3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

96. pantam.

Kodeksa 45. panta pirmā, otrā un trešā daļa paredzot

ieslodzītajiem divu veidu satikšanās ar radiniekiem un citām

personām - īslaicīgas un ilglaicīgas satikšanās. Pirmās veicinot

sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu un atjaunošanu, bet otrās -

radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu. Apstrīdētā norma

aizliedzot notiesātajam tikties ar apcietinātām personām un

personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

Tā neparedzot citādu regulējumu gadījumos, kad vienlaikus dažādās

brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš notiesātās personas,

kuras savā starpā ir radinieki. Tādējādi apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējam ierobežojot Satversmes 96. pantā

ietvertās tiesības. Taču brīvības atņemšana jau automātiski sevī

ietverot noteiktus pamattiesību ierobežojumus.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat šim

ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības un citu

personu tiesību aizsardzība. Apstrīdētā norma esot cieši saistīta

arī ar notiesāto personu resocializāciju, jo notiesāto

savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā kalpojot

tieši resocializācijas atbalstam. Lai resocializācijas norise

būtu pēc iespējas veiksmīgāka, soda izpildes laikā esot svarīgi

novērst vai mazināt noziedzīgas uzvedības riskus. Notiesāto

savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā palīdzot

notiesātajam saraut saikni ar noziedzīgo vidi un personām, kuras

iepriekš ir ietekmējušas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu vai

veicinājušas antisociālas personības veidošanos.

Antisociālu sabiedrības pārstāvju savstarpēja kontaktēšanās

paaugstinot recidīva risku pēc soda izciešanas un neveicinot

personas labošanos, kā arī varot apdraudēt kārtību ieslodzījuma

vietās. Tādēļ drošības un kārtības uzturēšanai brīvības

atņemšanas iestādēs tiekot veikta notiesāto klasifikācija.

Tādējādi netiekot pieļauta nevēlama biedrošanās, kā arī tādas

informācijas - piemēram, informācijas par situāciju dažādās

brīvības atņemšanas iestādēs vai plāniem izdarīt soda izpildes

režīma pārkāpumus vai noziedzīgus nodarījumus - aprite starp

notiesātajiem, kura varētu apdraudēt cietuma iekšējo kārtību un

sabiedrības drošību kopumā.

Ja vairāki vienas ģimenes pārstāvji izcieš sodu brīvības

atņemšanas iestādēs, šādu ģimeni varot uzskatīt par tādu, kas

turas pie antisociālām un apšaubāmām vērtībām. Šādi radinieki,

iespējams, arī kopīgi veikuši noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ šādu

notiesāto savstarpējie kontakti neesot vēlami, jo neveicinot

notiesātā resocializāciju un varot apdraudēt gan brīvības

atņemšanas iestādes iekšējo kārtību, gan sabiedrību kopumā. Tas

attiecoties arī uz notiesāto tikšanos ar apcietinātajiem, kas

atrodas izmeklēšanas cietumos.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Leģitīmo mērķi neesot iespējams

sasniegt ar individuāla izvērtējuma palīdzību. Atļauja

notiesātajiem satikties ar apcietinātajiem un notiesātajiem, kuri

atrodas citās ieslodzījuma vietās, varot radīt tādu situāciju, ka

satiekas divas personas, kas notiesātas vai tiek turētas aizdomās

par viena noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tāpat, ja šāda

atļauja tiktu paredzēta, būtu jālemj par to, kā šādas satikšanās

varētu organizēt. Ļaujot ieslodzītajiem patstāvīgi nokļūt no

vienas ieslodzījuma vietas citā, tiktu apdraudēta sabiedrības

drošība, turklāt neesot skaidrs, par kādiem līdzekļiem tiktu

segti notiesātā pārvietošanās izdevumi. Ja tiktu nodrošināta

konvojēšana, tas uzliktu papildu slogu Valsts policijai un

ieslodzījuma vietām. Abi risinājumi prasītu nesamērīgi lielu

ieguldījumu no valsts.

Visbeidzot esot jāņem vērā tas, ka notiesātie savā starpā var

sazināties, nosūtot un saņemot vēstules, kā arī sazvanoties.

Atsevišķu kategoriju notiesātajiem jau šobrīd esot iespēja

sazināties, izmantojot videozvana iespējas.