vienādas tiesības izvēlēties laulāto, un šī izvēle

izriet no katras personas brīvas gribas. Šis princips tiek

nodrošināts laulāšanas laikā līgavai un līgavainim apliecinot

vēlmi doties laulībā. Par neesošu atzīstama laulība, kuras

noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības

nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā

stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to

vadīt, kā arī laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā

devies sodāmu draudu ietekmēts.

304. Ja nākamais laulātais

tiek izraudzīts otra nākamā laulātā vai citas personas piespiedu

rezultātā, šādu laulību var uzskatīt par fiktīvi noslēgtu, t.i.

bez nolūka dibināt ģimeni, un to var atzīt par spēkā neesošu.

Vienlīdzīgas tiesības laulības

laikā, kā arī vienlīdzīgas tiesības prasīt laulības šķiršanu

305. Saskaņā ar Civillikumu

laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji

uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties

par ģimenes labklājību. Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem

laulātajiem ir vienādas tiesības. Civillikums paredz arī iespēju,

ja laulātie nespēj vienoties, strīdus jautājumu risināt

tiesā.

306. Stājoties laulībā

likums neparedz sievietei obligāti pieņemt vīra uzvārdu.

Atbilstoši Civillikumam, noslēdzot laulību, laulātie pēc savas

vēlēšanās izraugās viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu

kopējo uzvārdu, kā arī katrs laulātais laulības laikā var paturēt

savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības uzvārdu

vai savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu. Saskaņā ar

Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumiem Nr.295

"Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju"

pieņemot laulātā uzvārdu tam saskaņā ar latviešu valodas

gramatisko sistēmu pievieno atbilstošu galotni vīriešu vai

sieviešu dzimtē atbilstoši personas dzimumam.

307. Civillikumā ir

noteikts arī laulāto mantisko attiecību regulējums, atbilstoši

kuram katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms

laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā.

Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laikā ir tiesība

pārvaldīt un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības

piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto. Viss, ko laulības

laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu

laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu

laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder

abiem līdzīgās daļās. Abu laulāto kopīgo mantu laulātie pārvalda

un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to

var pārvaldīt viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu

nepieciešama otra laulātā piekrišana. Abu laulāto pienākums ir

segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no laulāto

kopīgās mantas.

308. Savas mantiskās

tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības

līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā.

Laulības līgumā tā slēdzēji var laulāto likumisko mantisko

attiecību vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību.

Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs

laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu,

bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to

rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Ja laulības līgumā noteikta

laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī

laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo, ir apvienota

vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam

laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā, nosakot laulāto

mantas kopību, laulātie vienojas par to, kurš no viņiem būs

mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi kopīgi).

309. Lai laulības līgumam

piešķirtu saistošu spēku attiecībā pret trešajām personām, tas ir

jāreģistrē Laulāto mantisko attiecību reģistrā, ko kārto Latvijas

Republikas Uzņēmumu reģistrs. Ja laulības līgumā ir iekļauts

punkts par nekustamo īpašumu, tad līgums ir reģistrējams arī

Zemesgrāmatā, kur reģistrēta nekustamā manta. Izraksti no

ierakstiem Laulāto mantisko attiecību reģistrā ir izsludināmi

oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Ikviens ir tiesīgs

ieskatīties Laulāto mantisko attiecību reģistrā un pieprasīt no

tā izrakstus.

Reģistrētie

laulības līgumi

Gads

Reģistrēto laulības līgumu

skaits

1994

13

1995

134

1996

206

1997

256

1998

272

1999

371

2000

449

310. Atbilstoši

Civillikumam katram laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko

attiecību veida ir tiesība uz vispārēja pamata patstāvīgi

rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam.

311. Tiesības prasīt

laulības šķiršanu ir gan vīrietim, gan sievietei. Tiesa var šķirt

laulību pēc viena vai abu laulāto pieteikuma. Viens no

laulātajiem neatkarīgi no tā dzimuma var prasīt laulības

šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību; ja

otrs laulātais ir to atstājis un šī prombūtne ilgst nepārtraukti

vairāk kā gadu; ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir

saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu

lipīgu slimību; ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu

nodarījumu, kas aptraipa godu, vai arī tik negodīgi vai netikli

dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu.

Laulību var šķirt arī, ja laulības dzīve ir tik izirusi, ka

laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama.

Laulības šķiršanas iemesls var būt arī trīs gadus nepārtraukti

ilgstoša laulāto šķirta dzīve. Laulība šķirama arī, abiem

laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc

laulības noslēgšanas. Citos gadījumos laulība šķirta netiek.

Šķirtās

laulības, % no noslēgto laulību skaita

Gads

Šķirtās laulības, % no

noslēgtajām laulībām

1993

70,4

1994

72,7

1995

70,6

1996

62,8

1997

63,0

1998

64,4

1999

63,9

2000

66,6

312. Atbilstoši

Civillikumam pēc laulības šķiršanas tas no bijušajiem

laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu no otra samērā ar

pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla

izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. Pienākums uzturēt bijušo

laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības

iziršanu vai devies jaunā laulībā.

Vienlīdzība vecāku tiesību

īstenošanā

313. Rūpēties par bērniem

un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu

tiesības un pienākums. Savukārt sabiedrība un valsts nodrošina

vecākiem vai aizbildņiem iespēju pienācīgi pildīt savus

pienākumus pret bērniem.

314. Abu vecāku pienākums

ir rūpēties par viņu kopīgajiem bērniem, par viņu labklājību un

audzināšanu. Vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas

un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un

labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.i., dot ēdienu, mitekli,

apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot. Līdz pilngadības

sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Latvijas Dzimumu

līdztiesības apvienība uzskata, ka neraugoties uz abu vecāku

pienākumu rūpēties par bērniem, Latvijā tāpat kā citur pasaulē,

sievietes vēl aizvien veic lielāko šī darba daļu ar atbilstoši

lielāku laika patēriņu, kas ierobežo citu viņu personisko

vajadzību apmierināšanas iespējas.

315. Saskaņā ar Civillikumu

laulības laikā abi vecāki izlieto vecāku varu kopīgi. Ja starp

laulātajiem izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja

likumā nav noteikts citādi. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir

noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai

viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo jautājumu

izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem bērniem. Ja

ārlaulībā dzimušam bērnam nav noteikta paternitāte, vecāku varu

realizē bērna māte. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē

tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo. Šajā gadījumā gan

vīrietim, gan sievietei tiesības bērna audzināšanā ir vienādas.

Tiesībās ierobežots ir tikai tas no vecākiem, kuram vecāku vara

ir izbeigusies ar tiesas lēmumu. Katram no vecākiem jāpiedalās

samērā ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri

palikuši pie otra no vecākiem.

316. Ja laulību šķir vai

atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem

lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu

vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa,

ievērojot bērnu intereses.

317. Civillikums reglamentē

arī bērnu izcelšanās noteikšanu un sievietes un vīrieša tiesības

šajā jomā.

318. Bērns, kas piedzimis

sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc

tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības šķiršanu,

ir uzskatāms par laulībā dzimušu. Bērns, kas piedzimis sievietei

ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau

ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā

laulībā. Šajos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir

tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos. Tēva tieši izteikta vai ar

neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka laulībā vai pēc tās

izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir pietiekams pierādījums,

ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs nevar to apstrīdēt arī tad,

kad viņš ir devis piekrišanu bērna mākslīgai radīšanai.

Pieņēmumu, ka bērns ir laulībā dzimis, t.i., ka bērna tēvs ir

bērna mātes vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai

tiesā bērns atzīstams par dzimušu laulībā. Pieņēmumu, ka bērns ir

dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā,

skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, ka bērns nav izcēlies no

viņa. Tādas pašas tiesības ir arī bērna mātei. Pats bērns var

apstrīdēt savu dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības

sasniegšanas.

319. Ārlaulībā dzimuša

bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar

tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu. Paternitātes

atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu

pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana

noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Ja ārlaulībā dzimuša

bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai,

paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus pierādījumu

veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem iespējams

pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt to.

Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte

vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā

arī bērna miesīgais tēvs. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība

norāda, ka sievietes bieži nav informētas par šīm normām, tādēļ,

laicīgi nenokārtojot iepriekšējās laulības šķiršanu, nonāk

situācijā, kad savu bērnu paternitāti var apstrīdēt tikai

tiesā.

320. Kaut gan ārlaulībā

dzimušo bērnu paternitāte tiek atzīta labprātīgi, vecākiem par to

vienojoties, vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti

ir noteicošā. Sievietei nav tiesību vienpusēji noteikt, kas ir

viņas bērna tēvs, ja vīrietis tam nepiekrīt. Tādā gadījumā šis

jautājums tiek risināts tikai tiesas ceļā, bērna mātei iesniedzot

tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Šī tiesību norma ir

īpaši nozīmīga, pieaugot to bērnu skaitam, kas dzimuši

nereģistrētā laulībā (skatīt tabulu).

Ārlaulībā

dzimuši bērni

Gads

Ārlaulībā dzimuši bērni,

%

1993

23,0

1994

26,4

1995

29,9

1996

33,1

1997

34,8

1998

37,1

1999

39,1

2000

40,3

321. Latvijas tiesību aktos

nav noteikts, ka paternitāti var atzīt tikai juridiski brīvs

vīrietis. Tas nozīmē, ka vīrietis, kas ir stājies laulībā,

neatkarīgi no savas sievas piekrišanas ir tiesīgs atzīt

paternitāti citai sievietei dzimušam bērnam. Sievas piekrišana

šāda paternitātes noteikšanas gadījumā nav nepieciešama un

iebildumi nav ņemami vērā.

322. Laulībā dzimuša bērna

uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi,

bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu.

Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc

bāriņtiesas lēmuma. Ārlaulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc

bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja paternitāte nav

noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu. Ja bērnam paternitāte

noteikta, reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat

kā laulībā dzimušam bērnam.

323. Latvijas tiesību aktos

nepastāv jebkādas normas, kas norādītu uz vīrieša tiesībām

vienpusēji pieņemt lēmumu jautājumos, kas saistīti ar bērnu

skaitu ģimenē un to dzimšanas starplaikiem. Sievietes tiesības

brīvi piekļūt informācijai, izglītībai un līdzekļiem, kas ļauj

realizēt šīs tiesības sīkāk analizētas Konvencijas 12.panta

iztirzājumā.

Vienlīdzīgas tiesības būt par

nepilngadīgas personas aizbildņiem, tiesības adoptēt

324. Atbilstoši Latvijas

tiesību aktiem sievietei un vīrietim ir vienādas tiesības būt par

nepilngadīgas personas aizbildņiem, ja šīm personām aizbildņa

pienākuma pildīšanai ir vajadzīgās spējas un īpašības. Gan

vīrietis, gan sieviete, kas iecelts par nepilngadīgā aizbildni,

atbild par nepilngadīgā audzināšanu, gādā par aizbilstamo ar tādu

pašu rūpību kā apzinīga māte vai tēvs.

325. Atbilstoši

Civillikumam gan sieviete, gan vīrietis, kurš ir sasniedzis 25

gadu vecumu un ir 18 gadus vecāks par adoptējamo, var adoptēt

bērnu, ja ir pamats uzskatīt, ka starp adoptētāju un adoptējamo

izveidosies vecāku un bērnu attiecības. Bērna tēvs var adoptēt

savu ārlaulībā dzimušo bērnu, neievērojot noteikumus par

adoptētāja minimālo vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību;

šādai adopcijai nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā

arī bērna mātes vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata.

326. Laulātie bērnu var

adoptēt kopīgi, vai to var darīt viens no viņiem. Persona, kas

atrodas laulībā, var adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu,

izņemot gadījumus, kad otrs laulātais atzīts par rīcības

nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ. Savukārt vairākas

personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā

pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu.

327. Lai adopcija noritētu

bērna interesēs ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu

piekrišanu visi tās dalībnieki, t.i., adoptētājs un pats

adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par divpadsmit gadiem, un

bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis pilngadību, arī viņa

vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas personas adopcijai

nepieciešama aizgādņa piekrišana. Visu nepilngadīgo adopcijai ir

nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam

par ļaunu. Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu lūguma nepilngadīgo

var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju un tikai

gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu

ģimenē un pienācīgu aprūpi.

328. Civillikumā ir

noteikts, ka tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu

nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi. Kad viens no vecākiem

mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma.

Kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais

paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu

dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par

paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar

mantojuma tiesību noteikumiem, kā arī izdot vai pienācīgi

nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šeit nav paredzēti

nekādi dzimuma ierobežojumi.

329. Abiem vecākiem ir

tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem - kā jau

esošiem, tā arī gaidāmiem. Ja testamentā aizbildņi nav iecelti

vai ja ieceltos neapstiprina, vai ja viņi nav vairs dzīvi vai arī

nevar pieņemt aizbildnību, nepilngadīgo bērnu tuvākiem

radiniekiem nekavējoties jāgriežas pie attiecīgās bāriņtiesas ar

lūgumu iecelt bērniem aizbildni. Par aizbildņiem bāriņtiesa

izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja

tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos.

330. Civillikumā ir

noteikti ierobežojumi personai būt par aizbildni. Par aizbildņiem

nevar būt: personas, kas atrodas aizgādnībā; personas, kam jau

reiz ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no

aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēļ;

personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;

personas, ko vecāki vai vecvecāki testamentā noraidījuši no

aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem; personas,

kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā

interesēm; tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo

aizbildnību; ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību

nodibina pār viņu valsts pilsoņiem; nepilngadīgas personas.

Nekādi ierobežojumi personai būt par aizbildni, kas būtu saistīti

ar tās dzimumu, nepastāv.

331. Ņemot vērā to, ka

aizbildņa pienākums Latvijā ir sabiedrisks pienākums, no kura

neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla, Civillikumā ir

uzskaitīti arī šie iemesli. Likumiskie atteikšanās iemesli ir

šādi: valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot

aizbildņa pienākumus; lasīt vai rakstīt neprašana; vairāk kā

sešdesmit gadu vecums; pārziņa pār trim aizbildnībām vai

aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar

lielām pūlēm; liela ģimene; nabadzība; slimība, kas traucē

pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus; pārvietošanās citas

bāriņtiesas iecirknī; bieža un ilga dienesta prombūtne vai tāds

dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas, kas

apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu. Personas, kas atsakās

no aizbildnības, var atsaukties uz šiem iemesliem neatkarīgi no

sava dzimuma.

332. Aizgādņus pār

pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa,

kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā

laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem, kā arī jāievēro tās

personas pēdējās gribas rīkojums, kura atstājusi viņam mantojumu.

Saskaņā ar Civillikumu aizgādņiem ir piemērojamas tās pašas

prasības, kas aizbildņiem. Tātad arī šajā jomā nav paredzēti

nekādi dzimuma ierobežojumi.

333. Latvijā pastāv arī

audžuģimenes institūcija. Saskaņā ar Ministru kabineta Nr.211

(10.06.1997.) izdotajiem "Noteikumiem par audžuģimenēm"

audžuģimene ir ģimene, kas nodrošina bērnam, kuram uz laiku vai

pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav

pieļaujama palikšana savā ģimenē, īpašu valsts palīdzību un

aizsardzību līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē

vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta

aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas

iestādē. Audžuģimenes statusu ģimenei piešķir, ja tā ir izteikusi

vēlēšanos kļūt par audžuģimeni un laulāto vecums ir no 21 līdz 60

gadiem. Izņēmuma kārtā audžuģimenes statusu var piešķirt vienai

personai (audžuģimenes statusa saņemšanai vienai personai nav

dzimuma ierobežojumu).

334. Bērnu intereses ir

noteicošās: aizbildnības nodibināšana ar bāriņtiesas vai

pagasttiesas lēmumu, praksē ir gadījumi, kad aizbildni ieceļ

tiesa; personu atzīšana par adoptētājiem un atzinuma došana, ka

adopcija ir bērna interesēs ar bāriņtiesas vai pagasttiesas

lēmumu; izpilda analoģiskas funkcijas - audžuģimenes statusa

piešķiršana ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu; vecāku,

aizbildņu, audžuģimeņu pilnvarotie pārstāvēt un kārtot bērnu

personīgās un mantiskās intereses.

Laulāto vienlīdzīgas tiesības

izraudzīties nodarbošanos un profesiju, kā arī izraudzīties

laulības uzvārdu

335. Sievietes tiesības

izraudzīties laulības uzvārdu jau ir aplūkotas iepriekš. Tiesības

izraudzīties profesiju un nodarbošanos ir aplūkotas Konvencijas

10.panta analīzē.

Bērnu saderināšanas un laulības

aizliegums

336. Atbilstoši Latvijas

tiesību aktu izpratnei saderināšanās ir savstarpējs solījums

doties laulībā. Tas izslēdz bērnu saderināšanu, jo šo solījumu

nevar dot ne nepilngadīgā aizbildņi, ne citas personas.

Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības

noslēgšanu.

337. Kā jau iepriekš

minēts, Latvijā ir noteikts minimālais laulībā stāšanās vecums un

laulības, kas noslēgtas pirms šī vecuma sasniegšanas ir

atzīstamas par spēkā neesošām.

338. Latvijā ir obligāta

laulības reģistrācija civilstāvokļa aktos. Atbilstoši

Civillikumam Latvijā laulāt drīkst dzimtsarakstu nodaļas pārzinis

un likumā norādīto konfesiju (ev.-luterāņu, Romas katoļu,

pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas

adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu)) garīdznieki, kuriem ir

attiecīgās konfesijas vadības atļauja veikt šādu ceremoniju.

Garīdznieki par katru noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā

laulību reģistram vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu