15. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas

ietvertas citstarp Satversmes 96. pantā var ierobežot likumā

paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības,

demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

tikumību. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums

uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes

tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2014-05-01 18. punktu).

Saeima atbildes rakstā norādījusi: pamattiesību ierobežojumam,

kas neparedz to, ka pie noteiktas notiesāto grupas piederošs

notiesātais varētu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir leģitīms

mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. Arī visas pieaicinātās

personas piekrīt, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības

drošības aizsardzību.

Pieteikuma iesniedzējs argumentējis, ka no apstrīdēto normu

ietverošā likumprojekta sagatavošanas dokumentiem nav gūstama

skaidrība par likumdevēja mērķi. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs

atzīst, ka aizliegums atstāt brīvības atņemšanas iestādi ir

saistīts ar kriminālsoda izpildes mērķi - nodrošināt notiesātā

izolāciju un uzraudzību - un šis mērķis atbilst sabiedrības

drošības interesēm.

Satversmes tiesa atzinusi, ka sabiedrības drošības aizsardzība

kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar

demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par

pieļaujamu galvenokārt tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi

par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumiem. Šādā gadījumā

jākonstatē objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne

starp konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības

drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai

mazināšanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

12.2. punktu).

Satversmes tiesa piekrīt, ka aizliegums ar brīvības atņemšanu

notiesātai personai īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas

teritoriju noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu kārtības

un drošības apdraudējumu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

norādījusi, ka tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas

vietu var tikt ierobežotas sabiedrības drošības interesēs, kā arī

tādēļ, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu pastrādāšanu (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 12. novembra

sprieduma lietā "Ploski v. Poland", pieteikums Nr.

26761/95, 34. punktu). Apstrīdētā norma ļauj brīvības

atņemšanas iestādes priekšniekam, pamatojoties uz šajā normā

ietvertajiem kritērijiem, izdarīt ar sabiedrības drošību

saistītus un citus apsvērumus attiecībā uz lūgumiem īslaicīgi

atstāt brīvības atņemšanas vietu, kurus iesnieguši notiesātie,

kas sodu izcieš atklātajā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda

izciešanas režīma augstākajā pakāpē. Attiecībā uz citiem

notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, likumdevējs šādus

apsvērumus izdarījis pats (sk. Saeimas Aizsardzības,

iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2012. gada

6. marta sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu

53.-56. un 133. lp.).

Tādējādi aizliegums ikvienam notiesātajam, kas sodu izcieš

slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma

zemākajā pakāpē, apmeklēt tuva radinieka bēres ir vērsts uz

sabiedrības drošības aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības

aizsardzība.