6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta otrajam

teikumam un Satversmes 96. pantam.

Apstrīdētās normas satversmība esot aplūkojama, vērtējot tās

atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam kopsakarā

ar Satversmes 96. pantu.

Esot tiesisks pamats tam, ka atrašanās brīvības atņemšanas

vietā jau pati par sevi ierobežo personas iespējas netraucēti

baudīt savas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves

neaizskaramību. Tomēr ierobežojumiem, kas noteikti attiecībā uz

ieslodzītajām personām, vajagot būt samērīgiem un nevajadzētu būt

stingrākiem par to, kas ir absolūti nepieciešams mērķim, kura

sasniegšanai tie paredzēti. Tiesību uz ģimenes dzīvi kontekstā

cietuma administrācijai esot jāsniedz atbalsts ieslodzītā

komunikācijai ar ģimeni. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru visos gadījumos, kad vien tas iespējams, ieslodzītajam

vajagot atļaut vai nu konvoja pavadībā, vai patstāvīgi atstāt

ieslodzījuma vietu, lai apmeklētu slimu tuvinieku vai piedalītos

bērēs vai arī citu humānu iemeslu dēļ. Turklāt ģimenes saišu

uzturēšana esot būtisks līdzeklis visu ieslodzīto sociālās

reintegrācijas un rehabilitācijas atbalstīšanai neatkarīgi no

viņu dzimuma. Īslaicīga ieslodzījuma vietas atstāšana esot

uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kas veicina visu ieslodzīto

sociālo reintegrāciju.

Dzimums esot uzskatāms par vienu no Satversmes 91. pantā

paredzētajiem aizliegtajiem diskriminācijas kritērijiem.

Diskriminācijas aizliegums esot attiecināms arī uz sodu

izpildi.

Ja nav konstatēti papildu apstākļi, piemēram, grūtniecība, tad

personas, kas izdarījušas vienāda smaguma vai veida noziedzīgus

nodarījumus, atrodoties salīdzināmos apstākļos neatkarīgi no to

dzimuma. Saskaņā ar Kodeksu vīriešiem, kas notiesāti par smagiem

un sevišķi smagiem noziegumiem, salīdzinājumā ar sievietēm, kas

notiesātas par tāda paša smaguma noziegumu izdarīšanu, soda

progresīvās izpildes ietvaros esot jāizcieš daudz lielāka daļa no

piemērotā soda, pirms tiem rodas iespēja pretendēt uz daļēji

slēgta cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi. Tikai šajā

pakāpē ieslodzītajiem rodoties tiesības lūgt atļauju īslaicīgi

atstāt ieslodzījuma vietu. Tādējādi no apstrīdētās normas

izrietot, ka pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām

notiesātajām sieviešu un vīriešu dzimuma personām tiek pieļauta

atšķirīga attieksme. Šī atšķirīgā attieksme tiekot pamatota ar

dzimuma kritēriju.

Kaut arī dažādi starptautiskie dokumenti izvirza prasības, kas

jāņem vērā, izpildot brīvības atņemšanas sodu sievietēm, iespēja

saņemt atļauju īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu sakarā ar

tuvinieka zaudējumu neesot saistāma ar sieviešu īpašo aizsardzību

un viņu specifisko vajadzību nodrošināšanu. Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa spriedumā lietā "Ēcis pret Latviju"

norādījusi, ka vispārējs aizliegums vīriešiem atstāt cietumu, lai

apmeklētu tuvinieka bēres, neveicina to, ka tiktu ņemtas vērā

ieslodzīto sieviešu īpašās vajadzības.

Tiesības uz privāto dzīvi negarantējot ieslodzītajam

beznosacījuma tiesības īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu, lai

piedalītos radinieka bērēs. Tomēr katrs šāds lūgums esot

jāizvērtē pēc būtības. Ja normatīvajos aktos nav paredzēta

iespēja katrā individuālā gadījumā izvērtēt ieslodzītā lūgumu

atļaut viņam apmeklēt tuvinieka bēres, tad sabiedrības un

konkrētā indivīda intereses neesot līdzsvarotas. Tādējādi

automātisks aizliegums personām, kuras atrodas slēgta tipa

cietumā un daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā

pakāpē, apmeklēt tuvinieku bēres esot uzskatāms par nesamērīgu.

Sabiedriskās drošības apdraudējumu varot novērst ar mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, proti, individuāli izvērtējot katru

situāciju un katru konkrēto notiesāto, bet ne vispār liedzot

kādai notiesāto grupai pieeju attiecīgajām tiesībām.

Pozitīvi esot vērtējams regulējums, kas ļautu visiem

ieslodzītajiem lūgt iespēju atvadīties no miruša radinieka

ieslodzījuma vietas teritorijā. Tomēr bažas radot šā regulējuma

praktiskā piemērojamība. Ja mirušais ieslodzījuma vietas

teritorijā ir jānogādā citiem tuviniekiem, tas varētu arī

nenotikt finansiālu vai citu iemeslu dēļ. Nevienam neesot

pienākuma nogādāt vai atļaut nogādāt uz cietumu sava tuvinieka

mirstīgās atliekas, lai no mirušā varētu atvadīties cits

tuvinieks. Tādējādi minētais regulējums neatrisināšot to

situāciju, kad atsevišķai notiesāto grupai nav iespēju prasīt

atļauju atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai

apmeklētu tuvinieka bēres. Tādēļ šāds regulējums atbalstāms

vienīgi tiktāl, ciktāl tas paredzēts kā papildu iespēja

gadījumos, kad pēc ieslodzītās personas tuvinieka nāves vispārējā

kārtībā, ņemot vērā individuālu izvērtējumu, tiek konstatēti

apstākļi, kas nepieļauj iespēju, ka šis ieslodzītais apmeklētu

tuvinieka bēres.