14. pants

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var

ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 96. pantam, visupirms jāpārbauda, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, proti:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2018-24-01 11. punktu).

Apstrīdētā norma Kodeksā tika iekļauta ar likumu

"Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", kas stājās

spēkā 2013. gada 11. janvārī. Pieteikuma iesniedzējs

piekrīt un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka ierobežojums

ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, kas ir

pietiekami skaidrs un pieejams.

Taču Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma nav

uzskatāma par likumu "materiālā nozīmē", jo Eiropas

Cilvēktiesību tiesa jau 2019. gada 10. janvāra

spriedumā "Ēcis pret Latviju" ir atzinusi, ka šī norma

neatbilst Konvencijas 14. pantam.

Satversmes tiesa piekrīt, ka likumdevējam ir pienākums

periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām

ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā

nebūtu pilnveidojams (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03

19. punktu). Tiesību sistēmas un sabiedrības locekļu

savstarpējo tiesisko attiecību attīstības rezultātā tiesiskais

regulējums, kas savulaik bijis atbilstošs augstāka juridiska

spēka tiesību normām, var novecot un galu galā pat pārkāpt

personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas

2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-30-01 19. punktu). Latvija ir Konvencijas

dalībvalsts, tāpēc tai ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumi lietās pret Latviju un tai jārespektē šajos spriedumos

paustās atziņas par Konvencijas interpretāciju

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. novembra

sprieduma lietā Nr. 2003-13-0106 secinājumu daļas

1. punktu).

Jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumu lietā

"Ēcis pret Latviju" pieņēma 2019. gadā jeb sešus

gadus pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā. Tādējādi

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nevarēja izvērtēt šo

normu saturošā likumprojekta atbilstību minētajam spriedumam.

Turklāt jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai un

Satversmes tiesai, lai gan tās abas ir cilvēktiesību un

pamattiesību aizsardzības mehānismi, kompetence tomēr ir

atšķirīga. Satversmes tiesa saskaņā ar Satversmes 85. pantu

izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar

likumu tās kompetencē nodotās lietas. Savukārt Eiropas

Cilvēktiesību tiesas uzdevums, kā tā norādījusi arī spriedumā

lietā "Ēcis pret Latviju", ir nevis veikt abstraktu

likuma normu izvērtējumu, bet gan izvērtēt veidu, kādā tās

piemērotas konkrētajam pieteicējam. Tādējādi Eiropas

Cilvēktiesību tiesa minētajā lietā izvērtēja nevis visa Latvijas

ieslodzījuma vietu režīma atbilstību Konvencijai, bet gan to, vai

ar aizliegumu apmeklēt tēva bēres ir pārkāptas konkrētā

pieteicēja tiesības, kas noteiktas Konvencijas 14. pantā un

skatāmas kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. janvāra

sprieduma lietā "Ēcis v. Latvia", pieteikums

Nr. 12879/09, 43. punktu). Izskatītajā lietā

Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka aizliegums pieteicējam

apmeklēt tēva bēres ir bijis pretrunā ar diskriminācijas

aizlieguma principu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2019. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Ēcis v.

Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 94. punktu).

Satversmes tiesa veiks apstrīdētās normas satversmības

izvērtējumu, citstarp ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas

atziņas, kas paustas spriedumā lietā "Ēcis pret

Latviju".

Apstrīdētajā normā ietvertais

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir

noteikts ar likumu.