9. pants

72. Pilsonības iegūšanas,

piešķiršanas un atņemšanas jautājumus Latvijā reglamentē

1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozītais

Pilsonības likums, kurā ievērotas starptautisko tiesību normas un

Eiropas institūciju ieteikumi.

73. Latvijas Pilsonības likums noteic, ka

pilsonības iegūšana, maiņa un saglabāšana ir katras personas

brīvas gribas izpausme. Neatkarīgi no tautības un dzimuma

personai ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību, ja vien uz šo

personu neattiecas Pilsonības likumā noteiktie ierobežojumi.

Tāpat personai neatkarīgi no dzimuma ir tiesības atteikties no

Latvijas pilsonības likumā noteiktā kārtībā. Pilsonības likums

paredz šādus pilsonības iegūšanas veidus: naturalizācija,

pilsonības atzīšana, pilsoņa statusa reģistrēšana un pilsonības

atjaunošana.

74. Tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu

ir 15 gadu vecumu sasniegušām personām, ievērojot šādus

nosacījumus:

1) naturalizācijas iesnieguma

iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā

piecus gadus ir bijusi Latvijā;

2) persona prot latviešu valodu,

zina Satversmes pamatnoteikumus, valsts himnas tekstu un Latvijas

vēsturi (pilsonības pretendentam jākārto attiecīga pārbaude);

3) personai vai tās aizbildnim ir

legāls iztikas avots;

4) uz personu neattiecas

naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas

personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret

Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts

iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar

tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma,

šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma

idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai

nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas

ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu

amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā

karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc

1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par

dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas)

bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un

kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi

dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas

ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo

dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts

likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas

kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums

arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada

13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP),

Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai

Latvijas komunistu savienībā.

75. Ja Latvijas pilsonībā naturalizāijas kārtībā

tiek uzņemta pilngadīga persona, vienlaikus ar naturalizēto

personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie

bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.

76. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21.

augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām

šīm prasībām:

a) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir

Latvija,

b) viņš nav Latvijā vai kādā citā

valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz

pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu,

c) viņš pirms tam visu laiku bijis

bezvalstnieks vai nepilsonis.

77. Saskaņā ar Pilsonības likuma 2.pantu,

Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa statusu

iegūst reģistrējoties);

a) personas, kuras bija Latvijas

pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji,

izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas

valsts pilsonību;

b) latvieši un līvi, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts

pilsonības;

c) to sieviešu pēcnācēji, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas

Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību"

7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā)

bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras

pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;

d) personas, kuru pastāvīgā

dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu

latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu

vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās

pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām

nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo

nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar

šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu

vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;

e) bērni, kuri atrasti Latvijas

teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

f) bērni, kuriem nav vecāku un

kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

g) bērni, kuriem viņu dzimšanas

brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu

dzimšanas vietas.

78. Pilsonības likuma 25.pants noteic, ka

Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras zaudējušas

Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles, juridiskās kļūdas

vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas rezultātā.

79. Naturalizācijas procesā, kura pamatā ir

indivīda brīva griba un izvēle, sievietes, kā to liecina

Naturalizācijas pārvaldes sniegtie dati izrāda lielāku sociālo

aktivitāti. Līdz 2001.gada 31.oktobrim naturalizācijas pārvaldē

ir saņemti 48 843 Latvijas pilsonības pretendentu iesniegumi, no

tiem 30 480 jeb 68,8% iesniegumus ir iesniegušas sievietes.

80. Saskaņā ar Pilsonības likumu Latvijas

pilsonību var iegūt arī par īpašiem nopelniem Latvijas labā, šo

lēmumu vadoties pēc personas iesnieguma pieņem Saeimas deputāti.

Procentuāli par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonībā ir uzņemts

vairāk vīriešu nekā sieviešu un tas ir saistāms ar faktu, ka

sabiedrībā visaugstāk tiek vērtēti politiskie darbinieki,

uzņēmēji un sportisti - profesijas, kur pašreiz dominē vīrieši.

Tomēr jāatzīmē, ka katrs pretendents uz pilsonības par īpašiem

nopelniem iegūšanu tiek vērtēts atsevišķi.

81. Attiecībā uz Latvijas pilsoņa laulību ar

ārvalstnieku Pilsonības likums noteic, ka stāšanās laulībā ar

ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana

neizraisa Latvijas pilsoņiem pilsonības maiņu. Tāpat arī vienam

laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību otra laulātā

pilsonība nemainās.

82. Pilsonības likums neparedz diskriminējoša

rakstura ierobežojumus sievietēm attiecībās ar vīriešiem bērna

pilsonības jautājuma noteikšanā. Pilsonības likuma 3. pants

noteic, ka ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir

Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks, bērns ir Latvijas

pilsonis, ja viņš ir dzimis Latvijā, ārpus Latvijas, bet vecākiem

vai tam no viņiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā

dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvijā.

Iepriekšminētajos gadījumos vecāki, savstarpēji vienojoties, var

izvēlēties bērnam otras (nevis Latvijas) valsts pilsonību

(pavalstniecību).

83. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa

vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks un abu

vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību

(pavalstniecību) nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Savukārt

ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas

pilsonis, bet otrs - bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir

Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas.

Konvencijas